Grāmatas atvēršanā piektdien, 16.novembrī, muzejā bija klāt vairāk nekā 50 valsts dibinātāju dzimtu pēcteči, no kuriem vairāki īpaši par godu šim notikumam bija ieradušies Rīgā no ārzemēm.
- Aina Cīrule, Latvijas valsts dibinātāja Jāņa Vārsberga brāļa mazmeita
"Man ir ļoti daudz atmiņu, jo kā maza meitene vasarās dzīvojos pie viņiem Jūrmalā, viņu vasarnīcā, jo profesora vecākā meita bija mana krustmāte. Tā kā es tur jau no mazām dienām blēņas darīju. Kad es atbraucu, profesors jau paredzēja, ka atkal kaut kas notiks.
Bet viņš nekad netika mani rājis, kur nu vēl kaktā licis vai žagarus meklējis. Tāpēc man viņš ir palicis ļoti jaukā, mīļā atmiņā.
Ziemās atkal kādu laiku ciemojos pie viņiem Rīgas dzīvoklī, Ausekļa ielā 14, kamēr nebiju izaugusi līdz skolai. Pēdējoreiz ar viņu tikos 1942.gadā, kad Rīgā, viņu dzīvoklī, tika svinētas jaunākās meitas Māras iesvētības. Tad mēs, visi radi, kravas mašīnā braucām uz Rīgu. Pēc tam jau sākās juku laiki un 1944.gada rudenī viņi abi ar vecāko meitu Elzu zvejnieku laiviņā kopā ar citiem bēgļiem devās pāri jūrai [uz Zviedriju]. Elza šīs atmiņas ir aprakstījusi grāmatā "Pāri jūrai". Tā kā viņa dēls 1941.gadā bija arestēts, viņš saprata, ka viņu nekas labs negaida. Vienīgi viņa dzīvesbiedre Jūlija palika Jūrmalā, gaidot dēlu atgriežamies, jo par viņu nekas nebija zināms. Diemžēl nesagaidīja. Mans novēlējums Latvijas simtgadē – saules mūžu Latvijai!"
- Ivars Šteinblūms, Latvijas valsts dibinātāja Ernesta Bauera mazdēls
"Esmu dzimis Amerikā, pašlaik dzīvoju Oregonas štatā. Ernests Bauers bija mans vectēvs. Esmu daudz par viņu dzirdējis no mammas un vecāsmammas, jo mans vectēvs diemžēl nomira, kad mammai bija tikai trīs gadi un viņas brālim – gads. Man ir rādītas bildes un stāstīts, pats 1985.gadā atbraucu uz Latviju, jo gribēju redzēt to māju Rankā, kur viņš dzīvoja. Viņš bija viens no valsts dibinātājiem, bija Latvijas Saeimā. Viņš bija arī agronoms, brauca pa Latviju ar lekcijām par lauksaimniecību.
Esmu dzirdējis, ka viņš bija labs runātājs, mācēja labi pasniegt lekcijas. Mēs esam lepni par to, ka viņš daudz paveica savā dzīvē.
Tikai žēl, ka viņš nedzīvoja ilgāk. Viņš nomira pēkšņi 44 gadu vecumā ar sirdi. Viņš tolaik dzīvoja Jēkaba ielā 28, pagājušajā piektdienā nogāju garām paskatīties, kur tā vieta ir. (..) Viņš bija arī liels mednieks, šāva mežacūkas un kādus putnus. (..) Manas meitas tagad ir augstskolā, un viņas arī šo stāstu zina. Mēs rādām bildes, esam bijuši pie viņa kapa, palikām viņa mājā Rankā, palikām tur vairākas dienas. Mans brālēns tur palīdz, un arī kāda sieviete, kas tur dzīvo ar savu dēlu. Tās ir "Kalniešu" mājas Rankā. Gribu novēlēt, lai Latvijai un visām Baltijas valstīm ir miers un brīvība, lai cilvēkiem ir labas darba iespējas pilsētā un īpaši laukos. Lai pensionāriem un invalīdiem ir pietiekoši līdzekļu, lai varētu labi dzīvot un nebūtu grūti. Gribu teikt, ka mums tas ir liels gods – būt Latvijā šajā laikā un svinēt šo lielo dienu."
- Biruta Zaķe, Latvijas valsts dibinātāja Staņislava Kambalas brāļameita
"Man pašai dzīvē nav sanācis sastapties ar Staņislavu, bet no vecākiem un pārējiem ģimenes locekļiem esmu dzirdējusi daudz, esmu pati arī daudz interesējusies un lasījusi. Mani vecākie brāļi viņu ir arī satikuši, jo tolaik dzīvojām Engures pagasta Rideļu dzirnavās, un, cik māte un tēvs ir stāstījuši, viņi bieži ir braukuši ciemos. Sevišķi vasarā, atvaļinājumu laikā, un daudz laika ir pavadīts kopā.
Vairāk interesējoties un lasot, varu tikai apbrīnot visu šo cilvēku, kuri veidoja jauno Latvijas valsti, uzņēmību un neatlaidību, arī daudzpusību, spēju lietas novest līdz galam.
Un es domāju par to, ka šodienas cilvēkiem reizēm pietrūkst šīs ieinteresētības, aizrautības. Gribētos novēlēt, lai arī nākošās paaudzes domātu ne tikai par sevi individuāli, bet arī par to, lai mums visiem būtu labi un lai Latvijai vēl būtu daudz, daudz laimīgu gadu!”
- Mārtiņš Andersons, Gustava Zemgala mazmazdēls
"Esmu atbraucis no Sanfrancisko Kalifornijā, un Gustavs Zemgals ir mans vecvectēvs. Lai gan daudzi viņu pazīst kā cilvēku, kurš pirms simt gadiem, būdams Tautas padomes priekšsēdētāja biedrs, nozīmīgajā 18.novembra datumā, Rīgas pilsētas teātrī proklamēja Latvijas neatkarību. Ir ļaudis, kas viņu pazīst kā krietnu demokrātu, kas ilgus gadus strādāja Latvijas tautas labā gan kā Saeimas deputāts, gan finanšu ministrs, aizsardzības ministrs un Valsts prezidents. Bet mūsu ģimenē – tēvs, vectēvs vai vecvectēvs, kas vienmēr tika saukts par "dadiņu".Viņš bija īsts ģimenes cilvēks ar labu humora izjūtu, kas mīlēja dzeju, teātri un kāršu spēli.
Cilvēks, kurš priecājās par pašu izaudzētiem āboliem no Mežaparka māju dārza, un, lai arī bija pazīstams politiķis, pats tos tirgoja Rīgas Centrāltirgū.
Cilvēks, kurš katru maltīti pabeidza ar šķēli rupjmaizes, vienalga, vai tās bija glaunas vakariņas Rīgas pilī vai ikdienišķs launags ģimenes mājās. Tas ir tas Gustavs Zemgals, kas man ir prātā, kad no sirds novēlu jums un mūsu tautai priecīgus valsts svētkus!"
