Kad tika salauzts deguns, policija noticēja. Armijnieka sistās sievas stāsts

“Es kā armijnieks zinu, kur un kā drīkst sist, lai nepaliktu pēdas,” tā, atceroties piedzīvoto vardarbību no bijušā vīra, Latvijas Televīzijai (LTV) raksta kāda sieviete. Viņa lūdz saglabāt anonimitāti, bet sievietes vārds LTV ir zināms. Šonedēļ LTV Ziņu dienests sadarbībā ar pētnieciskās žurnālistikas centru “Re:Baltica” pievēršas smagajai tēmai par vardarbību ģimenēs Latvijā un to, kāpēc joprojām sabiedrībā pret šo likumpārkāpumu ir tik augsta tolerance.

Lasot šo vēstuli, visticamāk, bijušās ģimenes draugi atpazīs situācijas un konkrētos cilvēkus. “Gribēju dalīties savā stāstā, bet anonīmi, jo negribu, lai manis dēļ cilvēks tiktu nolinčots. Tāpēc ceru uz sapratni. Esmu pārliecināta, ka katrs saņem pēc nopelniem, tādēļ - lai viņam veicas”, raksta LTV skatītāja. LTV jau iepriekš ģimenes vardarbības kontekstā uzklausījusi stāstus no sievietēm, kuri vīri ir Nacionālo bruņoto spēku virsnieki. Šajā stāstā vīrietis pēc bijušās sievas teiktā, “ir ļoti augsta ranga virsnieks, laikam tādēļ visatļautība un varas izrādīšana notika arī ģimenē.” 

Virsnieka apburta 

Apprecējos samērā jauna un biju apburta, ka mans vīrs ir karavīrs – virsnieks. Viņš bija ļoti pieklājīgs, bieži nesa ziedus un vispār ļoti it kā rūpējās par mani. Vecāki arī bija sajūsmā, jo ar tādu raksturu atrast tik labu vīrieti jau neesot nemaz iespējams. Mamma vienmēr teikusi – meklē vainas sevī, nevis citos, tāpēc laikam arī esmu kompleksu mākts cilvēks, jo nepatīk sevī gandrīz nekas… laikam pārāk daudz vainu.

Jau pēc nepilna gada saņēmu bildinājumu, jo tēvam bija kauns, ka viņa meita ir “piedzīvotāja”, tādēļ nostādīju savu toreizējo vīrieti fakta priekšā – braukšu pie tevis ciemos, bet kopā nedzīvošu. Viņš uz nedēļu aizbrauca komandējumā un atpakaļ atgriezās ar gredzenu. Pēc diviem mēnešiem svinējām kāzas, vēl pēc četriem biju jau stāvoklī un ļoti nepacietīgi gaidīju savu meitiņu. Viņš, kā jau karavīrs, toreiz nolēma, ka gan jau tikšu galā, un pats aizbrauca uz Afganistānu. Kad atgriezās, meitai jau bija vairāki mēneši, bet tas netraucēja turpināt veidot ģimeni.

Pirmais grūdiens - par pārāk lielu bravūrību

Pirmā vardarbība parādījās, kad meitai bija nepilns gads. Draugu klātbūtnē tiku pagrūsta pret ledusskapi, sasitot žokli. Toreiz tas tika pamatots ar to, ka pārāk skaļi un bravūrīgi uzvedos. Tonakt aizbraucu pie vecmammas, jo nesapratu, kas notiek. Pēc tam kādā reizē, vēl tiku pagrūsta… kad jautāju, kāpēc tā dara, sekoja atbilde, ka, lai ko viņš darītu, es neko pierādīt nevarēšu, jo viņš kā armijnieks zina, kur un kā drīkst sist, lai nepaliktu pēdas. Tad pirmo reizi sakrāmēju mantas un ar meitu aizbraucām vairākas dienas prom pie maniem vecākiem.

Sekoja atvainošanās, un man šķita, ka viss kārtībā.

Tad kādā reizē aizbraucām ar draugiem pie ezera. Nakšņošana teltīs, pirts un cita jautrība. Atceros, ka ar draudzenēm stāvējām pie mašīnas un par kaut ko smējāmies, kad viņš pieskrēja man klāt un iesita pa vēderu, jo es esot pārāk skaļa un traucējot viņam un meitai teltī gulēt. Mana draudzene teica, ka būsim klusākas, bet neko vairāk…

Pēc tam vēl kādā reizē atceros, ka meklēju atbalstu pie draudzenēm, jo viņš kārtējo reizi bija pacēlis roku… un smiekli par to, ka es neko nepierādīšu, jo viņš kā armijnieks māk sist, kļuva arvien biežāki.

