Panorāma

Latvijā atzīmē Lāčplēša dienu

Panorāma

Panorāma

Drosme būt labestīgam

Kārlis Rikards Brīvības cīņās glāba ievainotos, pēc kara – rūpējās par dvēselēm

Augstāko Latvijas militāro apbalvojumu – Lāčplēša Kara ordeni – piešķīra salīdzinoši neilgu laika posmu – no 1920. līdz 1928. gadam. Pavisam to saņēma 2144 personas – galvenokārt Latvijas brīvības cīņu dalībnieki. Šis ir stāsts par vienu viņiem – Cēsu kājnieku pulka seržantu Kārli Rikardu.

Viņa dzīvesgājumu vislabāk raksturot ar vārdiem ticība, miers un mīlestība. Pat militārajā dienestā viņa varoņdarbi saistīti nevis ar iznīcināšanu vai nogalināšanu, bet gan glābšanu un labošanu.

Kā sanitārs viņš palīdzēja ievainotajiem biedriem, kā sakaru virsnieks – laboja ienaidnieka izpostītās telefona līnijas, kā mācītājs – pēckara periodā rūpējās par dvēselēm. Bet pāri visam – mīlošs tēvs un vīrs.

Pirmā pasaules kara laikā rīdzinieks Kārlis Rikards dienēja Krievijas armijā, kur bija sanitārs, aprūpēja slimos un ievainotos. Brīvības cīņām sākoties, brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā un kļuva par sakaru komandas seržantu Cēsu kājnieku pulkā.

1919. gada jūnijā Cēsu kaujās vācu landesvērs ar intensīvu artilērijas apšaudi pie Liepas muižas pārrāva telefona sakarus starp Latvijas armijas daļām. Rikards brīvprātīgi devās apšaudes zonā un izlaboja nopostītās telefona līnijas. Tas ļāva Latvijas aizstāvjiem pārgrupēt spēkus un dažas dienas vēlāk gūt uzvaru visā kaujā.

Tieši par šo veikumu Rikards apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni, vēlāk saņēmis arī citus apbalvojumu par dalību Brīvības cīņās. Padomju gados Rikardam izdevās paglābties no represijām, taču savus nopelnus Latvijas neatkarības cīņās nācās slēpt. Pat no saviem bērniem, kuri par to uzzināja tikai pēc ordeņa kavaliera nāves 1962. gadā.

Attēlā Vija Auriņa

"Diezgan maz es zinu par viņa kara gaitām. Tik, cik esmu izlasījusi grāmatā. Ģimenē par to netika runāts. Tas tika slēpts.

Viņa ordeņus un to, kas viņš ir bijis, es uzzināju tikai pēc viņa nāves, kad mēs atvērām viņa seifu – viņa skapīti. Un tad es pirmo reizi redzēju Lāčplēša Kara ordeni," teica Kārļa Rikarda meita Vija Auriņa.

Pēc kara gaitām, kad kā sanitārs un sakaru virsnieks bija glābis ievainotos un labojis telefonlīnijas, Rikards pievērsās dvēseļu glābšanai. Otrā pasaules kara laikā viņš studēja teoloģiju un kļuva par luterāņu mācītāju. Līdz pat mūža galam kalpoja  Dalbes un Mežinieku draudzēs. ''Lāčplēša'' griba bija stiprāka nekā padomju varas nepatika pret reliģiju un neizpratne no paša bērnu puses. Vijas kundze, kura pati tagad ir svētdienas skolas skolotāja, atminas – tolaik viņai bija kauns no ciemos atnākušiem vienaudžiem, kad tēvs pirms maltītes skaitīja lūgšanu.

"Un ko es darīju? Es paņēmu dakšiņu un situ pa šķīvi lūgšanas laikā," atklāja Vija Auriņa.

Tomēr tēvs par šiem pusaudžu izlēcieniem nekad nav skaļi dusmojies. Gluži otrādi – ļoti mīļojis savu meitiņu un vienmēr labprāt ņēmis viņu līdzi visās dienas gaitās. "Viņš esot teicis, ka esmu viņam kā sargeņģelis. Ja es esot, tad viss esot labi," stāstīja Vija Auriņa.

Tādēļ Vijai Auriņai tēvs atmiņā ir nevis skarbs kara varonis vai atturīgs cienīgtēvs, bet "Papiņš", kurš katrā dzimšanas dienas rītā meitas istabā klusiņām iededzis tik svecītes, cik viņai paliek gadu. Diemžēl, pēc 21. svecītes tradīcija pārtrūka, jo tēvs devās uz mūža mājām. Taču Vijai Auriņai ar bērniem tagad ir sava tradīcija.

"Mēs atzīmējam Lāčplēša dienu. Pirmkārt, jau uz kapiņiem aizejam pie tēva Meža kapos. Tad mēs ejam uz Brāļu kapiem un tad lāpu gājienā. Mēs priecājamies, mēs lepojamies, ka mums ir bijis tāds varonis. Es ļoti lepojos ar savu tēvu," atzina Vija Auriņa.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti