Sadaļas Sadaļas

Kāpēc teātra saime podkāstu «Pīpētavas sarunas» klausās «pa kluso»? Stāsta Gatis Maliks un Rasa Bugavičute-Pēce

Latvijas Radio podkāstā par podkāstiem “Raidnīca” šoreiz stāsts par raidierakstu, kas atklāj teātra aizkulises – Liepājas teātra “Pīpētavas sarunas”.

Saruna ar podkāsta “Pīpētavas sarunas” veidotājiem Gati Maliku un Rasu Bugavičuti-PēciDace Krejere

“Pīpētavas sarunas” ir raidieraksts, kurā aktieris Gatis Maliks un dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce iztaujā aktierus, režisorus, teātra cilvēkus par to, kas notiek teātrī, piemēram, kā aktieris jūtas, kad nesaņem balvu vai neiegūst kāroto lomu. Sarunas notiek brīvā atmosfērā, kā jau tas piedien pīpētavai.

Dace Krejere: Vai sarunas, ko mēs varam klausīties raidierakstā, patiešām ir kā teātra pīpētavā vai tomēr cenzētas?

Gatis Maliks: Mēs cenšamies necenzēt neko, uzaicinot viesus, uzreiz pasakām, ka vienkārši parunāsim stundu un to varēs dzirdēt arī kāds cits. Un tāds bija arī mūsu mērķis, ka dzīvesstila žurnālu intervijās vai kultūras ziņās aktieri un teātra cilvēki parāda tikai tādu fasādi, bet nekad ne virtuvi. Tieši tāpēc tās ir pīpētavas sarunas, jo tur valda brīvāka gaisotne. Un ar tādu domu arī veidojām raidierakstu, ka te var palūrēt pa atslēgas caurumu, kā teātrī lietas tiešām notiek.

Rasa Bugavičute-Pēce: Man liekas, ka to atklātību paspilgtina tas, ka teātra vidē strādājošajiem tāpat citam par citu ir klišejas un priekšstati – piemēram, vesels pūrs mums klišeju ir par kritiķiem. Mēs cenšamies tās kārtis atklāt un pateikt: “Paga, man liekas ir tā un tā, bet kā tad ir īstenībā?” Un tur tad arī tā atklātība rodas, ka mēs atļaujamies arī paši būt pietiekami naivi.

Gatis Maliks: Jā, jo vienkāršāk, jo labāk. Man tieši patīk šīs sarunas, ka mēs neskaram augstos plauktus, ka pa zemajiem plauktiem dzeram balzamu un pīpējam.

Es pat gribētu vairāk, gribētu, lai [Elmārs] Seņkovs pateiktu, kurā teātrī viņš nekad neiestudēs, vai [Inese] Kučinska pateiktu, ar kuru režisoru viņa nekad mūžā negribētu strādāt.

Protams, mums ir pašcenzūra, bet mēs ejam uz to, ka pie mums ir brīvi un nepiespiesti.

Vai esat nožēlojuši, ka esat kaut ko pateikuši par kādu citu teātri, režisoru, kritiķi?

Gatis Maliks: Pagaidām nav nācies nožēlot. Iespējams, ka tomēr būs, jo teātra cilvēki mūsu podkāstu klausās pa kluso.

Rasa Bugavičute-Pēce: Varbūt tāpēc no klausītājiem nesaņemam tos jautājumus, jo vairāk mūs klausās teātra cilvēki.

Gatis Maliks: Man liekas, ka esam pieskārušies visādiem augoņiem un sāpēm un tāpēc mūs klausās, bet mūs klausās līdzīgi kā tad, kad aiziet uz frizētavu un tur ir nolikts “Rīgas Laiks” un “Privātā Dzīve”, tad visticamāk izlasīsi ātri “Privāto Dzīvi”.

Un man liekas, ka ar mūsu podkāstu bišķiņ līdzīgi, ka cilvēki klausās, bet pa kluso.

Rasa Bugavičute-Pēce: Es sevi pieķēru pagājušajā reizē, kad man bija grūti publiski pateikt, ka man nepatika Ivaškeviča “Izraidītie”. Bet redz, es to saku vēlreiz un ir vieglāk. Pateicoties podkāstam, esmu kļuvusi atklātāka.

Atklātība ir tas, kas piesaista, bet kāpēc klausās jūs pa kluso?

Gatis Maliks: Baidās viens otru aizskart, baidās pateikt kaut ko par daudz vai otram ieknābt. Mēs te pīpētavā sēžam, pļāpājam un neiedomājamies, ka tas aizies lielākai publikai.

Rasa Bugavičute-Pēce: Teātris ir kolektīvā māksla, un mēs esam atkarīgi cits no cita ne tikai cilvēciski, bet arī profesionāli. Ja es kādam pateikšu kaut ko tādu baigi riebīgu, tad, iespējams, kāds negribēs vairs iestudēt to, ko esmu uzrakstījusi. Un līdzīgi tas ir arī pārējiem.  

Gatis Maliks: No otras puses,

ja kādam teātra cilvēkam kaut kas ir sasāpējis un to grib pateikt, tad šī ir īstā vieta, kur to izdarīt.

Mēs palaidīsim visiem pārējiem, lai klausās! Bet es gribētu arī uzsvērt, ka podkāsts ir tāds medijs “on the go” un tas, ko cilvēki pasaka podkāstā, pēc mēneša viņa viedoklis jau var mainīties. Un tajā ir burvība, ka cilvēks ir bez izskaistinājumiem. Jāuzsver jau kuro reizi, ka tā ir iespēja paskatīties uz cilvēkiem, kurus iepriekš esi redzējis fotošopētās bildēs teātra programmiņās. Šeit viņi ir bez filtriem, pieejamāki.

 

Arī “Raidnīcas” saruna noritēja brīvā gaisotnē, kurā uz brīdi pievienojās režisors Dmitrijs Petrenko, kurš nejauši bija ienācis pīpētavā. Un tā nu izdevās arī ar režisoru parunāt, ko viņš domā par Liepājas teātra “Pīpētavas sarunām”. Visu ierakstu vari noklausīties raidierakstā “Raidnīca”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt