ĪSUMĀ:
- Spānis Manuels Fernandezs divu gadu laikā iemācījies brīvi runāt latviski – šajā ziņā palīdzējusi iespēja atrasties latviešu sabiedrībā.
- Manuels Latviju sauc par mājām, jo šeit radis iespēju sevi piepildīt un būt laimīgs.
- Gabriela Latvijā pirmo reizi nonākusi vidē, kur nerunā spāniski, šeit pirmo reizi viņa arī redzējusi sniegu.
- Latvija ir maza valsts, tādēļ tā ir atvērta uz notikumiem citviet pasaulē, tāpat šeit esot mākslinieciska un dinamiska vide, sacīja Manuels.
- Gan Manuels, gan Gabriela novērtē iespēju dzīvot Latvijā un jūtas šeit pieņemti.
Latvija – vieta, kur sevi piepildīt
"Jā, es jūtos kā latvietis," stāstot par to, vai ir iejuties šajā zemē, uzsvēra Spānijā dzimušais un augušais Manuels. Viņš 15 gadus studējis un strādājis Francijā, bet tad ceļš atvedis uz Latviju.
Doties uz Latviju, par kuru pirms tam neko nebija dzirdējis, jo skolā par Latviju neko nemācīja, Manuelam impulsu devusi katoļu baznīcas organizācija, kurā viņš strādājis kā brīvprātīgais.
Ceļš uz Latviju bija ar noteikumu, ka Manuelam jāapgūst latviešu valoda.
Pamatlīmenī to iemācījies sešu mēnešu laikā, bet divi gadi pagājuši, līdz varējis brīvi runāt latviski. Būtiska nozīme bijusi iespējai būt latviešu sabiedrībā un nepārtraukti arī sarunāties latviski, kas nozīmē, ka Manuels gan atradis draugus, gan savu vietu – šobrīd vīrietis aktīvi iesaistās arī Latvijas akadēmiskajā dzīvē.
Manuels ar domubiedriem apvienojušies biedrībā, kas pirms septiņiem gadiem izveidoja studentu viesnīcu, kuras direktors viņš ir. Manuels ir ne tikai pētnieks un aktīvs sabiedriskajā dzīvē – viņš ir arī flautists, kurš, kad vien iespējams, piedalās dažādos pasākumos, tostarp labdarības sarīkojumos, un priecē klausītājus un skatītājus ar savu flautas spēli.
Par savu nokļūšanu Latvijā Manuels pat nedaudz joko, ka viņš gadu gaitā ceļojis no Spānijas arvien tālāk un tālāk un apmeties uz dzīvi Francijā un pēc tam – Latvijā.
Vīrietis uzsvēra, ka par savām mājām sauc vietu, kur var sevi piepildīt un būt laimīgs – to, šķiet, spānis, dzīvojot Latvijā, dara par visiem simt procentiem.
Pirmie iespaidi par Latviju Manuelam bijuši tik emocionāli spēcīgi, ka viņš tos nespējot aizmirst arī pēc teju divdesmit gadiem, un, iespējams, tā ir atbilde, kāpēc Manuels sevi mazliet sauc arī pat latvieti, lai arī pilsonības viņam vēl nav. “Es nesen biju ieradies Latvijā, un draugi mani aicināja uz Aglonu. Es tur nokļuvu 15. augustā un piedzīvoju šoku par to, cik daudz cilvēku tur bija. Mana pirmā doma bija, tik daudz dievbijīgu cilvēku,” atcerējās Manuels Fernandezs.
Kādreiz par Latviju neko nezināju, bet nu te ir manas mājas
Gabriela dzimusi un augusi Hondurasā, un diezgan likumsakarīgi, ka, līdz nokļuvusi Latvijā, par Latviju dzirdējusi nebija neko. Gabriela pirms pieciem gadiem saņēmusi stipendiju studijām maģistrantūrā, un viņas vienīgā vēlme bija studēt Eiropas Savienībā. Gabriela: “Es vienkārši gribēju lidot kaut kur, lai tikai tā būtu Eiropas Savienība.”
Liktenīgas nejaušības dēļ viņa nonāca Rīgas Tehniskajā universitātē, pēc tās beigšanas tikpat liktenīgi sastapusi Oskaru Krēsliņu, biznesa analītiķi, kuru nu jau teju gadu Gabriela sauc par savu vīru.
Pirmie atbraukšanas iespaidi arī Gabrielai bijuši spilgti. Kā viņa stāstīja, te viss ir tik citādi nekā viņas dzimtenē, turklāt toreiz viņa pirmo reizi bija nokļuvusi vietā, kur visi runā pilnīgi svešā valodā, jo līdz tam bija bijusi vienīgi spāniski runājošās zemes.
Pagājis krietns laiks, līdz aprasts ar kultūras atšķirību, ar to, ka rudenī mēdz būt tumšs, auksts un nemīlīgs.
Tomēr sarunā jaušams, ka tieši kontrasti un dažādība Gabrielai patīk no visas sirds – piemēram, par četriem gadalaikiem cilvēks, kurš pirms tam dzīvojis mūžīgā vasarā, ir stāvā sajūsmā. Tieši Latvijā Gabriela pirmo reizi mūžā redzējusi sniegu.
Atvērtība, mākslinieciskums un dinamiskums
Par Latviju un latviešiem gan Gabriela, gan Manuels runāja ar siltumu. Gabriela dēvēja latviešus par ļoti strādīgiem, dzīve te piepildīta ar kultūras notikumiem un pasākumiem.
Manuels savukārt minēja trīs lietas, kas viņam šķiet vērtīgas un nozīmīgas, dzīvojot Latvijā: atvērtība, mākslinieciskums un dinamiskums.
"Tā kā Latvija ir maza valsts, viņa dabiski "atveras" uz notikumiem citviet pasaulē. Zina, kas notiek citur. Latvieši pārzina Francijas muzikālo dzīvi, pazīst flautistus ne tikai no Francijas, bet arī no Spānijas un Vācijas, ko es pat nezināju, jo francūžiem, piemēram, ir savi mūziķi, un viņi par citiem neinteresējas. Latvijā cilvēki skatās plaši, arī akadēmiskajā dzīvē viņi seko līdzi notikumiem," novērtēja Manuels.
Runājot par mākslinieciskumu, Manuels atsauca atmiņā 2008. gadā notikušos Dziesmu svētkus. "Es biju jaunāks un varēju dziedāt korī "Vivat". Es biju Mežaparkā, un varēju dziedāt kopā ar tiem desmitiem tūkstošu koristu. Kad beidzās koncerts, visi turpināja dziedāt stundām ilgi no galvas. Un tas Latvijā man ļoti patīk," uzsvēra Manuels.
Spānis arī novērojis, ka Latvijas sabiedrība mainās un ir viegli iekļūt procesos, kurus katrs pats var ietekmēt.
"Es to redzu universitātē, jo ļoti daudz lietu, ko es Latvijā esmu darījis profesionālajā dzīvē, būdams Spānijā vai Francijā, es to nevarētu darīt. Latvijā ir daudz iespēju, un viss notiek dinamiski,” pauda Manuels.
Esam daļa no Latvijas
Gan Manuels, gan Gabriela atzina, ka jūtas daļa kā no Latvijas. Manuels uzsvēra, ka viņš pēc tik ilgiem gadiem Latvijā sevi var saukt arī par latvieti: “Es jūtos kā latvietis. Es nezinu, vai esmu cienīgs, jo, kā es teicu, Latvijā ir ļoti daudz labu lietu."
Manuels norādīja, ka viņam ir gan Francijas, gan Spānijas pilsonības, un šīs valstis ir daļa no viņa izcelsmes, bet tāda ir arī Latvija. "Es varu pateikt, ka Latvija ir daļa no manas izcelsmes, viennozīmīgi akadēmiskās izcelsmes, jo es šeit esmu veidojis savu karjeru.
Bet arī savā izaugsmē es daudz esmu paņēmis no latviešiem – darba sparu, nopietnību, ar kādu latvieši strādā, atvērtību, mākslinieciskumu. Esmu ļoti pateicīgs Latvijai, tiešām."
Gabriela pievienojās Manuela sacītajam un atzina, ka viņa ir laimīga un pateicīga par iespēju dzīvot Latvijā, pateicīga par atvērtību, iespēju šeit daudz mācīties, baudīt dabu un būt daļai no Latvijas.
