Kad tika salauzts deguns, policija noticēja. Armijnieka sistās sievas stāsts

“Es kā armijnieks zinu, kur un kā drīkst sist, lai nepaliktu pēdas,” tā, atceroties piedzīvoto vardarbību no bijušā vīra, Latvijas Televīzijai (LTV) raksta kāda sieviete. Viņa lūdz saglabāt anonimitāti, bet sievietes vārds LTV ir zināms. Šonedēļ LTV Ziņu dienests sadarbībā ar pētnieciskās žurnālistikas centru “Re:Baltica” pievēršas smagajai tēmai par vardarbību ģimenēs Latvijā un to, kāpēc joprojām sabiedrībā pret šo likumpārkāpumu ir tik augsta tolerance.

Lasot šo vēstuli, visticamāk, bijušās ģimenes draugi atpazīs situācijas un konkrētos cilvēkus. “Gribēju dalīties savā stāstā, bet anonīmi, jo negribu, lai manis dēļ cilvēks tiktu nolinčots. Tāpēc ceru uz sapratni. Esmu pārliecināta, ka katrs saņem pēc nopelniem, tādēļ - lai viņam veicas”, raksta LTV skatītāja. LTV jau iepriekš ģimenes vardarbības kontekstā uzklausījusi stāstus no sievietēm, kuri vīri ir Nacionālo bruņoto spēku virsnieki. Šajā stāstā vīrietis pēc bijušās sievas teiktā, “ir ļoti augsta ranga virsnieks, laikam tādēļ visatļautība un varas izrādīšana notika arī ģimenē.” 

Virsnieka apburta 

Apprecējos samērā jauna un biju apburta, ka mans vīrs ir karavīrs – virsnieks. Viņš bija ļoti pieklājīgs, bieži nesa ziedus un vispār ļoti it kā rūpējās par mani. Vecāki arī bija sajūsmā, jo ar tādu raksturu atrast tik labu vīrieti jau neesot nemaz iespējams. Mamma vienmēr teikusi – meklē vainas sevī, nevis citos, tāpēc laikam arī esmu kompleksu mākts cilvēks, jo nepatīk sevī gandrīz nekas… laikam pārāk daudz vainu.

Jau pēc nepilna gada saņēmu bildinājumu, jo tēvam bija kauns, ka viņa meita ir “piedzīvotāja”, tādēļ nostādīju savu toreizējo vīrieti fakta priekšā – braukšu pie tevis ciemos, bet kopā nedzīvošu. Viņš uz nedēļu aizbrauca komandējumā un atpakaļ atgriezās ar gredzenu. Pēc diviem mēnešiem svinējām kāzas, vēl pēc četriem biju jau stāvoklī un ļoti nepacietīgi gaidīju savu meitiņu. Viņš, kā jau karavīrs, toreiz nolēma, ka gan jau tikšu galā, un pats aizbrauca uz Afganistānu. Kad atgriezās, meitai jau bija vairāki mēneši, bet tas netraucēja turpināt veidot ģimeni.

Pirmais grūdiens - par pārāk lielu bravūrību

Pirmā vardarbība parādījās, kad meitai bija nepilns gads. Draugu klātbūtnē tiku pagrūsta pret ledusskapi, sasitot žokli. Toreiz tas tika pamatots ar to, ka pārāk skaļi un bravūrīgi uzvedos. Tonakt aizbraucu pie vecmammas, jo nesapratu, kas notiek. Pēc tam kādā reizē, vēl tiku pagrūsta… kad jautāju, kāpēc tā dara, sekoja atbilde, ka, lai ko viņš darītu, es neko pierādīt nevarēšu, jo viņš kā armijnieks zina, kur un kā drīkst sist, lai nepaliktu pēdas. Tad pirmo reizi sakrāmēju mantas un ar meitu aizbraucām vairākas dienas prom pie maniem vecākiem.

Sekoja atvainošanās, un man šķita, ka viss kārtībā.

Tad kādā reizē aizbraucām ar draugiem pie ezera. Nakšņošana teltīs, pirts un cita jautrība. Atceros, ka ar draudzenēm stāvējām pie mašīnas un par kaut ko smējāmies, kad viņš pieskrēja man klāt un iesita pa vēderu, jo es esot pārāk skaļa un traucējot viņam un meitai teltī gulēt. Mana draudzene teica, ka būsim klusākas, bet neko vairāk…

Pēc tam vēl kādā reizē atceros, ka meklēju atbalstu pie draudzenēm, jo viņš kārtējo reizi bija pacēlis roku… un smiekli par to, ka es neko nepierādīšu, jo viņš kā armijnieks māk sist, kļuva arvien biežāki.

Deviņi gadi līdz idejai par šķiršanos 

Reiz saņēmos un pateicu, ka viss, gribu šķirties. Atceros, ka

toreiz viņš sacīja – es jau gaidīju, cik ilgi tu izturēsi. Ticiet vai ne, bet bija pagājuši deviņi gadi un piedzimis arī dēls.

