Panorāma

Panorāma

Panorāma

Panorāma

Ņinas un Silvijas stāsts par iekļaušanos

Kā sabiedrībā iekļaujas cilvēki ar garīgā rakstura problēmām: Ņinas un Silvijas stāsts

Deinstitucionalizācija paredz sabiedrībā iekļaut lielāko daļu no cilvēkiem ar garīga rakstura problēmām, kas patlaban dzīvo slēgtās iestādēs. Latvija Televīzija viesojās pie divām sievietēm, kas abas pavisam nesen uzsākušas daļēji patstāvīgu dzīvi. Cik viegli cilvēkiem ar garīgā rakstura traucējumiem ir iekļauties sabiedrībā, atrast darbu un veidot attiecības?  

36 gadus vecā Ņina Rīgā dzīvo jau trīs gadus. Bērnību sieviete pavadījusi bērnunamā un internātskolā. Pēc pilngadības sasniegšanas dzīvojusi dažādos grupu dzīvokļos.

Ņinai ir intelektuālās attīstības traucējumi un invaliditāte. Līdz šim vislielākās grūtības sagādājis tas, ka sieviete vien pieauguša cilvēka vecumā mācījusies pati gatavot ēst un rūpēties par sevi. Arī darbu atrast bija ļoti grūti.

“Es meklēju, bet negāja viegli. Ne visi cilvēki ir gatavi mūs pieņemt. Atbild, ka darba nav, nav brīvu vietu,” saka Ņina.

Apkopējas darbu lielveikalā Ņinai palīdzēja atrast sociālie darbinieki no biedrības “Rīgas pilsētas “Rūpju bērns””.

“Meitenes man visu paskaidroja, visu parādīja, kā pareizi mazgāt grīdu. Teica, kur redzi netīrumus, tur vajag satīrīt. Ja kaut kur nokrīt un saplīst pudele, tas ātri jānovāc un tur jāizmazgā. Lai cilvēki to neiznēsā tālāk,” stāsta Ņina.

Ar darbu sieviete ir apmierināta. Saka, ka turēšoties pie tā, cik ilgi varēs. Tagad Ņina veido attiecības ar kādu vīrieti no bērnunama, kuram arī piešķirts sociālais dzīvoklis Rīgā.  

“Nesen Latvija svinēja simtgadi, tad es arī pie viņa uz mājām aizbraucu. Svinējām svētkus pie viņa,” stāsta Ņina.

Par kopīgu ģimeni domāt gan vēl esot pāragri. Ņina mācās parūpēties pati par sevi un vēl kaķi.

Viņa ir priecīga, ka nedzīvo pansionātā, ir darbs, draugs, un šķiet, ka neko vairāk arī nevajag.

“Es pat nezinu… Kādi sapņi? Nezinu. Par ko dzīvē var sapņot?” viņa nosaka.

Vairums cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem gan aizvien dzīvo slēgtās iestādēs jeb tā saucamajos pansionātos. Iesāktais deinstitucionalizācijas projekts paredz arvien vairāk cilvēkus ar intelektuālās attīstības problēmām iekļaut darba tirgū un mūsu sabiedrībā.

Iekļauties sabiedrībā un dzīvot patstāvīgi veselu gadu mēģina 24 gadus vecā Silvija. Meitene ir bārene, uzaugusi bērnunamā un sākumā nemācējusi pat nomizot kartupeļus.

Sociālo dzīvokli piešķīra pašvaldība. Lai gan par savu sadzīvi Silvija tagad pilnībā atbild viena pati, sociālie darbinieki ar meiteni vēl aizvien sazinās regulāri, palīdz apmaksāt rēķinus.

“Es tagad eju praksē, un es mācos par noliktavu darbinieku. Pakoju, ievadu pavadzīmes,” stāsta Silvija.

Decembrī beigsies prakse, un tad kārtos eksāmenus. Meitene cer, ka izdosies atrast arī darbu kādā uzņēmumā.  

“Rīgas pilsētas “Rūpju bērns”” sociālā darbiniece Dace Kalniņa norādīja, ka

“visu dzīvi par viņiem kāds ir lēmis, bērnunamos un visur citur ēdiens ir gatavs, drēbes, viss. Te viņi mācās.”

“Grupu dzīvokļi tam ir domāti, lai apgūtu šīs prasmes, lai varētu patstāvīgi dzīvot. Te viņi no nulles sāk mācīties – plānot savu budžetu, personīgo higiēnu,” sacīja Kalniņa.

Daudzi no grupu dzīvokļu klientiem būtu gatavi dzīvot paši savos mājokļos, taču ne visiem piešķir sociālos dzīvokļus. Savukārt īrēt dzīvokli reti kurš var atļauties. Valsts plāns tāpēc paredz vairāku jaunu grupu namu būvniecību, un nevalstiskā sektora pieredze būs piemērs.  

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti