Ķepa uz sirds

VESELĪBA/ Urīnceļu slimības

Ķepa uz sirds

S19E09 Ķepa uz sirds

LAIMĪGAIS STĀSTS/ Četri Purvciema kaķi

Kaķu glābējai Gunitai mājās četri minkas, galvenais – neredzīgais Pipars

"Dažkārt vismazākās lietas aizņem vislielāko vietu sirdī" – sacīja Vinnijs Pūks. Patiesībā nevar nepiekrist! Cik tad daudz vietas var aizņemt pāris sīkas ķepiņas? Izrādās – visu, kas vien ir! Gunitas četri kolorītie kaķi viņas sirdī iekārtojušies uz palikšanu – un, ja vajadzēs, vieta atradīsies vēl kādam.

Gunita visu mūžu bijusi dzīvnieku draugs. Bērnībā viņai sava kaķa nebija, taču gluži kā magnēts Gunitu pievilka kaimiņu minkas.

"Nezinu, kāpēc viņi pie mums nāca, acīmredzot mēs vienkārši viņus mīlējām, un viņiem pie mums bija labi. (..) Kad piedzima meita, apzināti gaidījām, kad viņai paliks vairāk nekā trīs gadi, lai nestaipītu kaķi un nemocītu viņu. Tad arī izlēmām, ka nupat ir īstais brīdis un atvedām Reksi," stāstīja Rekša, Makša, Pipara un Pingū saimniece Gunita Guseva.

Desmit gadus vecais Reksis dzimis Jelgavas pusē – kādās lauku mājās, kur kaķi tika pielīdzināti žurkām. Ja gribas ēst – aizej medībās. Ja uzbrūk lapsa – mūc prom. Ja saslimsti – cīnies pats. Gunita Reksi kā mazu kaķēnu izglāba no noslīcināšanas.

"Reksis savā metienā bija vislielākais kaķēns un vistumšākais. Un tieši tāpēc, absolūti nezinot, kāds būs raksturs, viņš bija pavisam, pavisam maziņš, es vienkārši parādīju ar pirkstu un teicu, ka es gribēšu šo. (..) Viņš ir mājas vecākais kaķis ar savu neatkarīgu raksturu. Sākumā viņš bija mazs, mīlīgs un gulēja klēpī, tad tagad klēpī viņu dabūt nevar gandrīz nekad," atzina Gunita.

Nespējot noskatīties, kā tajās pašās mājās dzimst arvien jauni, bojāejai lemti kaķēni, Gunita nolēma iesaistīties vairāk – un pārliecināja saimniekus par labu sterilizācijai. Tas prasīja četrus gadus.

"Regulāri bija mazi kaķēni, kuriem es palīdzēju meklēt mājas, un beigās mēs kopīgiem spēkiem arī visu kaķu saimi sterilizējām, kastrējām, lai visi būtu laimīgi. Vairs tajās mājās kaķēnu nebūs un nebūs nelaimīgu mazu radījumu, kurus vai nu nosūta jūrskolā, vai nokož lapsas," sacīja Gunita.

Attēlā Pingū

Arī kaķenīte Pingū izglābta no tām pašām mājām – lai gan sākotnēji bija aizrunāta citai ģimenei. Viņi kaķi gribēja uzreiz, taču Pingū vēl bija pārāk maza, lai nošķirtu no mammas. "Viņi paņēma citu kaķīti, savukārt Pingū joprojām nekādi neizdevās atrast mājas, un tad es sapratu, ka Pingū laikam gaida, ka es būšu tā, kas viņu paņems. Tā arī sanāca, Pingū tagad ir šīs mājas princese."

Rekša labākais draugs ir Maksis, kas ģimenē ienāca pēc tam, kad gada vecumā ar infarktu nomira Gunitas iepriekšējais kaķis Tikijs.

