Vai tiešām subkultūru pārstāvji ar laiku pārtop par vienkāršiem ierindas pilsoņiem? - to LTV raidījums "4.studija" skaidroja, uzrunājot šo subkultūru pārstāvjus:
"Ne vienmēr, ne vienmēr. Es pazīstu arī tādus, kuri, laikam ejot, nav savas subkultūras pārstāvja iezīmes zaudējuši," vērtē Anda.
"Lielā miljona iedzīvotāju pilsētā ikdienā nejutīsi to apjomu, tāpēc tu jau viņus neredzi. Bet, ja tu aiziesi uz kādu hiphop koncertu, tu ieraudzīsi gan 40-gadīgus, gan 50-gadīgus, gan 60-gadīgus un varbūt pat 70-gadīgus," uzskata hiphopa subkultūras pārstāvis Ģirts Rozentāls.
"Hiphops tā pa īstam sākās 80.gadu vidū ,un es pat arī tagad redzu, ka koncertos nāk klausītāji, kam ir 35, pat arī 40 gadi. Viņi klausās to visu," piebilst Ģirts, norādot, ka ne vienmēr viņus var atšķirt pēc apģērba: "Dreskods tagad pilnīgā krosoverā aizgājis, nav tāds strikts dresskods."
"Metālisti ir visvecākā grupa, kas pie mums nāk. Ir arī 40 gadīgi vīrieši, citreiz pat 60 gadīgi redzēti. Viņš atnāk ar "Iron Maidan" maiciņu tāds lepns, paklausīties smagāku mūziku," Latvijas Televīzijai stāsta Nadīna, kura strādā metālistu iecienītā krodziņā.
"70 varbūt nē, bet 50- gadīgus pankus jau var redzēt. Jāiet uz īstajām vietām, tad jau viņi ir noķerami joprojām. Metālisti mazliet vēlāk parādījās," stāsta izbijušais metālists Jānis Joņevs.
"Matus dažreiz nākas nogriezt tīri fizioloģisku iemeslu dēļ. Bet ir jau kas palikuši. Nu maz viņu ir, bet ir vēl daži. Droši vien, ka daļa ir izvēlējušies vismaz ārēji to neafišēt."
Subkultūru pētnieks Normunds Kozlovs skaidro, ka piederības izrādīšanu kādai noteiktai grupai un pārliecībai vairāk izrāda pusaudžu gados, un to varētu skaidrot kā dumpīgo dēlu sacelšanos pret tēvu paaudzi, "strukturējot publisko telpu, algojot arhitektus. Tas, kas ir jauneklim, subkultūrās vairumā ir tāda tomēr dēlu padarīšana. Viņam pieder ķermenis. Tie minimālie līdzekļi kaut vai, piemēram, krāsu baloniņš, ar ko viņš var appūst to telpu, ieraksta tās savas ķermeniskās izpausmes, iezīmē teritoriju".
"Ja tu nespēj iederēties it kā tajā lielajā pasaulē, tad uztaisi vai pieslienies tai mazajai, īstākajai pasaulei," rīcības motivāciju skaidro bijušais metālists Jānis Joņevs. "It kā bēdz no tās uniformētās pasaules un tad tu atjēdzies, ka esi uzvilcis citu uniformu. Pat tādu daudz reglamentētāku un esi iekšā jaunos noteikumos."
Bet tad pienāk brīdis, kad hipijs, panks, metālists, hiphopists vai hipsteris pārvēršas par ierindas pilsoni, par tādu pašu, kādi ir šī dumpinieka vecāki.
"Formālie apstākļi bija sākšana studēt un jauna pasaule, jaunas pazīšanās. Izrādījās, ka to vientulību var kaut kā citādāk kliedēt," stāsta bijušais metālists Jānis Joņevs.
"Varbūt, ja man pamatnodarbošanās būtu kardināli saistīta ar kaut ko citu un es pats arī būtu tā kā sapratis, ka reps vairs nav mans veids, kā izteikties, tad es varbūt arī būtu pārtraucis. Bet tas viss ir un arī apstākļi sakrituši tā, ka es darbojos te," norāda hiphopa subkultūras pārstāvis Ģirts Rozentāls.
"Rodas iespaids, ka tas vairs nav tik svarīgi. Nav vairs tā klanu sistēma. Manuprāt, viss kļuvis tāds eklektiskāks. Nav vairs tie stingrie ierobežojumi un noteikumi," piebilst bijušais metālists Jānis Joņevs, norādot, ka nav vienīgais tāds, kas pārgājis no metāla uz džezu: "Es domāju, ka tā nav atslodze, ka tas ir turpinājums, nākamā sērija.
Es gribētu ticēt, ka sirdī es esmu palicis turpat. Nekas labāks par metālu tomēr nav."
"Es domāju, ka tie cilvēki, kas ir sirdī... tieši domā par kaut kādu mūziku, viņi nekad nemainās," uzskata Latvijas Radio DJ Toms Grēviņš.
"Tagad es vairs noteikti nestaigāju platās biksēs, jo tās vienkārši nav vairs tādas modes tendences, un noteikti es to nedarīšu arī domāju pēc tiem 20, 30 gadiem," vērtē hiphopa subkultūras pārstāvis Ģirts Rozentāls. "Vai es klausīšos šo mūziku? Es domāju, ka jā, jo tā jau ir izteiksmes forma."
Atliek vien secināt, ka piederība subkultūrai ne vienmēr būs ar aci pamanāma.
