Skolotāja no Itālijas, astrofiziķis no Kubas un misionārs no ASV ir starp tiem ārzemniekiem, kuri portālam LSM.lv atsūtīja savus neskaidros jautājumus par vakcināciju. Latvijas Radio sazinājās ar Mirjamu, Horhi un Deividu, lai uzklausītu trīs stāstus par to, kā ir būt ārzemniekam Latvijā Covid-19 pandēmijas laikā.
Mirjama: Bez latviešu valodas zināšanām ir grūti izsekot notiekošajam
Mirjamai Boskaroli ir 25 gadi, un viņa ir skolotāja Ekziperī starptautiskajā skolā Piņķos. Dzimusi Itālijā, bet mamma ir ebrejiete no Latvijas. Mirjama runā itāliski, angliski un krieviski, bet latviešu valodā zina vien pārdesmit vārdus, jo sāka šeit strādāt pērn augustā.
"Kad ierados šeit pērn augustā, līdz pat novembrim Latvija likās kā paradīze. Es nāku no Itālijas, kur situācija bija daudz smagāka.
Es ievēroju, ka te neviens nevalkā maskas, un sajūta bija pavisam citādāka,” viņa atceras.
Kad saslimstība strauji pieauga arī Latvijā, Mirjama secināja, ka bez latviešu valodas zināšanām ir visai grūti izsekot tam, kas notiek.
“Es regulāri ieskatos Latvijas sabiedrisko mediju portālā LSM. Man tas ļoti patīk, jo tur ir arī angļu versija. Reizēm gan pārbaudu arī latviešu un krievu valodas versijas, jo tur ir vairāk ziņu, vairāk detaļu. Bieži vien tulkoju ziņas ar “Google Translate”. Tas nav ļoti ērti, bet vismaz palīdz man saprast lielo bildi. Ja ir kādas izmaiņas Covid-19 noteikumos, angliski šīs ziņas nereti parādās tikai dienu vai divas vēlāk. Tāpēc, ja gribu to uzzināt jau šodien, izmantoju “Google Translate” vai pajautāju saviem radiniekiem,” viņa dalās pieredzē.
Valsts iestāžu mājaslapas Mirjama daudz neapmeklē – reiz mēģinājusi ko atrast Izglītības ministrijas vietnē, lai saprastu, vai mācības turpināsies tiešsaistē, bet viss bijis tikai latviski.
Arī uz viņas angliski sūtīto e-pastu neviens nav atbildējis.
Salīdzinot darba organizāciju sev pazīstamajā izglītības jomā Latvijā un Itālijā, viņa atzīst – “uzvarētājs” pašlaik ir Itālija.
“Mana mamma, kura arī ir skolotāja, jau decembrī zināja, kas notiks janvārī. Kamēr šeit, Latvijā, sajūta bija tāda, ka neko nav iespējams plānot vairāk nekā divas nedēļas uz priekšu.
Es atgriezos Latvijā no Itālijas janvāra sākumā, jo domāju, ka 11. janvārī atsāksies mācības klātienē, kā iepriekš bija teikts. Bet pēc pāris dienām mums pateica, ka nākamās divas nedēļas mācības notiks attālināti. Un drīz to pagarināja vēl par divām nedēļām. Ja es būtu to zinājusi mazliet laicīgāk, būtu varējusi mierīgi palikt mājās Itālijā un strādāt no turienes, neriskējot saķert vīrusu atceļā uz Latviju,” saka Mirjama.
Itālijā par skolu atvēršanu tiek lemts pēc reģionālā principa, kādu tagad apsver arī Latvijā. Arī Anglijā Mirjama redzējusi izlēmīgāku valdības rīcību attiecībā uz skolu slēgšanu.
Jaunā skolotāja uzsver – ir saprotams, ka pandēmijā neko nav viegli plānot, taču Latvijā izglītības jomā viņa novērojusi vairāk pēdējā brīža lēmumu nekā citviet.
Tagad Mirjama Boskaroli ir neziņā, vai līdz vasaras brīvlaikam tiks pie cerētās vakcīnas.
“Latvijā ir apmēram tikpat daudz iedzīvotāju kā manā dzimtajā reģionā Itālijā. Tāpēc sākumā sarunās ar vecākiem jokoju, ka mani droši vien sapotēs pirms viņiem, lai gan esmu gados jaunāka un ar mazāku risku. Tagad, skatoties, kā notiek vakcīnu piegādes Latvijā un kā ražotāji samazina iepriekš prognozētos apjomus... vairs neesmu tik droša. Ļoti ceru, ka mani kā skolotāju vakcinēs pirms vasaras brīvlaika. Mūsu starptautiskajā skolā Piņķos ir daudz skolotāju no citām valstīm, un mēs vasarā plānojam doties mājup. Ja nevarēsim vakcinēties pirms brīvlaika, tad mums būs jāgaida līdz pat jaunā mācību gada sākumam, kas nozīmē lielākus ierobežojumus vasaras brīvdienās,” viņa nopūšas.
Mirjama gan priecājas, ka Latvijā kā skolotāja var cerēt uz augstāku vietu vakcinējamo sarakstā nekā mājās Itālijā. Viņa te plāno strādāt vēl vienu mācību gadu un pārmaiņas pēc, cerams – klātienē.
Misionārs Deivids: Reģistrējos vakcīnai ar “Google Translate”
Amerikāņu misionāra Deivids Maikls Karillo pērn izpelnījās lielu popularitāti “Facebook” ar neparasti apdarinātu Latvijas himnu paša izpildījumā. 128 tūkstošus reižu skatītais video bija viņa atzīšanās mīlestībā valstij, kurā Deivids dzīvo nu jau vienpadsmito gadu.
Latvijas Radio sazvana Deividu viņa darbavietā – Svētā Gregora izglītības centrā Saldū. Viņš drebinās, ka pēdējoreiz tik auksti bijis pirms desmit gadiem.
Deivids dzimis Kalifornijā, kur joprojām dzīvo viņa vecāki, un smejas, ka Latvijā pirmoreiz pa īstam sapratis teicienu “auksti līdz kaulam”.
Šodien Deivids turpina brīvprātīgi strādāt Striķu skolā un Svētā Gregora izglītības centrā Saldū. Koncertējoša mūziķa dzīvi ASV pret lauku darbiem un bērnaudzināšanu Latvijā viņš nomainīja 45 gadu vecumā.
“Reizēm dzīve maina lietas tavā vietā. Sapratu, ka mana sirds ir šeit, Latvijā – man iepatikās šī vieta, šie cilvēki. Un pēdējie 11 gadi patiešām ir bijuši labākie manā dzīvē,” uzsver Deivids.
Lai varētu atļauties dzīvot Latvijā, muzikālais misionārs jeb "musicianary", kā Deivids sevi sauc, līdz šim ik gadu uz trim mēnešiem devās koncerttūrē pa ASV.
Pērn tas vairs nebija iespējams, un viņš vāca ziedojumus tiešsaistē. Pandēmijas dēļ viņš ir neskaidrībā par iespējamo koncerttūri šogad un raizējas par vecākiem, kurus sen nav redzējis.
“Viņiem ir veselības problēmas, mammai pēc vakcīnas bija blakusparādības – izmetās izsitumi. Es esmu tālu projām un nevaru viņus apciemot, un pēdējo gadu man tas ir bijis ļoti grūti. Vecāki nav draugos ar jaunajām tehnoloģijām, tāpēc varam sazvanīties tikai pa telefonu,” saka amerikānis.
Arī Deivids atzīst, ka angļu valodā informāciju par “Covid” ierobežojumiem, to izmaiņām un vakcinācijas plāniem ir ļoti grūti atrast. Arī viņš lieto LSM angļu versiju un “Google Translate”, un nesapratnē atrakstīja LSM ar jautājumu, kā varēs saņemt vakcīnu, kad un kur.
“Kā angliski runājošam iedzīvotājam man bija sajūta, ka esmu atstāts tumsā. Redzēju aicinājumu doties uz kādu mājaslapu, kur varot uzzināt visu par vakcinēšanos. Aizgāju, bet tur viss bija tikai latviski. Atkal jau pa vienai rindiņai visu kopēju “Google Translate”, lai saprastu, vai es kvalificējos, kādas ir prioritārās grupas un tā tālāk. Un es tā arī nesapratu, kur šīs vakcīnas varēs saņemt. Vai visiem būs jābrauc uz Rīgu? Vai varēs potēties arī kaut kur Saldū? Kā pierakstīties? Un tad vēl tās mūžīgās bailes, kas mani pavadījušas visus desmit gadus, kopš esmu Latvijā – ja es piezvanīšu un otrā galā cilvēks nerunās angliski, ko tad? Jā, ir mazliet bailīgi, jo negribas tikt atstātam ārpusē.
Es šeit dzīvoju, tāpēc gribu zināt, kas Latvijā notiek un kā mani ietekmēs “Covid” ierobežojumi,” viņš uzsver.
Ar “Google Translate” palīdzību Deividam izdevies reģistrēties vietnē “manavakcina.lv”, bet viņš joprojām nav īsti drošs, vai tiks pieskaitīts pie skolotājiem, jo oficiāli ir brīvprātīgais, bet arī strādā skolā.
“Taču es ļoti priecājos, ka pašlaik dzīvoju Latvijā, nevis ASV. Mani vecāki dzīvo Kalifornijā, kas ir viens no vissmagāk skartajiem štatiem. (..) Es negribētu tur pašlaik atrasties. Ne saslimstības, ne politiskās spriedzes dēļ. Zinu, ka mani vecāki un draugi, kuri ir vecāki par mani, jau ir vakcinēti, bet īsti nezinu, kā būtu ar mani pašu, ja es dzīvotu ASV. Taču es tur pašlaik nevaru atgriezties, tāpēc mani interesē, vai un kā varēšu vakcinēties Latvijā. Es šeit dzīvoju, šeit ir manas mājas,” sarunu noslēdz Deivids.
Horhe: Latvijā situācija ar Covid-19 vēl nav tā sliktākā
“Mans vārds ir Horhe del Pino, esmu kubietis un strādāju Latvijas Universitātē. Latviski runāju ļoti slikti un ļoti mazliet, es būšu runāt angļu valodā,” sevi latviski iepazīstina trešais šī stāsta dalībnieks.
Horhe strādā Latvijas Universitātes Astronomijas institūtā un Latvijā dzīvo kopš 2013. gada, bet viņa saiknes ar Rīgu ir daudz senākas.
“Esmu fiziķis, un 1975. gadā sāku strādāt satelītu observatorijā Kubā. Sadarbojāmies ar Padomju Savienības kosmosa programmu. Tolaik strādājām tikai ar fotokameru, kas, starp citu, bija radīta šeit, Rīgā. Tās autors bija profesors Māris Ābele. 1977. gadā sākām izmantot lāzerus, un arī teleskopu šai sistēmai uzbūvēja Māris Ābele. Mēs iepazināmies Kubā 1977. gadā, un viņš bija pirmais latvietis, ko satiku,” atminas Horhe.
Eiropā viņš nokļuva gadu vēlāk, sākot studēt lāzerfiziku Čehijas Tehniskās universitātes doktorantūrā. Sekoja projekti Austrumvācijā, kuros strādāja arī kolēģi no Latvijas, bet deviņdesmito gadu sākumā Horhe iepazinās ar tagadējo Latvijas Universitātes Astronomijas institūta direktoru Kalvi Salmiņu.
“Vēlāk atgriezos Kubā, un 2011. gadā Salmiņš man pastāstīja par Latvijas projektu “Fotonika”, ko finansēja Eiropas Savienība, un uzaicināja mani kā ārzemju ekspertu dažus gadus pastrādāt Latvijā. 2013. gadā ierados šeit uz diviem gadiem. Izdarījām ļoti daudz, ievērojami uzlabojām observatoriju. Bet, kad projekts beidzās, joprojām bija daudz darāmā, un man piedāvāja palikt ilgāk. Tā nu esmu šeit jau astoņus gadus kā Astronomijas institūta darbinieks un strādāju observatorijā, kas atrodas Botāniskajā dārzā,” stāstu par nokļūšanu Latvijā noslēdz Horhe del Pino.
Maijā Horhem būs 72 gadi, un tas ir viens no iemesliem, kādēļ viņš ātrāk grib tikt skaidrībā, kad varēs vakcinēties.
“Zinu, ka Eiropā 80% cilvēku, kas mirst no koronavīrusa, ir vecāki par 65 gadiem. Ja mēs būsim pasargāti, būs mazāk smagu saslimšanu un mazāk nāves gadījumu Covid-19 dēļ,” viņš paskaidro.
Horhe plāno pieteikties vakcīnai vietnē “manavakcina.lv” un saka, ka ir pārsteigts par tik ātru reģistrācijas sistēmas izveidi.
“Es šo to saprotu no programmēšanas un zinu, ka pāris nedēļu laikā to nemaz tik viegli nevar izdarīt. Jā, droši vien sākumā būs kādas tehniskas problēmas, bet labāk sākt agrāk un pēc tam tās izlabot, nevis gaidīt, kamēr viss būs ideāli,” piebilst fiziķis.
Lai gan kopš pērnvasaras “paradīzes”, kā Horhe saka, saslimstība ar Covid-19 Latvijā ir krietni pieaugusi, viņš nemetas kritizēt valdību un domā, ka Latvijā situācija vēl nav tā sliktākā.
“Daudzi saka, ka “mums ir otrais vilnis, jo valdība nemākulīgi strādā”. Bet visās valstīs ir bijis otrais vilnis! Pat Taivānā, Dienvidkorejā, kur ierobežojumi ir ļoti strikti. Jaunzēlandes risinājums Eiropā nav iespējams.
Daudzi kritizē kritizēšanas pēc, bet man viņiem parasti gribas jautāt – ko jūs izdarītu labāk, ja būtu pie varas?” viņš saka.
Šobrīd Horhi visvairāk uztraucot, kad Latvija saņems visas vakcīnas.
Vai dzimtajā Kubā viņš varētu vakcinēties agrāk? Horhe šaubās – Kubā esot spēcīgas biotehnoloģiju tradīcijas un valsts izstrādā pati savu “Covid” vakcīnu, bet tā nebūšot pieejama agrāk par jūniju vai jūliju.
“Pagaidām – gluži kā sniega vētrā vai lietusgāzē – mums ir jāpasargā sevi un jāpārlaiž grūtākais. Jo vairāk cilvēku būs gatavi vakcinēties un ievērot piesardzības pasākumus, jo ātrāk tas paies. Domāju, ka tam vajadzētu būt kopīgam mērķim visiem, kas dzīvo Latvijā – darīt visu iespējamo, lai mums jūnijā būtu normāli Jāņi. Lai mēs varētu nosvinēt to, ka sliktākais ir aiz muguras,” rezumē Latvijā dzīvojošais kubietis.
Kā Latvijas Radio noskaidroja Veselības ministrijas Vakcinācijas birojā, Latvijā bez maksas vakcinēs arī tos iedzīvotājus, kuri šeit atrodas ar uzturēšanās atļaujām. Uz viņiem attieksies tā pati prioritāro grupu kārtība kā uz pārējiem, un arī ārzemnieki ir aicināti pieteikties vietnē “manavakcina.lv”. Birojā sola, ka tuvākajā laikā vietne būs pieejama arī angļu valodā.