"Es no rīta sagaidīju, kad meita pamodīsies, izstāstīju, kas noticis naktī, abas paraudājām. Un tad meita teica, un tad mēs rīt brauksim pēc cita kaķīša? Un es sapratu, ka nu laikam jau jā, mēs brauksim pēc cita kaķīša, jo uz varavīksni aizgājušais Tikijs, visticamāk, gribētu, ka viņa bļodiņā ir barība kādam citam kaķītim," stāstīja Gunita.

Pēc trim dienām no pagaidmājām tika adoptēts Maksis – jau paaudzies kaķis ar mīļāko raksturu pasaulē.

"Maksis tiešām ir raksturā tāds pats, kādu mēs viņu paņēmām, viņam patīk būt klēpī, viņam patīk, ka viņu ievēro, viņam patīk, ka viņu samīļo, viņam patīk, ka viņu paslavē, viņš ir tāds estēts savā būtībā," atzina kaķu saimniece.

Attēlā Maksis

Ja Pingū ir mājas princese, kas saprotas ar visiem, tad Reksis un Maksis divatā veido aliansi pret Piparu – galveno mājas bosu. Aptuveni trīs nedēļas veco kaķēnu Gunita atrada zem bērza pie savas mājas – kliedzošu un aizlipušām acīm.

"Es viņu aiznesu tepat uz veterināro klīniku, kur pirmais jautājums no dakteres bija – un ko jūs ar viņu gribat darīt? Es saku – ārstēt! Viņa tā diezgan šaubīgi paskatījās, jo bez slimajām acīm vēl bija skaidrs, ka viņš ir pilns ar mušu sadētām oliņām. Nu tas bija šaušalīgs skats vienkārši... Atverot tās acis, notīrot acu kreveles, bija skaidrs, ka diez vai tur kaut ko varēs darīt, kaķītis neredzēja," stāstīja Gunita.

Par spīti veterinārārstu ieteikumam kaķēnu iemidzināt, Gunita izlēma cīnīties – jo arī pats Pipars negrasījās padoties! Apjukuši bija tikai ārsti – kā tik mazam kaķēnam vispār varēs iedot narkozi.

"Viņš nenormāli cīnījās, nenormāli, viņš kliedza lejā tik skaļi tajā rītā, ka es ļoti brīnos, kāpēc no visas deviņstāvu mājas es vienīgā viņa dzirdēju! Arī pēc operācijas, kad es visu nakti sēdēju viņam klāt, un man jau likās, ka tas viss beigsies diezgan bēdīgi, viņš atjēdzās, un sāka ēst un dzert, un spēlēties. Un tā bija tāda uzvara toreiz!"

Pipara glābšana izmaksāja daudz – ne velti ģimene iesaukusi minku par zelta puisēnu. Actiņu trūkums gan netraucē kaķim baudīt pilnvērtīgu dzīvi. Viņš pasauli uztver ar ūsām, ķepām un ausīm. Kādreiz iebuksē kādā jaunā mēbelē, bet visādi citādi savu teritoriju pārzina pat pārāk labi.

"Viņš ir nešpetns, viņš ir negants, viņš dzenā vecākos kaķus, tostarp arī Reksi. Reksis sen ir nogāzts no troņa, un, manuprāt, Pipars ir pilnīgi pārliecināts, ka šī māja pieder viņam, ieskaitot četrkājainos, divkājainos un visu, kas šeit atrodas," klāstīja Gunita.

Attēlā Pipars

Pēdējos gadus Gunita arvien vairāk izprot dzīvnieku glābēju smago darbu, zinot, ka daudzi to nekad nesapratīs. Vienmēr būs nežēlība, kam pretī stāsies mīlestība, bet pa vidu vienaldzība. Jautājums ir – kurā pusē izlems būt cilvēks.

"Manuprāt, to pamesto un nelaimīgo dzīvnieku kļūst arvien vairāk, neskatoties uz to lielo darbu, ko iegulda gan biedrības, gan patversmes, gan atsevišķi individuāli kaķu glābēji, bet, nu, katrs darām to, ko varam," teica Gunita. Turklāt, viņa pārliecinājusies, ka minkām ir īpašas spējas – atrast to, kurš nekad neatteiks palīdzību.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti