Diena sākusies

Sabīne Ķezbere: Ir ārkārtīgi svarīgi, ja var sasniegt meditācijas brīdi un izjust klusumu

Diena sākusies

Pienākums – dot labumu savai valstij. Saruna ar Elīnu Garanču

Izturēt turbulenci. Saruna ar dziedātāju un muzikoloģi Laumu Malnaci

Kā sadziedēt sevi. Muzikoloģe Lauma Malnace stāsta par transformējošu ceļojumu Latgalē

"Es sapratu, ka man nav jāuzraksta perfekta un ideāla grāmata, bet savs stāsts," saka muzikoloģe un Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāja Lauma Malnace, kas izdevusi savu pirmo grāmatu "Es eju. 190 kilometru vienatnē no Ērgļiem līdz Kārsavai". Tas ir 190 kilometru garš pārgājiens vienatnē, ceļojums gan pa Latviju, apjaušot tās skaistumu un savdabību, gan savās izjūtās, atbrīvojoties no iesīkstējušām sāpēm.

Sarunā ar Latvijas Radio 3 "Klasika" muzikoloģe dalās savos piedzīvotajos pārsteigumos garajā ceļā šeit pat pa Latviju un tajā, kā ceļš palīdzējis labāk saprast un dziedināt sevi, stāsta, kā tas atšķīries no citiem, šķietami eksotiskākiem ceļojumiem un kā tas palīdzējis sagatavoties jauniem pārbaudījumiem.

Ieva Zeidmane: Es eju – it kā tik vienkāršs teikums, bet sarežģīts un ietilpīgs. Šie 190 kilometri izvērtās Tev  par īstu pārbaudījumu ar 20 kilogramu somu plecos, 30 grādu karstumā. Kas noticis ar tavam robežām pēc atgriešanās no ceļa? Vai tās ir plašākas nekā pirms gājiena?

Lauma Malnace: Es centos noformulēt, kādēļ man bija nepieciešams uzrakstīt šo grāmatu. Man bija tāds dzīves periods, kad bija iekšēja vajadzība doties daudzos, dažādos ceļojumos, katrā no tiem notika lielākas vai mazākas iekšējas transformācijas, un šis to visu summēja. Tā bija manas iekšējās vīrišķās enerģijas sadziedināšana. Kontrolējošas un valdonīgas dzelzs sievietes "ar pautiem" – tā ir destruktīvā šīs enerģijas izpausme. No Junga psiholoģijas, vīrišķais dvēseles arhetips ir anima, sievišķais – animus.

Pozitīvā un vajadzīgā vīrišķā daļa ir ticība saviem spēkiem, iekšēja neatkarība un pašnoteikšanās, spēja uzņemties atbildību par savu dzīvi. Man ar to visu dzīvi ir bijušas lielas grūtības, visu laiku jutos kā bezpalīdzīga pelīte.

Kaut arī ārēji es daudz ko darīju, šī iekšējā sajūta nemainījās. Ar šo gājienu kaut kas būtiski mainījās, uz to norāda arī abi grāmatā pieminētie sapņi. Un arī pēc tam man kļuva vieglāk ikdienā nodibināt saites ar vīrišķo pasauli un vīriešu dzimumu kā tādu. Tās arī ir tās robežas – iekšējais cietums pavērās vaļā.

Šis nebija tavs pirmais ceļojums. Vai tas bija tev pašai grūtākais?

Šis bija visdziļāk transformējošais. Katrs no tiem bija pilnīgi citādāks, šajā man bija visvairāk baiļu. Lai gan es  biju tepat Latvijā ar saviem cilvēkiem, no iekšējiem apcirkņiem nāca bailes, kas paradoksāli bija lielākās, kaut arī pirms tam biju viena Kaukāza kalnos, Melnkalnes takās, Centrālamerikā ar kontrabandistiem.

Tu zini, ko tagad darīt ar šīm bailēm?

Guvu ticību sev, ka es varu izturēt visu, kas nāks, un apmēram zināt, kas mani sagaidīs arī zemākajā punktā, un ka nekas nevarēs pilnībā salauzt.

Nav tāda punkta x, kurā baiļu vairs nav.

Viena no atziņām ir, ka tad, kad vairs nevari, vienkārši dari …

Jā! Es joprojām domāju, kur ir tās robežas, kuras paplašinot mēs sākam sev darīt pāri, un mācos atrast to īsto sajūtu, kad ir vērts sevi paspiest – kas ir tā cena, kas jāmaksā, lai sevi izspiestu no iekšējā cietuma, un kur tas jau ir mazohisms pret sevi.

Cik gatava tu biji šim ceļam? Tev jau bija pieredze, bet vai fiziski?

Man bija kakla trauma, un es nevarēju īsti neko fiziski darīt, tādēļ fiziski pirmos kilometrus es ļoti nomocījos. Man ir diezgan sportisks un izturīgs ķermenis, un tas viegli adaptējas.

Kaut kādā ziņā mēs nekad neesam īsti gatavi, bet, ja ir iekšējais impulss, tā balstiņa, kas velk un mudina, tā varbūt arī ir gatavības pazīme.

Vai tev ir nācies sarunāties ar pieredzējušiem gājējiem, varbūt ultra maratonistiem? Kā psihe uzvedas ekstrēmākos apstākļos?

Līdz šim manā cilvēku lokā ir bijis vairāk kultūras ļaužu, tādēļ nē. Es vairāk klausījos dažādas intervijas un lasīju alpīnista Reinholda Mesnera grāmatas, bet tagad pazīstu vairāk cilvēkus, kas to dara, un arī viņi min, ka tā ir vairāk cīņa pašam ar savu prātu. Ir filma par ultramaratonistu, kurš trīs mēnešus skrēja pāri visai Amerikai, viņš noformulēja, ka tas jau beigās nav par skriešanu vai pasaules izzināšanu, bet gan sevis iepazīšanu, kas turpinās mūža garumā.

Lauma Malnace

Šo grāmatu diez vai var saukt par klasisku ceļojuma aprakstu, lai gan tajā ir daudz arī par dabu. Bilžu nav?

Es neesmu fotogrāfs, mana telefona galerija pārsvarā satur kaut kādu informāciju, un man pašai nepatīk bildēt sevi. Es tiešām domāju, ka, ja būtu bildes, tām būtu jābūt profesionālām un nostrādātām. Ir tāda utopiska doma – gribētos, lai grāmatā katrs lasītu arī par sevi. Es iedodu to vienu skatu, lai cilvēkiem pašiem izveidojas asociācijas un bildes. Fotogrāfiju neesamība varbūt iedod lielāku telpu lasītāju fantāzijai.

Diez vai tu biji gaidījusi, ka tavs stāsts izraisīs tādu popularitāti?

Tas man bija pārsteigums, kaut arī es iepriekš jau kaut ko liku sociālajos tīklos. Atceros, ka pēdējā naktī viesu namā Kārsavā sirds bija tik pilna, ka gribējās padalīties, un tas guva lielu atsaucību. Varbūt tur ir kaut kas pārpersonisks, un cilvēki varēja sarezonēt ar sevi. Man bija mazais mērķītis panākt māksliniecisku virsvērtību.

Tu nonāci aci pret aci ar dabas skaistumu, bet laiku pa laikam sastapi dažādus cilvēkus un viņu attieksmes – gan pozitīvas, gan negatīvas. Vai tu biji gaidījusi, ka tas spektrs būs tik plašs?

Nē, mani tas pārsteidza. Jo ārzemēs pārsvarā bija pozitīvas saskarsmes. Tas vēl krāšņoja šo ceļu, pieņemot šo pasauli, kāda viņa ir ar tumšajam un labajām pusēm. Vienlaikus un neizslēdzot.

Nonākot Latgalē, tu biji gaidījusi to viesmīlību bez robežām, bet pirmajā brīdī biji mazliet vīlusies. Kā tad galu galā bija?

Tas ir stāsts par nereālajām ekspektācijām un mītu par Latgali. Es pati aplauzos. Man laikam nav bijusi tik dziļa saikne ar Latgales laukiem, lai arī esmu viesojusies tur ar kori. Man arī likās, ka mani sagaidīs atplestām rokām. Un Latgale varētu būt Latvijas Gruzija viesmīlības ziņā. Tur ir daudz alkohola un nolemtības, zems izglītības līmenis. Bet tur bija arī ļoti sirsnīgas epizodes. Es piedzīvoju visu tā reālistiskāk – arī ar ēnas pusēm.

Tajā brīdī, kad tavā virzienā lido aizdedzināta plastmasas pudele, domas par viesmīlību droši vien pazūd?

Tagad man tas, protams, šķiet uzjautrinoši, bet tajā brīdī tas bija tiešām baisi. Man vēl divas, trīs dienas sāpēja saules pinums no tām bailēm un pārdzīvojuma. Tas bija izdzīvošanas brīdis ar bēgšanu. Tas bija gara auguma vecis, kuram droši vien tajā brīdī gribējās izgāzt savu agresiju, un es patrāpījos ceļā, bet viss labi beidzās. Milzīga liesma pie kājām.

Runājot par Latgali, nonākt Latvijā pie ezeriem nemaz tik romantiski laikam nav...

Jā, daudz ir to romantizēto mītu. Es nebiju tik izglītota pārgājienu jautājumos par to, kas ir atļauts un kas nē. Tā nebija oficiāla pārgājienu taka, es uz savu galvu kartē sastādīju celiņu. Man likās, ka vislabāk nakšņot būs pie ūdenstilpēm, bet izrādījās, ka gandrīz visi ezeru krasti ir privatizēti.

Ko tu iemācies novērtēt pēc šādiem gājieniem?

Līdzcilvēkus. Tos tuvos, kas man ir blakus un pārdzīvo līdzi. To, ka tur tiešām biju viena. Komfortu, māju sajūtu, esot savā gultiņā, un mazo rutīnu, kas nepieciešama, lai sazemētos pēc tik intensīvas pieredzes, kurā katra diena ir gandrīz kā vesela dzīve.

Tu droši vien izjuti arī cilvēku ziņkārību par sevi. Ko cilvēki tev jautāja?

Bija vairāk pētošu skatienu, nebija tā, ka kāds nāca klāt ko speciāli jautāt. Vairāk bija pretjautājumu – no kurienes, kad es pati kādam ko vaicāju, kam sekoja pārsteigumi, bez dziļākām sarunām. 

Laikam Latgalē tik bieži nenonāk viena pati sieviete, ceļotāja ar mugursomu?

Paradoksālais ir tas, ka, esot Latvijā, es jutos savā ziņā vēl eksotiskāk. Tiešām nesatiku nevienu sev līdzīgu ceļotāju vai gājēju, atšķirībā no tā, kā tas ir ārzemēs.

Vai jūti vajadzību vēlreiz atgriezties Latgalē?

Iespējams, kādreiz dzīvē, bet šobrīd nav tādas domas. Tagad mācos, kā iet kopā un būt komandā. Tā ir forša pieredze, kaut kas pilnīgi cits.

Kopš šī gājiena pagājuši divi gadi. Kas pa šo laiku piedzīvots?

Pandēmijas laikā ar vēl vienu mūziķi devāmies vairākos pārgājienos pa Latviju. Šovasar Spānijā īstenojam ļoti izaicinošu maršrutu ar stāvām kāpšanām četrrāpus 2000 metru augstumā. Tagad ar draugu dosimies uz Slovēniju un Itāliju. Man sākumā vajadzēja nonākt pie tā resursa (par kuru es runāju grāmatā), lai varētu piedzīvot to kopā.

Vai aktuāli ir arī ceļojumi, kas saistīti ar mūzikas pasauli?

Jā, vismaz reizi gadā ir svarīgi aizbraukt uz kādu koncertu ārzemēs. Vairākus gadus pēc kārtas braucu uz Grigorija Sokolova koncertiem. Ceļotāja gars ik pa laikam prasa sevi uzpildīt ar pasaules elpu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt