Nedzirdīgajiem

Aizliegtais paņēmiens. Operācija: «Ļaunā vāvere»

Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

«Zemes stāsti» 4. sērija

Kaņepes ir unikālas! Matīsa Grīnberga saimniekošana pie Burtnieka ezera

Šis stāsts sākas vēlā rudens pievakarē Valmieras pusē pie Burtnieka ezera. Saules staru pielietā kaņepju laukā virmo dabas enerģija. Matīsam Grīnbergam šie ir pēdējie sezonas ražas vākšanas metri. Tūliņ jau nokultās kaņepju sēklas, zirņi un citi labumi tiks kaltēti, tīrīti un sagatavoti tā, lai varētu nonākt uz gardēžu galdiem.

Matīsam jau 9. klasē bija nosprausts mērķis - būšu lauksaimnieks. Viņš stāsta, ka uzreiz zinājis - ies mācīties uz Priekuļu tehnikumu apgūt lauksaimnieka arodu. Lai gan mērķis bija skaidrs, sākums nav bijis vienkāršs.

“Sākumā vispār nekā nebija. Atceros, ka ar tēvu mums sākumā tikai pļavas bija. Tāda šasija, T-16 traktors, aizmugurē vilkām zirga pļaujmašīnu, tā pļāvām pļavas un visu sākām,” atceras Matīss.

Viņš stāsta, ka nevarētu iedomāties savu dzīvi bez laukiem, bez lauksaimniecības. Viņam patīk lauksaimniecības cikliskums, redzēt visu procesu - pavasarī iesēj, visu gadu aug un rudenī novāc. Tad apar zemi, un viss sākas no jauna.

“Ir gandarījums, es daru to, kas man patīk. Un, ja tu dari to, kas tev patīk, - kas var būt labāks?” jautā Matīss.

Kaņepes ir lielākā kultūra, kuru audzē Adzelviešu saimniecība. Lauki vairāk nekā 10 hektāru platībā. Matīss stāsta, ka viņi galvenokārt ražo kaņepju sēkliņas, tās novāc, izkaltē un tad gatavo produktus, lai tos tālāk nogādātu pie pircējiem visā Latvijā.

“Mūsu produkcija ir pats pamats. Mēs nepievienojam neko, jo negribam kaņepes sabojāt. Kaņepes jau tā ir unikālas ar savu īpašo garšu un jebkuru ēdienu tikai uzlabos un papildinās,” stāsta Matīss.

Dzimtas saimniecība

Dzimtas mājas šeit ir ar vēsturi, ar pamatīgumu kopš 1877. gada. Saimniecībā "Adzelvieši" saimniekojuši Grīnbergi - vecvectēvs, vectēvs, tētis un tagad jau arī pats Matīss. Attīstība notikusi pakāpeniski -  sākumā audzēja kartupeļus, tad kaņepes, zirņus un sēklas. Matīsa mamma Dzidra atzīst, ka sākumā esot bijušas šaubas par to, ko dara.

"Bija tāda nedrošība, kad tos gadus atpakaļ gājām tirgū. Bet tagad es vairs nešaubos, jo mēs uzturam kvalitāti, esam pārliecināti, ka produkts nebojāsies, un es varu teikt, ka manas kaņepes ir garšīgas," smaidot saka Dzidra. 

Viņa arī stāsta, ka dzimtas mājas ir tik senas, ka tās var rādīt tūristiem. Pie viņiem savulaik ir ciemojies arī Imants Ziedonis un teicis, ka tāda tipa klēts pat Brīvdabas muzejā neesot. 

“[Sākām] it kā ne no kā, bet no tā, kas mums šeit ir uz vietas. Mēs viņiem stāstām par kaņepēm un, piemēram, par šo klēti, kurai ir 105 gadi,” stāsta Dzidra.

Tikmēr Matīsa sieva Gita atklāj, ka viņu dēls jau tagad esot pateicis  - arī es, kad izaugšu, būšu lauksaimnieks! Viņš redz, kā tētis strādā, ka notiek attīstība. Arī Gitai, neskatoties, ka darbs laukos ir smags, tomēr tas ir sirdij tuvāks. 

“To, ko es daru laukos, es daru priekš sevis. Tas ir priekš sevis un priekš ģimenes,” stāsta Gita.

Senču aicinājums

Matīsa mamma Dzidra stāsta, ka viņi ir pieraduši strādāt visu gadu. Jo citādāk jau nemaz nevar, paši ir radījuši sev darbu - ražo produktus, kuriem tālāk jāmeklē noiets. 

Tikmēr Gita stāsta, ka lauki nemaz tik ļoti pamesti neesot. Netrūkst arī sakoptu sētu, un tie cilvēki, kuri grib, arī strādā laukos. Arī nopelnīt laukos var, tikai jāstrādā visiem kopā, uzskata Gita.

“Lai varētu arī dzīvot, nopelnīt var, jā! Ne jau tā ar plašu vērienu, bet normāli,” smejoties stāsta Gita.

Tikmēr Matīss atzīst, ka viņam neesot mērķis nopelnīt lielu naudu. Viņa mērķis ir uzturēt ģimeni un darīt to, kas pašam patīk.

“Protams, man vajag tik, lai es segtu izmaksas, lai attīstītos, bet ir jābūt arī atelpas brīdim. Nauda nav pašmērķis, ir arī citas prioritātes, piemēram, atpūsties, aizbraukt ekskursijās, veltīt laiku bērniem,” tā Matīss.

Matīsu jau var saukt par atzītu saimnieku. 2015. gada ziemā Jelgavas pilī kopā sanāca gada veiksmīgākie saimnieki. Togad jauno lauksaimnieku konkursā “Senču aicinājums’’ lielo balvu no 33 pretendentiem ieguva tieši Matīss. Un senču aicinājums ir tas, kas vislabāk raksturo Matīsu, jo tieši dzimtas mājas bija tās, kas viņu vienmēr vilkušas uz šejieni. Un tieši tēvs ir tas, kurš Matīsam visu iemācījis. 

“Nav liela māksla paņemt meistaru, kurš visu izdara, un pēc tam domāt, kā par to samaksāt, tāpēc labāk ir pašam visu izdarīt. Mēs visu darām ļoti vienkārši - kā mākam, tā darām. Paši kaut ko iebetonējam, nav perfekti, bet pilda savu funkciju. Varbūt nav tik skaisti, bet ir praktiski,” stāsta Matīss.


Dvēseles stāsts un zemes stāsts. Par iespējām, kuras mums dotas. Patiesībā nav nozīmes, kāds ir tavs dzelzs agregāts - jauns vai vecāks par pašu.  Galvenā vērtība ir tevis paša mīlestība pret zemi, darbu un ģimeni. 

“Kad šo kaņepi paņem, šī smarža... Un šajā  kombainā fantastiski to var izjust, jo nav kabīnes. Tu brauc kā ar moci. Te viss ir dabisks, te nav komforta, bet tu viss esi tajā procesā iekšā. Šis kombains ir no 1977. gada, vienu gadu vecāks par mani. Tāpēc es viņu vienmēr noglāstu. Tomēr viņam ir dvēsele iekšā, un tā ir ar jebkuru tehniku, vai tas ir traktors vai jebkas cits,” pacilāti stāsta Matīss.  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti