Aizvadītajā vasarā un rudenī daudzās ekspedīcijās par sava pagasta stiprajām dzimtām savākts bagātīgs fotogrāfiju un digitālo ierakstu materiāls, kas vēl tiks arī papildināts, bet daļa no tā jau apkopota Kārķu pagasta šī gada kalendārā.
''Mēs esam Kārķu pagasta „ Jaunjendavu” mājās , mūsu senči ir no Igaunijas, tas arī parādās māju vārdā.'' - Līga Martinsone ar vīru un trim bērniem nu jau vairākus gadus saimnieko savu senču mājās. Līga stāsta, ka dzīve savulaik viņu aizvedusi prom no Kārķiem, bet tad nākusi doma par atgriešanos, un tagad jau laukus par saviem sauc arī Līgas vīrs, rīdzinieks Ģirts:
''Man lauki vienmēr ir patikuši - tas plašums, svaigais gaiss, tas nesteidzīgais ritms, kas te ir.''
Līga atceras vīra iebildes: ''Pirmais bija, ko es tur darīšu! Es taču neko nesaprotu no lauku darbiem, bet pēc tam apdomājās, izgāja bitenieka kursus, audzējam labību.''
Mudinājums atgriezties ir bijusi ne vien vēlme dzīvot tīrā vidē un saimniekot laukos, bet arī dzimtas piederības sajūta, stāsta Līga:
''Mēs esam sešu bērnu ģimene, es esmu vecākā māsa, un gribējās, lai visiem ir tāda vieta, kur sanākt, atgriezties un būt kopā.''
Pēc 20 gadu prombūtnes Rīgā Kārķos atgriezies arī vēl vienas šejienes kuplās dzimtas - Tobīsu dzimtas - pārstāvis Sandis Tobīss:
''Rīgā nejūt to ritmu, neredzi to dabu, kā viss notiek; te arī vajag darbarokas, vajag strādāt, tas arī ir tas, kāpēc atgriezos.''
Un tagad, kā stāsta brālis Jurģis Tobīss un viņa sieva Zane, dzimtas mājās saimnieko visi kopā:
''Mēs esam brālis, māsa un katram sava ģimene, tā arī dzīvojam, strādājam vecāku saimniecībā. - Es domāju, ka tas dod savā ziņā drošības sajūtu, tas, ka ir tās saknes un tie cilvēki, kas ir ar tevi un par tevi, ka jebkurā situācijā tev ir uz ko paļauties. - Dzimtai ir turpinājums, seši bērni ir jaunā paaudze, kas aug.''
Šīs ir divas no Kārķu kuplajām dzimtām, kuru stāsts un foto tagad skatāms pagasta šī gada kalendārā. Iecere, ka Latvijas jubilejas gadā ir jābūt kaut kam paliekošam, kas liecinātu par pagastu, tā vērtībām, kā stāsta pagasta pārvaldnieks Pēteris Pētersons, bijusi jau iepriekš:
''Šeit viena no idejām bija salikt - toreiz un tagad: kā izskatījās tās vietas, cilvēki, dzimtas toreiz, ko viņi darīja, ko domāja un kā tas šodien izskatās.
Cilvēki ir tie, kas raksturo to vietu, tā ir pēc būtības atslēga visam, kādi būs ļaudis, kādi viņi ir, tāda būs arī šīs vietas nākotne.''
Aizvadītā gada vasarā un rudenī, kā stāsta projekta vadītāja Sandra Pilskalne, ekspedīcijās pabūs ciemos daudzās Kārķu pagasta sētās:
''Mēs piesaistījām arī profesionālu vēsturnieku Mārtņu Vesperi, un tas bija arī ļoti vērtīgi, ka mēs ar viņu kopīgi devāmies ekspedīcijās, jo viens ir šis skats, kā mēs to izjūtam, šeit dzīvojot, bet otrs tīri profesionāli vēsturnieka, dzimtu pētnieka skatījums uz mūsu pagastu.''
Kalendāra forma dzimtas stāstu apkopošanai arī nav izraudzīta nejauši.
''Kalendārs kā formāts - tas bija domāts tikai tādēļ, ka mūsdienu paaudze vairs nespēj vai nevēlas garus tekstus uztvert, daudz ērtāk un patīkamāk ir ar bildēm, ar attēliem. Šeit mēs ar bildi nododam to stāstu, un tie, kuriem ir padziļināta interese, tie arī iepazīstas ar pašu dzimtu, ar notikumu, kas tur ir attēlots,'' skaidro Pētersons.
Protams, Kārķu pagastam secen nav gājušas tās problēmas, kas ir arī citviet - cilvēku skaita sarukšana, darba vietu trūkums, taču kārķēniete Zane Tobīsa vērtē -
šis stipro dzimtu kalendārs ir apliecinājums tam, ka daudz kas var mainīties, bet nemainīga vērtība ir ģimene, dzimta:
''Tas iedod tādu stimulu apzināties, cik liela vērtība ir tam, ka mēs šeit esam un ka mēs šeit turamies pie šī mazā sava pagastiņa un viņu mēģinām uzfrišināt, attīstīt, ka mēs dodam ieguldījumu tieši tur, kur esam cēlušies''.
''Laukos ir daudz spēcīgu vērtību, kas ir iemesls, lai šeit savu dzimtu attīstītu, un, redzot šos cilvēkus, ticu, ka ir pozitīva nākotne laukiem,'' apgalvo Pētersons.
Kārķos ir iecere turpināt iesākto, jo kalendārā iekļautas ir tikai 12 dzimtas, bet pagastā dzimtu, kas te dzīvo trijās vai pat piecās sešās paaudzēs ir pāri pussimtam.
