Sandra Vējiņa stāsta, ka jaunajos apstākļos apvienot darbu, mājas soli un kopīgu mācīšanos ar bērniem nav viegli.
Nākas strikti sakārtot savu dienu, un vispirms ir jāpaveic darba uzdevumi. Sandra Vējiņa skaidro: “Astoņos jau esmu klāt pie operatīvajām ziņām, pārskatu aizvadītās diennakts notikumus gan Vidzemē, gan Latgalē un veidoju jums, kolēģi, tādu kā apkopojumu par tiem notikumiem, kas ir būtiski bijuši aizvadītajā diennaktī un kas ir tas, ko mēs visi varam no šīm nelaimēm mācīties un nepieļaut; tas ir tas, kas aizņem manu rīta cēlienu.”
Visu šo četru nedēļu laikā Sandra Vējiņa no mājām tikpat kā nav izgājusi ārā, ir bažas neatnest mājās vīrusu, jo meitiņa ir riska grupā.
“Riska grupās gan vecvecāki, gan vecāki, gan arī bērni ar hroniskajām saslimšanām, un gribas viņus visus nosargāt, un negribas to vīrusu laist plašāk, un līdz ar to - ja tā salīdzina veselību pret tām neērtībām, tad tās šķiet nenozīmīgas, un vienkārši ir jāiztur un viss,” spriež Vējiņa.
Viena no Sandras Vējiņas ikdienas būtiskām sadaļām ir kopīga mācīšanās, un nu nākas apgūt gan pirmklasnieka zinības, lai palīdzētu meitai, gan arī jāpalīdz dvīņu puikām, kuri ir piektajā klasē.
Viņa stāsta: “Mācamies visi kopā, nav viegli, brīžam saku vīram, ka es gribu uz darbu, bet, no otras puses raugoties, tas, ko mums tagad lūdz, lai mēs visi paliktu veseli, paliktu mājās, tas jau nav nekas tāds... Jā, nu mūsu situācijā glābj tas, ka mums ir tas savs pagalms, kur bērni vairākas reizes dienā dodas laukā ieelpot svaigu gaisu, pasportot, izvēdināt galvu no mācīšanās procesa, jo ja visu laiku dzīvoklī būtu jābūt kopā, būtu grūti.”
Neizpaliek arī mājas solis, sakopšana, ēdiena gatavošana, te gan Sandra Vējiņa teic, ka būtisks atspaids ir skolēnu brīvpusdienas, kuras Valmierā bērniem piegādā mājās.
Viņa uzsver: “Tas man ļoti atvieglo manu rīta soli, jo, kamēr tas tā nebija, bija sarežģīti, un es pusdienas taisīju iepriekšējās dienas vakarā, lai es rīta cēlienu varu veltīt darbam.”
Kā vienu no plusiem Sandra Vējiņa vērtē – produktu piegādes mājās, kas līdz šim Valmierā nebija ierasts iepirkšanās veids.
Viņa atzīmē: “Nu jau es esmu vairākas reizes tādus pirkumus veikusi, un viss bija forši, viss bija svaigs, tā kā es esmu ļoti apmierināta. Varbūt kādam cilvēkam, kurš katru dienu gāja veikalā ar domu, ko es šovakar ēdīšu, tas ir grūti, bet tā kā es ģimenei ēdienreizes plānoju – nedēļas griezumā man ir apmēram skaidrs, ko es gatavošu -, tad man tas pat ļoti patīk un šķiet ērti, jo man liekas, veikali varētu būt tāds ļoti liels riska avots, tur jau mēs nezinām, kas tur apgrozās un kur tas cilvēks iepriekš ir bijis. Es pieļauju, ka, pārejot šai situācijai, es turpināšu iepirkties attālināti, jo man tas šķiet ļoti ērti.”
Sandra Vējiņa neslēpj, ka “paliec mājās” režīms nav viegls, ja ir atbildīgs darbs un ir trīs bērni, kuri ik brīdi prasa uzmanību.
Ģimenē ļoti uzmanās, lai pasargātu arī vecākus un vecvecākus, tāpēc Lieldienu sveicienu – krāsotās olas – bērni vecvecākiem nes tikai līdz mājas vārtiņiem.
Sandra Vējiņa stāsta, ka ģimene Lieldienas aizvadījusi sešatā:
“Sestais ir - mēs tieši pirms skolēnu brīvlaika paņēmām mazu kucēnu, mazu suņu meiteni Loti, tad Lote šobrīd, man liekas, ir tāds vislielākais ieguvējs, viņa ir ļoti priecīga, jo mēs visu laiku esam mājās. Un arī šajās Lieldienās par spīti karantīnai Lieldienu zaķis cilpoja pa mūsu dārzu, un Lote kopā ar bērniem meklēja, ko viņš ir saslēpis augļu kokos, krūmos un siltumnīcā, tā ka tās tradīcijas bija tādas pašas, kā parasti, tikai mazākā lokā. Olu krāsošana mums šogad bija īpaša, to mēs dokumentējām, jo olu krāsošana mums bija jāatrāda arī skolā, kā mums ir izdevies tikt ar to galā, kādus materiālus esam izmantojuši. Tātad mājturībā bija uzdevums, un ar to arī veiksmīgi tikām galā, un skolotājai atskaite ar skaistajām, sakrāsotajām olām ir aizsūtīta.”
Priekšā atkal četras nedēļas. Sandra Vējiņa saka – izturēsim, nu jau ir iegājies ikdienas ritms, un galvenais ir to darīt, domājot par saviem tuvajiem, lai viņus pasargātu.