Toreiz biju konsultējusies ar psihologu, lai saprastu, vai šāds mans lēmums neietekmēs bērnus, kur saņēmu atbildi, ka laimīga mamma nozīmē arī laimīgus bērnus. Tad nu saņēmos, taču radās šķērslis. Lai arī esmu vienmēr bijusi finansiāli neatkarīga un pelnu pat vairāk nekā viņš, mums bija kopīga laulības laikā nopirkta māja. Kad sāku runāt par to, ka man pienākas puse, viņš “pieslēdza” savu juristu, kurš solījās pierādīt, ka man nekas nepienākas, jo tā esot iegādāta par viņa mantojuma naudu un nopelnīto, strādājot ārvalstīs. Es kā apņēmīgs cilvēks toreiz arī vērsos pie jurista, kurš pilnībā noraidīja šādu pamatojumu. Aizgāju uz banku, noskaidroju, uz kādiem noteikumiem varu saņemt kredītu, lai izpirktu viņa pusi. Viss būtu labi, bet biju galvotāja vecāku īpašumam. Aizgāju arī uz viņu banku, kur man izskaidroja, ka mani ir iespējams atbrīvot no galvojuma, taču vecākiem jāuzraksta iesniegums. Kad šo izskaidroju mātei un tēvam, saņēmu atbildi, ka viņi to nedarīs, jo nevēlas veicināt manu vēlmi šķirties.

Protams, sākās dažādas interpretācijas par to, ka man esot mīļākais, ka es vēlos savam vīram noņemt māju, ka es ar savu slikto raksturu esmu tāda un šitāda. Viņš skaisti manipulēja ar maniem vecākiem, iestāstot pilnīgas muļķības un nepatiesību. Pierunāju viņu pēc diviem mēnešiem izvākties no kopīgās mājas, taču katru nedēļas nogali viņš ieradās atpakaļ, lai it kā būtu kopā ar bērniem. Izēda tukšu ledusskapi, izdzēra visu mājā esošo alkoholu un svētdienā aizbrauca prom.

Sitieni pa vēderu, lauzts deguns, policija...

Man tajā laikā vajadzēja atrast citu uzturēšanās vietu, lai viņu netraucētu. Pēc aptuveni pusgada nolēmu tomēr piektdienā palikt mājās. Istabu galu galā daudz, gan jau kaut kā… viņš nenormāli dzēra. Visu laiku ņirgājās par mani. Teica, ka darbā daudzi par mani runājot, ka neesot nekādas jēgas no manis, es strādājot nekvalitatīvi utt. Klausījos, bet nepakļāvos provokācijām. Mēģināju runāt par to, kā sadalīt māju, līdz vienā brīdī viņš pagriezās un vienkārši sāka sist pa vēderu… teicu, ka saukšu policiju, bet viņš tikai turpināja. Vienā brīdī atceros, ka saņēmu divus sitienus pa galvu. Izskrēju ārā no mājas, deguns asiņoja un piezvanīju policijai. Kamēr viņi brauca, viņš turpināja sist pa vēderu pagalmā pie sētas. Kad ieraudzīja mirgojošās gaismas, aizskrēja iekšā un aizgāja gulēt.

Vēl tagad atceros policistu sejas, kad viņi uz mani skatījās. Sēdēju pie galda ar dvieli pie deguna. Viņi toreiz sacīja, ka obligāti jāraksta iesniegumu un nākamajā dienā vajag ekspertīzi par miesas bojājumiem. Es sacīju, ka nav jau nekādas jēgas, jo viņš taču māk sist tā, lai neko neredzētu. Viņi abi saskatījās un viens pateica – jums ir lauzts deguns, to var redzēt pat bez rentgena. Prasīju, ko lai daru. Toreiz zvanīju vairākām draudzenēm, kuras nevarēja mani ar diviem bērniem paņemt pie sevis. Neskatoties uz attiecībām ar vecākiem, sazvanīju mammu, kura atbrauca pakaļ. Viņa bija tik nosodoša… teica, ka kārtējo reizi esot šokā par manām izdarībām un kategoriski noliedza, ka man kaut kas ir izdarīts. Tas bija piecos no rīta.

Nākamajā rītā pamodos, un man atkal sāka asiņot deguns. Gulēju viesistabā uz grīdas un domāju, ka tā arī noasiņošu. Piezvanīju mammai, kas bija aizbraukusi darīšanās, viņa mani aizveda uz slimnīcu. Ārsti vairāk nekā stundu mocījās, lai apturētu asiņošanu. Tā kā vēmu arī asinis, tad radās aizdomas par iekšējo orgānu bojājumiem. Viņi uzreiz saprata, ka esmu piekauta. Prasīja, vai policijā ir iesniegums. Kamēr es beidzos nost, uzņemšanā ieskrēja māte un sāka bļaut uz mani, ka man esot jābeidz tēlot un momentā jāiet uz policiju izņemt iesniegumu, jo viņai par tādu meitu kā es esot kauns… Viņa esot bijusi pie mana vīra, kurš apgalvo, ka esmu nokritusi pa trepēm un gribot dabūt sev māju, tāpēc tēlojot. Mani aizveda uz Rīgu, lai pārbaudītu, vai nav iekšējo orgānu bojājumi.

Viss bija labi, ja neskaita smagu smadzeņu satricinājumu un lauztu degunu.

Vecāki ar mani pārtrauca kontaktēties. Pēc trīs dienām kopā ar bērniem izvācos no mājas. Nevarēju skatīties uz asiņainajām tapetēm un bruģi. Noīrēju dzīvokli. Vēl pēc nedēļas biju šķīrusies. Atteicos no mājas, kuras dēļ mani mēģināja nosist, bet bērni ir pilnā manā aizgādībā un viņus vairs neviens man nenoņems.

Viss nāk atpakaļ. To es gribētu, lai zina katrs vīrietis, kas sit savu sievu.

Saistītie raksti
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti