Rakstnieks?
“Kādu laiku atbildēt uz jautājumu “ar ko tu nodarbojies?” es varēju tikai ar nopūtas ievadu. Un pētot jautātāju. Pēc laika nonācu pie Timotija Līrija atklāsmes, kurš sacīja: “Katrs dabū tādu Līriju, kādu ir pelnījis.” Tagad vismaz varu pateikt “rakstnieks” un tas rada izpratnes un skaidrības šķietamību,” stāsta Rvīns.
Viņš ar vienu meiteni reiz runājis veselu gadu un tikai tad apjautājies, ar ko viņa nodarbojas: “Proti, šādas intereses esamība, lai gan ir pašsaprotama, tomēr nebūt nav obligāta, to, lūdzu, ierakstiet protokolā!” Vēl viņš atgādina, ka valodnieks Plucers-Sarno raksturošanai piedāvā sekojošu vārdu salikumu: “Cilvēks ar mirguļojošu identitāti.”
Rvīns Varde noslēgumā tomēr ļauj sevi saukt par rakstnieku, ja nu kādam tomēr ļoti vajag zināt, kas viņš ir pēc profesijas.
Dabas vērotājs kapos
"Zaļgalvis"
Vides raidījums "Zaļgalvis" skatāms Latvijas Televīzijā svētdienās plkst. 18.15 un vienmēr pieejams sabiedrisko mediju satura atskaņotājā REplay.lv.
Ko vēl svarīgi zināt par Rvīnu Vardi? Ar viņu visu laiku kaut kas notiek, atliek tikai iziet uz ielas: “Šodien piemēram, kapos es redzēju bēres un mācītāju, kurš lēni gāja uz apbedīšanas biroja automašīnu. Un darbinieks apmierināti iesaucās: “Kad vēl mācītāju pavedināšu?” Acīmredzot no uztraukuma viņam sajuka vārdi, ceru, ka viņš gribēja teikt, “pavizināšu”, taču es tur biju, un tagad tas ir ierakstīts manās smadzenītēs. Ja jūs to lasāt, arī jūsu.”
Uz kapiem viņš dodas, jo tas ir tuvākais meža masīvs, kur putni pieraduši pie cilvēku klātbūtnes. Tas ļauj vieglāk pamanīt un fotografēt tos. Ziemā esot pavisam vienkārši, jo putni koncentrējas ap barotavām. Tos tur uzmeklē ne tikai Rvīns, bet arī izsalkuši plēsēji. “Lapu trūkums ļauj tos labāk pamanīt, bet pēdas sniegā ir uzziņas avots, pēc tam var spriest, kas tur norisinās, kad trokšņainais cilvēks aiziet prom. Šo notikumu ķēdītes pētnieku iekšēji saucu par Kapuaro.
Gadu gaitā esmu apguvis kapu takas, redzējis tās gan krusā, gan svelmē. Ja ļauj laiks un laikapstākļi, braucu arī uz mežu, kur mēdzu palikt pat nedēļu vienatnē.
Vienreiz ar kaut ko saindējos un gandrīz nomiru, taču tāpat braukšu vēl. Un arī mazā telts atgādināja zārku, bet tas nu tā,” atceras Rvīns Varde.
Cilvēks, kurš noklausās citu sarunas
Kāds Rvīna paziņa izstāstīja, ka “Rīgas Laiks” meklē šifrētāju, kurš raksta gan latviešu, gan krievu valodā. Pēc veiksmīga testa fragmenta atšifrēšanas Rvīnu Vardi pieņēma darbā, ko viņš veic jau sešus gadus: "Es tieku klāt intervijai, kuru bez intervētāja un intervējamā nedzirdēs vairs neviens, jo rezultātā visu lieku izgriezīs, atlikušo sapresēs, un, galvenais, pats upuris domās, ka tieši tik gludi viņš ir runājis. Protams, tikai pabeigtiem teikumiem, skaidri, neatkārtojot vienu vārdu katrā teikumā trīs reizes.”
Vienas stundas (audioieraksta) atšifrēšana prasot apmēram sešas stundas darba, jo jāpierakstot pilnīgi viss - arī tas, ja intervējamais smejas, ilgi domā, vai sarunājas ar oficianti: “Reiz Jāns Kaplinskis domāja atbildi minūti un astoņas sekundes, par to es viņam biju ļoti pateicīgs. Vispār, vajadzētu intervēt tikai igauņus gados. Realitātē bieži vien cilvēki runā ļoti ātri, it kā tā būtu pēdējā iespēja.”
Garākais audiofails, ko Rvīns Varde jebkad atšifrējis “Rīgas Laikam”, bija trīsdesmit sešas stundas garš. Tas prasījis teju astoņus mēnešus darba: “Tie bija grāmatas lasījumi, kurus klātesošie fragmentāri komentēja un doma bija izdot minēto grāmatu, bet jau ar komentāriem. Domāju, ka sanāca ap tūkstotis lapu, taču saskaitīt man vairs nebija spēka. Tāpēc nemaz neprasiet.”