Deviņi gadi līdz idejai par šķiršanos 

Reiz saņēmos un pateicu, ka viss, gribu šķirties. Atceros, ka

toreiz viņš sacīja – es jau gaidīju, cik ilgi tu izturēsi. Ticiet vai ne, bet bija pagājuši deviņi gadi un piedzimis arī dēls.

Toreiz biju konsultējusies ar psihologu, lai saprastu, vai šāds mans lēmums neietekmēs bērnus, kur saņēmu atbildi, ka laimīga mamma nozīmē arī laimīgus bērnus. Tad nu saņēmos, taču radās šķērslis. Lai arī esmu vienmēr bijusi finansiāli neatkarīga un pelnu pat vairāk nekā viņš, mums bija kopīga laulības laikā nopirkta māja. Kad sāku runāt par to, ka man pienākas puse, viņš “pieslēdza” savu juristu, kurš solījās pierādīt, ka man nekas nepienākas, jo tā esot iegādāta par viņa mantojuma naudu un nopelnīto, strādājot ārvalstīs. Es kā apņēmīgs cilvēks toreiz arī vērsos pie jurista, kurš pilnībā noraidīja šādu pamatojumu. Aizgāju uz banku, noskaidroju, uz kādiem noteikumiem varu saņemt kredītu, lai izpirktu viņa pusi. Viss būtu labi, bet biju galvotāja vecāku īpašumam. Aizgāju arī uz viņu banku, kur man izskaidroja, ka mani ir iespējams atbrīvot no galvojuma, taču vecākiem jāuzraksta iesniegums. Kad šo izskaidroju mātei un tēvam, saņēmu atbildi, ka viņi to nedarīs, jo nevēlas veicināt manu vēlmi šķirties.

Protams, sākās dažādas interpretācijas par to, ka man esot mīļākais, ka es vēlos savam vīram noņemt māju, ka es ar savu slikto raksturu esmu tāda un šitāda. Viņš skaisti manipulēja ar maniem vecākiem, iestāstot pilnīgas muļķības un nepatiesību. Pierunāju viņu pēc diviem mēnešiem izvākties no kopīgās mājas, taču katru nedēļas nogali viņš ieradās atpakaļ, lai it kā būtu kopā ar bērniem. Izēda tukšu ledusskapi, izdzēra visu mājā esošo alkoholu un svētdienā aizbrauca prom.

Sitieni pa vēderu, lauzts deguns, policija...

Man tajā laikā vajadzēja atrast citu uzturēšanās vietu, lai viņu netraucētu. Pēc aptuveni pusgada nolēmu tomēr piektdienā palikt mājās. Istabu galu galā daudz, gan jau kaut kā… viņš nenormāli dzēra. Visu laiku ņirgājās par mani. Teica, ka darbā daudzi par mani runājot, ka neesot nekādas jēgas no manis, es strādājot nekvalitatīvi utt. Klausījos, bet nepakļāvos provokācijām. Mēģināju runāt par to, kā sadalīt māju, līdz vienā brīdī viņš pagriezās un vienkārši sāka sist pa vēderu… teicu, ka saukšu policiju, bet viņš tikai turpināja. Vienā brīdī atceros, ka saņēmu divus sitienus pa galvu. Izskrēju ārā no mājas, deguns asiņoja un piezvanīju policijai. Kamēr viņi brauca, viņš turpināja sist pa vēderu pagalmā pie sētas. Kad ieraudzīja mirgojošās gaismas, aizskrēja iekšā un aizgāja gulēt.

Vēl tagad atceros policistu sejas, kad viņi uz mani skatījās. Sēdēju pie galda ar dvieli pie deguna. Viņi toreiz sacīja, ka obligāti jāraksta iesniegumu un nākamajā dienā vajag ekspertīzi par miesas bojājumiem. Es sacīju, ka nav jau nekādas jēgas, jo viņš taču māk sist tā, lai neko neredzētu. Viņi abi saskatījās un viens pateica – jums ir lauzts deguns, to var redzēt pat bez rentgena. Prasīju, ko lai daru. Toreiz zvanīju vairākām draudzenēm, kuras nevarēja mani ar diviem bērniem paņemt pie sevis. Neskatoties uz attiecībām ar vecākiem, sazvanīju mammu, kura atbrauca pakaļ. Viņa bija tik nosodoša… teica, ka kārtējo reizi esot šokā par manām izdarībām un kategoriski noliedza, ka man kaut kas ir izdarīts. Tas bija piecos no rīta.

