Briest dusmas, spriedze aug
Ir gaiša, silta sestdiena, 2. aprīlis. Otrā nedēļa kopš Briseles teroraktiem. Sasprindzinātā Zventemas lidosta joprojām slēgta, arī Mālbēkas metro stacija ciet, pie visām tās ieejām – ziedu kalni, svecītes un Beļģijas karodziņi. Plats ziedu paklājs joprojām arī Briseles biržas majestātisko kāpņu priekšā. Tur arvien pulcējas cilvēki, pieminot bojā gājušos, ievainotos un cits citu uzmundrinot.
To visu redzu, pa ceļam ejot ar kājām uz Molenbēku, uz Beļģijas galvaspilsētas Briseles vecpilsētai tik tuvo musulmaņu apdzīvoto rajonu, kurā radikāļi plānojot pret musulmaņiem vērstus grautiņus. Pēdējās dienās par to ik pa brīdim runājuši vietējie mediji, informācija klaiņo internetā.
Trijos dienā paredzēta skūtgalvju un citu ekstrēmistu pulcēšanās laukumā pie Molenbēkas pašvaldības. Jau vecpilsētā redzu vairāk policistu nekā parasti, daudzus arī zirgos. Ar televīzijas kamerām Molenbēkas virzienā dodas arī žurnālisti. Vēl pie kanāla, kas nodala Molenbēku no Briseles vecpilsētas, nav jūtams, ka te kaut kas briestu, bet, jau tam pāri esot un nonākot ielā, kas ved uz Molenbēkas pašvaldību, saprotu, ka te nebūs vis tik vienkārši.
Priekšā paveras daudzgalvains pūlis, zum kā bišu tropā. Cilvēki - lielākoties vietējā musulmaņu kopiena, jauni un vecāki vīri - sanākuši ielas vidū, stāv, gaida, runā, gaisā jūtama savāda spriedze, satraukums. Sieviešu maz, ja nu vienīgi žurnālistu rindās. Pa kādai ziņkārīgai sejai arī tuvējo namu logos. Malā stāv žurnālisti, virs galvas riņķo helikopters. Tepat ir policijas iecirknis, un tā pagalmā taisnās rindās salikti auto, paši policisti ar pistolēm pie sāna pamazām nošķērso ielas. Bruņoti karavīri apsargā metro stacijas ieeju. Tā ir slēgta.
Skūtgalvjus vai agresīvus radikāļus nekur nemana. Izskatās, ka spriedze rūgst pašos vietējos. „Tā ir provokācija,” saka kāds jauns vietējais arābu puisis, vietējā kvartāla iemītnieks. Viņš saka, ka jau labu laiku internetā bijuši paziņojumi par pulcēšanos šeit, un tagad visi vēršoties pret arābiem kā teroristiem.
Pūlī izplatās ziņas, ka tūlīt sāksies notikumi pie Biržas nama, cilvēki izklīst un virzās uz vecpilsētas pusi. Dodamies līdzi. Un pēkšņi, kanāla malā viss mainās. Policisti ar stekiem un vairogiem stājas rindās, piebrauc ūdens metējs ar Molenbēkas virzienā pavērstiem stobriem. Saprotam, ka bloķē ielas pāri kanālam. Aiz ielām, dziļumā, kaut kas tomēr rūgst.
Seko komanda pēc komandas, un policisti ar vairogiem, ķiverēm, stekiem dodas uz priekšu, tālāk Molenbēkas ielās, kurās šajā sestdienā, šķiet, citādi rit pavisam ierasta dzīve. Daži veikali vaļā, citi ātri aizvērušies ciet. Gājēju ielās maz, bet tie, kuri gadās, teciņiem cenšas nomukt drošībā. Logos gan daudz skatītāju. Nav kliedzienu, agresijas, tikai tāda savāda, noteikta un ātra pārvietošanās.
Kopā ar policiju nokļūstam ielā, kur apkārt daudzstāvu nami, bērnu rotaļu laukums ar smilšu placi un futbola vārtiem un ziņkārīgiem puikām, kuri, pametuši bumbu, vēro savādo ainu. Policisti ar vairogiem izveido sienu. Iela pilna jaunu puišu vai vīriešu spēka gados. Uz ielas guļ cilvēks, daži nolīkuši pie viņa. Piebrauc ātrā palīdzība.
Mūzika, kas apmulsina pūli
Kas noticis, īsti nav ziņu, bet briest dusmas, spriedze aug, valodas kļūst skaļākas, gaišā dienas laikā te draud pavisam satumst, un tad notiek kas pilnīgi negaidīts.
