No Ramiza un viņa sievas Zeminas mājokļa skaisti skati ir nodrošināti. Viņi izvēlējušies dzīvot Vlasiča kalnā Bosnijas centrālajā daļā 1300 metru augstumā virs jūras līmeņa un daudzu kilometru attālumā no tuvākās apdzīvotās vietas, uz kuru ved ļoti slikti izbraucams meža ceļš. Lai gan pārvākšanās uz šo vietu Ramizam un Zeminai sakrita ar asiņaino Bosnijas karu sociālistiskās Dienvidslāvijas brukšanas procesā, viņi apgalvo, ka nav aizbēguši no civilizācijas šī iemesla dēļ. Viņi vēlējušies atgūt kontroli pār savu dzīvi.
“Es ierados šeit, gan lai varētu nodrošināt savu eksistenci, taču arī lai dzīvotu aizraujošu, nevis garlaicīgu dzīvi. Bosnieši, manuprāt, ir pārāk ātri gatavi atdot kontroli pār savu dzīvi citiem un nevēlas pārāk daudz domāt. Taču viņiem pašiem jādomā,” stāsta Ramizs.
Tomēr dzīvei mežonīgā dabā ir daudz izaicinājumu. Ramizs var pastāstīt par gadījumiem, kad bija jādzen prom vilki un pat lāči, kā arī jācīnās ar spēcīgām sniega vētrām un plūdiem. Tajā pašā laikā šajā apkārtnē esot viss, kas cilvēkam nepieciešams – ēdiens, svaigs gaiss un silts mājoklis.
“Dažreiz ir tik auksts, ka es nepametu savu sētu vairākus mēnešus, taču man ir pietiekami daudz pārtikas, ūdens un visa pārējā un līdz ar to es neuztraucos. Ziemas nāk un iet,” uzskata Ramizs.
Ramizs audzē pats savus dārzeņus un kukurūzu, kuru pēc tam samaļ paštaisītās dzirnavās, kā arī ir izveidojis nelielu lopu ganāmpulku un ķer zivis kalna upē. Taču viņa mājā nav elektrības un krāna ūdens. Izrādās, ka arī bez šiem modernajiem komfortiem tīri labi var dzīvot 20 un vēl daudz vairāk gadu.