„Kā te smaržo!” nenoturos iesaukties, kolīdz pārkāpju Remi mājas slieksnim. „Es izcepu tikai bulciņas,” viņš pieticīgi saka. Māja smaržo pēc kanēļmaizītēm tā, ka visas diētas var atlikt uz rītdienu. Remi ir izcepis maizi - franču briošu (brioche) . „Brioche ar rudzu iesalu. Iesals ir bioloģiskais no Naukšēniem,” maiznieks paskaidro un dod pasmaržot iesala burciņu.
#GalamērķisLatvija
Pieci stāsti par ārzemniekiem un viņu kaimiņiem Latvijas laukos un mazpilsētās. Kā viņi raugās uz dzīvi Latvijā un kādu redz tās vietu Eiropā? Latvijas Radio ciemojas pie dāņa Viesītē, pie poļa Rūjienā, pie zviedra Pūrciemā, pie britiem Ērgļos un pie vācieša Raņķos.
Par pavāru Remi izmācījās dzimtajā Polijā, Bidgoščā (Bydgoszcz). 20 gadu vecumā viņš no Polijas aizbrauca un atgriezties neilgojas. „Tur visur tikai betons ir apkārt. Negribēju, lai arī mani bērni tur dzīvo,” atzīst Remi. Tagad viņam ir 29 gadi, viņš ir precējies ar rūjienieti Lieni un audzina divus bērnus – Amēliju un Akselu.
Viņi dzīvo mājā ar dārzu Rūjienas nomalē, klusā nelielu privātmāju rajonā bez asfaltētām ielām. „Mēs vēl te remontējam daudz ko. Tikai pagājušā gada jūnijā atbraucām,” viņš stāsta.
Pirmā lieta, ko nevar nepamanīt, ir Remi daudzie tetovējumi uz rokām, kājām un kakla. Viņa sieva Liene ir tetovētāja, un tieši tā viņi Anglijā esot satikušies. Viņš gājis tetovēties un iepazinies ar meistari. Viens no nesenākajiem tetovējumiem ir īpaši interesants – uz labās kājas ikra Remi palūdzis sievai iemūžināt Rūjienas ģerboni.
Interesanti, ka pirmoreiz Remi un Liene Rūjienā mēģināja iedzīvoties jau pirms pieciem gadiem. Remi mācījās latviešu valodu, gāja līdzi sievastēvam mežā. „Sazinājāmies ar rokām,” viņš atceras. No rītiem klausījušies Latvijas Radio 2, un viņš pamazām sācis šo to uzķert latviski. Vēlāk Remi dabūja pavāra darbu Valmiermuižā. Bet drīz saprata, ka bez iekrājumiem dzīvi Rūjienā būs grūti sākt. Un sākās otrs aizbraukšanas stāsts.
„Aizbraucām uz Zviedriju, gribēju māju nopirkt,” Remi paskaidro. „Trīs gados sakrājāt mājai?” – „Jā. Un tā nu tagad esmu Rūjienā.”
Rūjiena ir mazākā pilsēta, kurā Remi jelkad dzīvojis.
„Iepatikās no pirmās reizes. Man patīk šeit tas klusums. Nevis kā pilsētā, kur visu laiku kaut kas brauc. Citreiz, kad aizbraucu uz Rīgu, man uzreiz pietrūka Rūjienas. Esmu tur bijis varbūt četras reizes,” viņš saka.
„Cik Rūjienā ir cilvēku?” vaicāju jaunajam rūjienietim. ”Internetā raksta, ka 2000. Varbūt mazāk, jo daudzi brauc projām. Bet bērnudārzā ir tik daudz bērnu!” viņš izsaucas. „Te ir tāda brīvība. Te neviens nekur neskrien. Sākumā Zviedrijā bija labi, ka no vienas algas tik daudz ko varēja izdarīt. Bet naudas jau tāpat nekad nepietiek. Šeit ir citādāk – labi, varbūt naudas ir bišķiņ mazāk, bet mēs varam visu laiku būt kopā ar abiem bērniem un redzēt, kā viņi aug,” stāsta Remi.
No dzīves Rūjienā sarunas visu laiku atgriežas pie maizes. Par maizi Remi var runāt stundām, tā ir viņa kaislība, un šīs jomas terminoloģiju viņš pārvalda labāk nekā es. Uz Rīgu savu maizi Remi neved - esot pārāk tāls ceļš, lai maize saglabātos gana svaiga.
„Maizes cepšana man neskaitās kā darbs, vairāk hobijs, jo ļoti patīk. Var vietējiem iedot vislabāko maizi no vislabākiem graudiem. Senos laikos katrā pilsētā bija maiznieks. Man nepatīk cept baltmaizi. Gaišākā ir 50% pilngraudu,” stāsta Remi, pie kura durvīm vairākreiz nedēļā klauvē vietējie, lai nopirktu tikko ceptu maizi.
„Vai Rūjienā jau esat slavens?” vaicāju. „Nē, domāju, ka tāpēc, ka runāju pa latviski, neviens neskatās uz mani savādāk. Visiem ir galīgi vienalga, no kurienes es esmu,” nosmejas Remi.
Ar saviem bērniem viņš pārsvarā runā latviski. Vai arī pats jūtas kā latvietis? „Laikam, nezinu. Domāju, ka jā.