Nez no kurienes sākumā klusāk un pēc tam arvien skaļāk ielā ieplūst mūzika. Slavenā bītla Džona Lenona „Imagine” jeb latviskojot – „Iedomājies”. Pasaulslavenā kompozīcija, miera dziesma, kas aicina iedomāties pasauli bez barjerām un robežām, dalījuma viņos un savējos, reliģijās un nacionalitātēs.
Mūzikas ierašanās ir tik negaidīta, ka daudzi apmulst. Mediķi aizveduši gulošo. Atslābusi policistu rinda, nervozie vīri atlaiduši dūres, pūlis pajucis, vairāki pagājuši mūzikas virzienā ar acīm meklē namu un logu, no kurienes tā plūst.
Mums vairākiem sākumā šķiet, ka tas ir logs sešstāvu nama pašā augšā, tad blakus namā, un tad ir viens, otrajā stāvā ar baltiem aizkariem, bet tajā neviens tā arī neparādās.
Lejā stāvošie, pēc kompozīcijas atguvušies, aplaudē un sauc: „Bravo! Atkārtot! Vēl! Neslēpieties! Nāciet lejā!”
Tobrīd, stāvot lejā uz ielas, mums nevienam pat sapņos nevarēja ienākt, kādēļ tur augšā, logā tā arī neviens neparadīsies un kādēļ neviens nenonāks lejā.
Atvērtais logs pelēkajā daudzdzīvokļu namā
Vakarā ziņas vēsta, ka Molenbēkā jaunieši narkotiku reibumā sabraukuši cilvēku, kādu vietējo sievieti, ka aizturēti vairāki skūtgalvji, ka musulmaņu jaunieši ir apmētājuši policiju ar akmeņiem. Citādi – grautiņi, kautiņi, sadursmes aprimušas, vēl īsti nesākušās.
Bet man no prāta neiziet otrā stāva logs un Džons Lenons, kurš izklīdināja tumsu.
Pāris dienu vēlāk atkal stāvu pie tā paša nama un raugos logos. Molenbēka iegūlusi pirmdienas ritmā, nekas te vairs nelieca par grautiņu vai nemieru klātbūtni. Bet nams, kurā dzīvo manis izdomātais Džons Lenons, ir kā cietoksnis. Durvis ir ciet, atveramas vien ar kodu, un uzvārdi pie daudzajām, noputējušajām un izbalējušajām zvanu pogām neko neizsaka.
Vietējie pašvaldības policisti, kuri violetās uniformās dežurē pie mājas pretējā ielas pusē sakās nevienu nepazīstam un mudina doties pie pārvaldnieka, kas dzīvo kvartāla otrā pusē, iekšpagalmā. Taču, kad tur nokļūstu, pārvaldnieka birojs ir slēgts, darbs beidzies. Ir jau pāri sešiem vakarā, bet es speciāli esmu nākusi vakarā, domājot, ka dzīvokļa saimnieks vai saimniece, kuru tagad vēlos atrast, iespējams, dienas laikā strādā.
Kad atgriežos pie pelēkā nama un slavenā loga, pēkšņi notiek negaidītais. Slēgtās ārdurvis ar plašu vēzienu atveras un pa tām izsprūk pusauga zēns. Man ir dažas sekundes, lai pieņemtu lēmumu, un vienā mirklī esmu pelēkā, it kā jaunā, bet tajā pašā laikā jau palietotā kāpņu telpā, kur nav nevienas dzīves dvēseles.
Nolemju kāpt augšup, jo augšstāvos dzirdu kustību. Piektajā stāvā sastopu pirmo dzīvo dvēseli šajā savādajā namā – jaunu vīrieti ratiņkrēslā, kuru, kā vēlāk uzzināšu, sauc Barts. Es viņam izstāstu, kas esmu un ko meklēju, un laipnais sarunu biedrs ar acumirklīgu vēzienu rāda uz leju: „Otrajā stāvā!” viņš saka. „Kā viņu sauc?” vaicāju. „Zians!” vīrietis ratiņkrēslā atbild.
Iepazīšanās Zianu Zugici
Otrajā stāvā atrodu durvis un zvana pogu, uz kuras rakstīts „Zugic Zian”. Piezvanu, iekšā rosība. Pēc pāris minūtēm tās atveras un priekšā stāv gara auguma melnādains vīrietis zilos gumijas cimdos un gaiši zaļā svīterī. Mēs laipni sasveicināmies. Izstāstu, kas esmu, ko meklēju, un viņš sauc dziļāk dzīvoklī: „Zian, pie tevis žurnāliste. Grib aprunāties par sestdienu.” Un pretī atlido balss, kurai grūti noteikt vecumu: „Lai nāk iekšā!”