Nākamajā rītā pamodos, un man atkal sāka asiņot deguns. Gulēju viesistabā uz grīdas un domāju, ka tā arī noasiņošu. Piezvanīju mammai, kas bija aizbraukusi darīšanās, viņa mani aizveda uz slimnīcu. Ārsti vairāk nekā stundu mocījās, lai apturētu asiņošanu. Tā kā vēmu arī asinis, tad radās aizdomas par iekšējo orgānu bojājumiem. Viņi uzreiz saprata, ka esmu piekauta. Prasīja, vai policijā ir iesniegums. Kamēr es beidzos nost, uzņemšanā ieskrēja māte un sāka bļaut uz mani, ka man esot jābeidz tēlot un momentā jāiet uz policiju izņemt iesniegumu, jo viņai par tādu meitu kā es esot kauns… Viņa esot bijusi pie mana vīra, kurš apgalvo, ka esmu nokritusi pa trepēm un gribot dabūt sev māju, tāpēc tēlojot. Mani aizveda uz Rīgu, lai pārbaudītu, vai nav iekšējo orgānu bojājumi.

Viss bija labi, ja neskaita smagu smadzeņu satricinājumu un lauztu degunu.

Vecāki ar mani pārtrauca kontaktēties. Pēc trīs dienām kopā ar bērniem izvācos no mājas. Nevarēju skatīties uz asiņainajām tapetēm un bruģi. Noīrēju dzīvokli. Vēl pēc nedēļas biju šķīrusies. Atteicos no mājas, kuras dēļ mani mēģināja nosist, bet bērni ir pilnā manā aizgādībā un viņus vairs neviens man nenoņems.

Viss nāk atpakaļ. To es gribētu, lai zina katrs vīrietis, kas sit savu sievu.