Ceru, ka man iznāks šogad nokārtot pilsonību. Bet rakstīšana pa latviski ir ļoti sarežģīta. Tie garie zīmji…” Remi piemin daudzu ārzemnieku lielāko klupšanas akmeni latviešu valodas rakstībā. „Ar valodu man bija tā – Zviedrijā mums bija draugi no Rīgas, un es sākumā Lienei visu laiku prasīju, ko viņi saka. Es nesapratu, jo Rūjienā runā savādāk. Cilvēki šeit var teikt: „Kur tu ir?” Bet tas taču nav pa latviski pareizi, vai ne?” viņš smaida.
Kad jautāju, kādi te, Rūjienā, ir Remi kaimiņi, viņš tūlīt izsaucas: „Baigi forši!” Vieni katru dienu divas stundas staigā ar Remi mazāko puiku, kamēr viņš pats cep maizi vai taisa mīklu. Otrs palīdzējis remontēt māju.
„Kaimiņš, sieva mājā? Ā, baigi labi, es nāk tūlīt!” caur atvērtajām durvīm sauc Remi, kad palūdzu iepazīstināt ar tuvākajiem kaimiņiem. Viņu māja ir pārdesmit soļu attālumā. Pagaidām abus dārzus neatdala ne sēta, ne krūmi, un mēs vienkārši iekāpjam blakus dārzā.
„Māra Krieva,” ar sevi iepazīstina enerģiska kundze sarkanā cepurē, kura tobrīd rosās pa dārzu. „Te augs viss bioloģisks – kartupelīši, burkāniņi, kāpostiņi, sīpoliņi, paprika, viss, ko pašiem vajag,” viņa stāsta. Vai pietiek spēka to visu apkopt? „Jā, man tagad ir daudz enerģijas. Izslimojos, tagad ir daudz spēka, vīrs mani nevar valdīt,” nosmej Māra. Vēlāk viņa pastāstīs, ka astoņus gadus cīnījusies ar depresiju.
Māra ar vīru ir tie kaimiņi, kas pieskata Remi dēliņu. „Es viņam auklēju bērnu, viņš man par to dod maizi!” viņa smejas.
Mājā, pie kuras satiekamies, Māra dzīvo jau 40 gadu. Viņa ir dzimusi rūjieniete. „Jā, mierīgi te ir gan. Pensionāriem ļoti laba vieta,” viņa saka. Māras meita dzīvo Ādažos, bet dēls – Kiprā. Un šeit sarunā ieskanas atkal cits aizbraukšanas stāsts. Māras dēlam nācies aizbraukt spiestā kārtā - bijis labs galdnieks, bet divas ģimenes viņam palikušas parādā par mēbelēm. „Piecus tūkstošus palika parādā,” Mārai acīs sariešas asaras.
Vai dēls plāno kādreiz atgriezties? „Nezin, nezin. Sieva kipriete. Bērniņš. Pa vasarām brauc ciemoties. Strādā divās darba vietās, lai varētu labi dzīvot,” viņa stāsta.
Pašai visvairāk prieka sagādājot darbs dārzā. „Es tikai roku un roku. Gaidu, kad vīrs aizbrauks uz mežu, lai vēl kaut ko varētu parakt, jo viņš jau mani nelaiž, saka, ka par daudz!” nosmejas Māra.
Par politiku viņa neinteresējas. „Man liekas, ka tā politika ir tik melna lieta…” atzīst Māra. Kad jautāju, kā Rūjiena mainījusies pēdējos 20 gados, viņa teic: šis tas kļuvis sakoptāks. „Centrā ir bruģītis. Bet, kad pabrauc ārā, te jau nekā nav. Asfalts, viss izšķobījies. Bet centrs savests kārtībā.” Cilvēku gan kļūstot arvien mazāk. „Bet var teikt, ka Rūjiena ir vislatviskākā pilsētiņa. Cik tad bija, 96 vai 98 procenti latviešu. Arī krievu tautības pārsvarā runā latviski,” viņa ar lepnumu saka.
„Vai jums ir sajūta, ka esat eiropiete?” jautāju Mārai. „Nezinu. Man būtu varbūt sajūta tad, ja es kaut kur paceļotu.
Bet es praktiski nekur neesmu ceļojusi. Te, Rūjienā, cik tad ir kur iet? Viens pie otra uz dzimšanas dienu, vārda dienu, uz kādu koncertu. Tikko uz Čīču bijām. Man gribētos pie dēla uz Kipru aizbraukt,” viņa teic. Drīzumā tāda iespēja varētu arī rasties.
„Viņš man tur piedāvā ļoti labu darbu – divi tūkstoši par viena bērna auklēšanu. Es arī labi taisu ēst, un tad būtu trīs tūkstoši. Nu, baigā nauda! Bet es negribu savu vīru atstāt. Viņam arī kaut kas ir jāēd. Un viņš nav no braucējiem. Es esmu azartiskāka. Saka: ja es par ilgu atradīšos Kiprā, tad viņš man brauks pakaļ!” Māra atkal skanīgi iesmejas.
Remi un viņa kaimiņieni Māru saista šodienas Eiropai tik tipiskie aizceļošanas stāsti. Remi 29 gados sevi uzskata par pasaules pilsoni, bet ceļošana viņam jau aiz muguras. Rūjienā viņš ir atradis mājas. Bet Rūjienā dzimušajai Mārai pirmais lielais ceļojums pie dēla un mazdēla uz Kipru vēl tikai priekšā.