Vīrietis aiziet un man lūdz uzgaidīt lielajā istabā. Tā ir neliela, klāta ar baltām flīzēm, ko vieglāk uzkopt. Un pirmais, ko ieraugu, ir divi lieli, balti ledusskapji, kuru priekšā novietots neliels, saliekams ratiņkrēsls. Centrā galds, uz kura starp plastmasas zāļu iepakojumiem un tablešu pakām kaudzē sakrautas plates, turpat sarkana kastīte ar plašu atskaņotāju, dators un mazs, arī sarkana ietvara sintezators, un melni vadi, kas kā zirnekļa tīkli vijas gar galda gājām līdz pat daudzligzdu sadalītājam. Un turpat ir slavenais, puspavērtais logs.
Zemē pie abiem ledusskapjiem pie dzīvnieku ēdienu trauciņiem, uz kuriem attēloti brūnraibi kucēni, sēž ruds runcis un visu uzmanīgi vēro.
„Nāciet nu!” dzirdu balsi no blakus istabas. Tikai daži soļi, un es savām acīm ieraugu Zianu Zugiku jeb Džonu Lenonu, kā savās domēs viņu esmu iesaukusi. Viņš guļ maliņā pie sienas, piesedzies ar sarkanu dvieli. Mugurā dzeltens T krekls, kājās zilas, ērtas bikses, tumšie mati mazliet ezītī saslējušies uz augšu. Viņa palīgs, kurš mani sagaidīja pie durvīm, paceļ metāla gultas galvgali, lai Zianam būtu ērtāk sarunāties. Viņš pats sev palīdz, ar labo roku pieķeroties trīsstūra rokturim, kurš metāla stienī iekārts virs gultas.
"Džons Lenons ar draugu"
Zians sirgst ar slimību, kas viņu ir piekalusi gultai no dzimšanas, taču ļauj runāt, skaidri domāt un darīt brīnumu lietas.
„Ja vajag, visam var atrast risinājumu. Un es patiešām esmu laimīgs, ka tur, lejā, sestdien varēju sagādāt priecīgu brīdi. Es gribēju apslāpēt paniku, vienkārši tā...”
Tajās nedaudzajās minūtēs, kas mums ir atvēlētas, Zians pastāsta, ka viņam vienmēr ir ļoti patikusi mūzika un mazliet komponēt, jo viņam esot absolūtā dzirde. Viņam patīk noklausīties skaņdarbu un tad to tūlīt pašam izspēlēt, un Džons Lenosn un viss, kas tāds mierīgs, viņam ļoti patīk.
Zians Zugiks, viņam ir tikai 28 gadi, un šajā mājā Molenbēkā viņš dzīvojot kopš sešu gadu vecuma: „Parasti te viss ir mierīgi, bet tagad esam nonākuši tādā nelāgā situācijā. Kriminālisti sarīko agresiju, te sabrauca sievieti, ziniet. Bet kā jūs mani atradāt?”
Izstāstu Zianam meklēšanas sāgu un ka uz viņa dzīvokli man norādīja kaimiņš ratiņkrēslā. „Tas ir Barts!” Zians izsaucas. „Mans tētis ir ģitārists un diezgan labs, mūzikas talantu esmu mantojis no viņa. Bet diemžēl es neesmu viņu saticis, tik vien, cik lasījis avīžu rakstos.”
„Un mammu?” – „Arī nav nekādu ziņu. (..) Jā, es esmu viens. Un tad man te ir visādas palīgierīces, lai es te viens varētu dzīvoties un kaut kā organizēt savu dzīvi. Man ir mans mīļais kaķis, mana Vaniļa.”
„Mēs esam kā ģimene,” vēlāk sacīs Ziana palīgs Azis, kura bērni nākot apciemot Zianu, „viņam ir liela sirds, ziniet.”
Lūdzu, vai varu viņus kopā nofotografēt. Un pēc tam ar Zianu apmaināmies e-pasta adresēm, lai varu atsūtīt bildes.
„Kāds būs paraksts šim rakstam?” Zians vaicā. „Džons Lenons ar draugu,” saku, un abi gardi nosmejas.
Azizam jāpabeidz apkopt Zianu, tādēļ atvados un dodos prom.
Kad iznāku no pelēkā daudzdzīvokļu nama, Molenbekā ir iestājies vakars. Pilsētas murdoņa noskaņojas zemākam reģistram. Puikas pagalmā dzenā bumbu, kas dobji atsitas pret betona malu, ielās - vairāk cilvēku, automašīnu.
Tikai pirms pāris dienām te viss bija satumsis, agresijas pilns, pirms Zians no savas metāla gultas kopā ar Džonu Lenonu pabīdījās tuvāk logam.
