Baltkrieviete Anastasija Zahareviča Latvijā ir jau divus gadus. Savā valstī viņa strādāja par neatkarīgo žurnālisti līdz prezidenta vēlēšanām un vērienīgajiem protestiem pret Lukašenko režīmu. Iepriekš Latvijas Radio ar viņu runāja laikā, kad sieviete ar vienu mugursomu vēl bija apmetusies Muceniekos, bet tagad viņa īrē mitekli Rīgā un turpina darbu savā profesijā.
Latvijā viņa ir iejutusies un saka, ka novērtē sabiedrības ieturēto, bet vienlaikus izpalīdzīgo attieksmi. Tiesa, iejušanās nenāca viegli.
"Man personīgi visgrūtākais bija sadzīvot ar domu, ka man bija normāla dzīve, bet tagad esmu bēgle. Es jutu to stigmu, es jutu to, cik grūti ir tā vienkārši to vārdu attiecināt uz sevi, jo neesmu migrante vai tūriste, bet tieši bēgle. Vēlāk man bija iespēja dabūt dažas personīgās lietas no Baltkrievijas. Divas lietas, kuras es palūdzu, bija mana gultas veļa un mani auskari. Man vienkārši vajadzēja kaut ko, kas liek sajust saikni ar mājām. Man tās bija tieši šīs lietas, jo, kad vēl biju Mucenieku centrā un nomainīju tur ar zīmogiem marķētos pārvalkus pret saviem, es raudāju visu vakaru, jo tādas savas mazas lietiņas ikdienā ir nenozīmīgas, bet, kad tu tās pēkšņi zaudē pilnībā, tad ir sajūta, ka pazaudē visu," stāsta Anastasija.
Latviešu valodu Anastastija apgūst kopš ierašanās Latvijā. Latvijas Radio ar viņu sarunājas angļu valodā, jo viņa latviešu valodā vēl nerunā brīvi, bet zina to A2 līmenī un patlaban apgūst B līmeni. Žurnāliste cer, ka nākotnē varēs strādāt arī kādā Latvijas medijā.
"Mani pirmie valodas treniņa "upuri", kā es viņus saucu, bija tieši aptieku darbinieki, jo es novēroju, ka viņu nervu sistēma ir ļoti stabila, viņi ir pacietīgi un mana sliktā latviešu valoda viņiem ir sīkums.
Es tiešām cenšos runāt latviešu valodā, bet manā ikdienā nav lielas vajadzības pēc tās, vien tad, ja eju uz veikalu. Gan jau tas būtu citādāk, ja man būtu jāatrod darbs tieši Rīgā. Taču es esmu no Baltkrievijas, no valsts, kur rusifikācija ir augstā līmenī, bet dzimtā valoda ir apdraudēta. Tāpēc es saprotu, cik būtiski runāt valsts valodā un man arī patīk apgūt valodas, tas ir izaicinājums," saka Anastasija.
Viņai joprojām ir politiskā patvēruma meklētājas statuss un vairs nav arī savas pases. Baltkrievu žurnāliste var brīvi pārvietoties Eiropas Savienības dalībvalstīs, bet nedrīkst ieceļot dzimtenē. Dokumentu neesamība gan nespēj personai pilnībā atņemt identitāti, secina Anastasija.
"O, jā, es savu nacionalitāti joprojām izjūtu spilgti. Pirmajā naktī, kad saņēmu savus patvēruma meklētāja dokumentus, es gan nevarēju gulēt, jo daudz domāju par to, ka vairs nevarēšu aizdoties uz kapiem, kur dus mani tuvinieki. Tas joprojām man ir ļoti grūti. Turklāt mans tēvs ir ļoti slims un es jau apzinos, ka nekad viņu vairs nesatikšu. Taču dokumenti paši par sevi, tas fakts, ka man vairs nav tās zilās grāmatiņas, ko sauc par Baltkrievijas pasi, tas kaut kā man neraisa nekādas emocijas," atzīst Anastasija.
Viņas identitāte patiesi nav skarta, taču, aizbēgot no valsts, tur palika ģimene, draugi un ierastā kopiena.
"Jā, mēs komunicējam un mana mamma ar brāli bija atbraukuši uz Latviju. Mēs nebijām redzējušies pusotru gadu un tas bija traki, kad viņa izkāpa no autobusa, es biju ļoti saviļņota. Otrajā reizē jau biju mierīgāka, bet tāpat katru reizi, kad viņa šķērso robežu, man ir liels stress, jo mums Baltkrievijā ir gadījumi, kad arestē tuviniekus tiem, kuri patvērušies citās valstīs. It kā tās bailes nav pārāk loģiskas, jo tie tiešām ir tikai daži gadījumi, bet tu nekad nezini, kurš nokļūs šajā situācijā," saka Anastasija.
Līdz ar karu Ukrainā Anastasija darbojas arī kā brīvprātīgā un sniedz palīdzību patvēruma meklētājiem. Zinot Baltkrievijas pozīciju un iesaisti šajā karā, viņa atminas arī bezspēcīgo sajūtu pirms gada.
Runājot par situāciju Baltkrievijā šobrīd, Anastasija saka, ka cilvēki tur arvien vairāk tiek izolēti un izredzes sadzirdēt tos, kuri protestē pret esošo varu, arī arvien sarūk.
"Tas ir neticami sāpīgi, tā sajūta, ka nevari neko izmainīt. Es joprojām jūtos briesmīgi, kad apzinos, ka tā ir arī mana valsts, kas uzbrūk Ukrainai, un es nevaru to apstādināt, mēs nevarējām to izmainīt, tas ir ļoti sāpīgi.
Un es zinu, ka daudzi baltkrievi jūtas sāpināti par asajiem komentāriem no ukraiņu puses. Jā, un es arī reizēm jūtu, ka šis nav godīgi, jo laikā, kad mēs cīnījāmies un protestējām, pasaule lielākoties mūs ignorēja un nekādu ārēju atbalstu mēs neguvām no citām valstīm. Tas ir apburtais loks – pasaule par mums nezina un mēs paši nevaram runāt par sevi. Piemēram, šobrīd Baltkrievijā ir šī tiesa pret Nobela prēmijas laureātu, baltkrievu cilvēktiesību aktīvistu Alesu Beļacki un tu vari iet klausīties uz šīm tiesām, lai atbalstītu, bet par to var nokļūt cietumā. Tā kā tagad ir ļoti grūti salauzt šo klusumu," atzīst Anastasija