Saistītie raksti
13 komentāri
Jānis Lietavietis
Vienmēr esmu brīnījies par to, kādēļ sievietes to vispār piecieš kaut reizi. Cilvēks, kurš mīl, nekad speciāli nenodarītu pāri, līdz ar to - ja mērķtiecīgi sit - tas skaidri parāda, ka nekāda pamata tām attiecībām nav un ir jāšķirās. Vecāku un sabiedrības viedoklim nav nekādas nozīmes, ne jau viņiem ir jādzīvo šādās visai neveiksmīgās attiecībās, ja tik ļoti to varmāku viņi mīl - lai precas ar viņu paši. Kas attiecās uz bērniem - tad nekāda ģimene ir daudz labāka par sliktu ģimeni, vardarbība ģimenē traumē bērnus, tādēļ bērnu esamība tieši otrādi - nozīmē, ka jo steidzamāk ir jāšķiras, kamēr viņi nav tādu kroplu attiecību modeli pārņēmuši sev.
Anonīms lietotājs 18936
Briesmīgi vardarbīgi tie cilvēki ir. Un zaglīgi arī. 9 gadus katru dienu atstāju naudu parkā uz soliņa - un katru reizi nozaga! Kā tā var? Laikam šķiršos no tā soliņa... Vairs nevaru izturēt!
Ervīns Rudzītis
Nu ko te tagad var žēloties tās sievietes!Viņas pašas daļēji vainīgas-jaunībā jau kā trakas uz tādiem atsaldētiem armijniekiem vai policistiem!!!
Mārtiņš Sīlis
Izklausās vienkārši, ka tavā jaunībā kāda ir izvēlējusies armijnieku, ne tevi, un tu netiec pāri aizvainojumam. Bet ja nopietni, kā to saprast – "ko var žēloties"? Vai viņām tavuprāt vajadzētu neko neteikt un ciest klusu, kamēr nosit? Kā var par citu cilvēku kaut ko tādu teikt? Ja tevi, nedod dievs, kāds uz ielas piekautu un atņemtu maku, vai tu arī klusām ietu mājās un pie sevis padomātu "nuja, pats biju vainīgs, nevajadzēja līst uz ielas"?
Sir Imants Ronis
Gailis , ne virsnieks - gļēvs lupata .
Konstance Kalniņa
Bla,bla,bla...Ciest deviņus gadus-nu,ko tā sieviete domāja?Ja vīrietis vienreiz sitis,viņš sitīs atkal.Esmu to piedzīvojusi,zinu,ko runāju.Pēc trešās roku vicināšanas aizgāju neatskatīdamās.
Ivo Yeblis
Tev pašai pieleca tikai ar trešo reizi, tā kā beidz liekuļot.
Anonīms lietotājs 22483
Ja cilvēks nāk no destruktīvas ģimenes, kurā viņa vajadzības netiek respektētas, viņam ir izkropļots skatījums uz ģimeni. Nevajag jau tik ekstrēmas vardarības izpausmes. Cik nav cilvēku, kas visu mūžu dejo tais pašos TDA, kur emocionāla un psoholoģiska vardarbība no kolektīva vadītāju puses ir norma. Gadiem dejo. No bērnības. Un klausās emocionāli vardarbīgus uzbrēcienus. Kāpēc? Lai var tikt uz deju svētkiem un kādiem koncertiem ārzemēs? Tas ir to vērts? Man, piemēram, bija tikai vieni deju svētki. Bērnībā. Kolektīva vadītāja mums bija normāla, bet emocionālā vardarbība, ko piedzīvoju kopmēģinājumos no virsvadītāju puses, man nebija pieņemama, tāpēc tie bija mani pirmiem un arī pēdējie deju svētki. 90% pārējo bija ok, turpina klausīties rupjības un lēkāt lamu uzmundrināti pirms skatiem un lielajos kopmēģinājumos. Kāpēc, to es izskaidrot nespēju. Acīmredzot, kaut kas nav īsti ok ar lielas daļas sabiedrības psihisko veselību. Abās pusēs. Gan upuru, gan varmāku.
Anonīms lietotājs 35000
Līdzjūtība sievietei, kas šo pārcietusi. Lai spēks cīnīties tālāk un audzināt krietnus bērnus! Absurds likās pilnīgā vecāku neuzticība un nolaidība... Meita piekauta, bet viņi tic vīram. Vienīgi neatbalstu to, ka stāsts pauž ideju, ka vardarbības cēlonis daļēji bija tas, ka vīrs bijis karavīrs. Tam nav nekāda sakara ar profesiju, cilvēks var būt pats klusākais grāmatvedis un mājās sist savu sievu, vai tieši pretēji - bokseris, kurš savu sievu nekad neiekausta. Neceliet neslavu NBS dažu idiotu dēļ, kuriem ir problēmas ar galvu.
Anonīms lietotājs 22483
Armijā un tiesībsargājošās struktūrās koncentrējas cilvēki ar lielāku tieksmi uz vardarbību vai fiziskas vardarbības akceptēšanu kā pieļaujumu. Tā ir visā pasaulē. Diemžēl pacifistus un humānistus militārā karjera un ideja, ka kādu var nākties fiziski iznīcināt, nesaista. Gan armijai, gan policijai vajadzētu rūpīgāk pārbaudīt potenciālos kadrus. Savukārt sievietēm apzināties, kas veido ar šiem cilvēkiem attiecības, apzināties, ka viņiem defoltā vardarbība ir psiholoģiski pieņemamāka nekā grāmatvedim vai pavāram.
Anonīms lietotājs 34999
Tas nav slikti, ka tiek aktualizēta vardarbības tēma. Taču varbūt pie reizes ir pēdējais laiks aktualizēt arī mediju kvalitātes tēmu? Sabiedriskā medija portāla galvenais raksts ir neviena nepārbaudīts, neanalizēts, vietām pilnīgi nesakarīgs, haotisks, pretrunīgs un acīmredzami klaji vienpusīgs kāda anonīma rakstītāja piesūtīts ziņojums....Vai vispār vēl tālāk ir kur iet???? Vai šāda vietne, kas tā rīkojas, drīkst sev kabināt klāt medija uzrakstu? Kas būs nākamais: ņemsiet un pārpublicēsiet anonīmos delfu komentārus varbūt? Jūs taču diskreditējat medijus kā tādus. Un tikai pamēģiniet tagad man kāds ad hominem piekārt vardarbības atbalstītāja birku - tā tas nebūt nav.
Ivo Yeblis
Kā Tu zini, ka žurnālisti nepārbaudīja? Vai arī Tu gribēji tās sievietes foto un personas kodu?
Anonīms lietotājs 35002
Manuprāt, šajā gadījumā nekāda faktu pārbaude nav it nemaz nepieciešama- šis stāsts ir anonīms, tajā nav minēti cilvēku vārdi, neviens no tā necieš, manuprāt, šim stāstam ir vairāk pamācoša nozīme, kas varbūt ļauj kādam atpazīt sevi šajā situācijā, redzēt no malas, un saprast kā rīkoties tālāk, respektīvi, varbūt šis stāsts tiešām kādam palīdz... jo kaut arī, ja šis stāsts ir pilnībā nepatiess, tas nav tik būtiski; arī pasakām ir pamācoši elementi un kāda morāle iekļauta.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti