ĪSUMĀ:
- Zaudētā paradīze: pirmais mēģinājums deviņdesmitajos gados iedzīvoties Latvijā trimdā dzimušajam Jānim Grantam un viņa ģimenei bija neveiksmīgs.
- Laikam ejot, Jāni un viņa sievu arvien vilināja vēlme šeit atgriezties, un otrais mēģinājums izrādījās veiksmīgs.
- Alda Šneidere ar ģimeni atgriezusies Latvijā pēc vairākiem Īrijā pavadītiem gadiem, tomēr vairs neradusi šeit piederības sajūtu, un ģimene atkal aizbraukusi.
- Psiholoģijas studente Iveta Ozola-Cīrule skaidro, ka atbraucējiem labāk braukt atpakaļ uz Latviju ar sajūtu, ka tā ir pārcelšanās uz jaunu vietu.
Iztēlē radītais sapnis par Latviju
Sporta psihologs Jānis Grants ir dzimis trimdā, uzaudzis ģimenē, kurā bieži skanējuši stāsti par vecāku dzimteni Latviju un bijis visnotaļ skaidrs, ka viņš kādudien brauks uz Latviju ne tikai ciemos, bet pārcelsies šeit uz dzīvi. Pirmais mēģinājums Grantu ģimenei bijis 1994. gadā, kam Jānis ar sievu un bērniem bija rūpīgi gatavojušies. Tikai, kā saka Jānis, informācijas avotiem bijusi maza saikne ar realitāti. Ģimene brauca uz Latviju, kas drīzāk bija iztēles radīts auglis.
“Uzaugot Amerikā, mēs abi ar sievu par Latviju dzirdējām tikai to skaistāko. Mēs dzirdējām to, ko mūsu vecāki atcerējās no trīsdesmitajiem gadiem, uzsverot, ka nekur pasaulē nav skaistākas un jaukākas vietas,” atminējās Jānis.
Pirms pārcelšanās uz Latviju abi ar sievu ciemojušies šeit kā tūristi, bet arī tad īsto “negaršu” neesot sagaršojuši, jo viss bijis izkārtots ciemiņiem – radi pretimnākoši, mīļi. Tas ļāvis sajusties kā tai zemē, par kuru stāstījuši vecāki.
Tomēr, atbraucot ar sievu Lieni un abu dēliem, kuriem tobrīd bija 6 un 10 gadi, un uzsākot dzīvot Latvijā, aina nedaudz mainījās, jo nācies saskarties ar realitāti. 1994. gadā tā krietni atšķīrās no realitātes tā laika Amerikā.
“Atbraucām augustā, un te bija burvīgs laiks, viss bija forši, viss darbojās, un tad sākās skola, rudens, ziema. Mēs piedzīvojām ļoti daudz atšķirību, jo tās dzīves ērtības, pie kā bijām pieraduši rietumu pasaulē, Latvijā tai laikā nebija. Bieži vien nebija siltuma, problēmas ar silto ūdeni. Siltais ūdens tiešām bija kā Dieva dāvana. Divi aktīvi bērni – mazgāt viņu zeķes aukstā ūdenī... Es nekad savā mūžā neko tādu nebiju darījis. Un ar tādu Latviju mēs sastapāmies,” Jānis raksturoja savas toreizējās izjūtas un piedzīvojumus.
Jānis tai laikā strādāja par pasniedzēju Latvijas Universitātē, viņa sieva Liene Jelgavā bija veterinārārste. Lai arī abiem bija labi darbi, iztikšanai bija pagrūti nopelnīt.
Turklāt arī bērniem bija sarežģīti iekļauties izglītības vidē, kas krietni atšķīrās no tās, kādu viņi bija piedzīvojuši Amerikā. Jaunākais dēls, kurš tobrīd gāja pirmajā klasē, mājās no skolas nāca raudādams ar jautājumu, kāpēc jāiet šajā skolā. “Nebijām nogruntējušies! ” stāstīja Jānis, papildinot, ka darbā juties pieņemts, studenti bijuši atsaucīgi. Un tomēr cilvēki ļoti bieži te, Latvijā, bijuši neizpratnē, kāpēc ģimene pārcēlusies uz Latviju un vai dzīve Amerikā bijusi tik neizdevusies, ka bijis jābrauc uz Latviju. Gadu centušies iedzīvoties, tomēr neizdevies iejusties “padomju” Latvijā un devušies atpakaļ uz Ameriku.
Kā skaidroja Latvijas Universitātes pētniece Maija Krūmiņa, Jāņa ģimenes piedzīvotais ir spilgts apliecinājums stāstam par zaudēto paradīzi, kam cauri nācies iet lielai daļai trimdinieku un viņu bērniem.
Atgriešanās otrreiz – neizvairoties no realitātes
Vilkme atpakaļ gan bijusi milzīga, un, tiklīdz bērni nostājušies uz savām kājām, tā Jānis un Liene atkal brauca atpakaļ uz Latviju, tiesa, pirms tam daudzkārt te ciemojoties, pa divām trim reizēm gadā, neizvairoties no realitātes un arvien labāk iepazīstot Latviju, kas nenoliedzami mainījās. Tā kopš 2012. gada abi atkal ir Latvijā, bet starp pirmo un otro atgriešanos pa vidu ir 17 gadi, kas aizvadīti, rūpīgi gatavojoties – tostarp izvēloties dzīvesvietu.
Tā bijusi arī rūpīga sevis sagatavošana, jo Jānis ar sievu gribēja būt daļa no Latvijas izaugsmes.
Tagad abiem te ir draugi, paziņas. Bet, ciemojoties Amerikā, Jānis neviļus secina un saprot, ka tā vairs nav tā Amerika, kurā uzaudzis. Tas ir apliecinājums, ka pasaule plūst un mainās, un arī Latvija kopš 2012. gada, kad Jānis ar sievu šeit atgriezās, ir mainījusies.
Zaudētā piederības sajūta
Savukārt Alda Šneidere ir dzimusi un augusi Latvijā, tomēr arī viņa, atgriežoties Latvijā pēc vairākiem Īrijā pavadītiem gadiem, izjutusi apjukumu. 2012. gadā, pēc Īrijā pavadītiem sešiem gadiem, viņa kopā ar ģimeni sāka apsvērt domu par braukšanu mājās. Un pēc trim gadiem ģimene atgriezās.
Tomēr vēl pēc trim gadiem Aldas ģimene atkal devās uz Īriju, jo līdz galam nesajutās te kā savējie. Lai arī ilgas pēc Latvijas bija spēcīgas, tomēr atbraucot viss nesakārtojās gluži tik gludi, kā bija cerēts.
Atgriežoties Latvijā, Alda apjauta, ka vairs nav tas pats cilvēks: “Man likās, ka es esmu citādāka, man nelikās, ka es esmu latviete. Man bija sajūta, ka esmu no ārzemēm. Tiesa, arī Īrijā atbraucot, man neliekas, ka esmu tur piederīga."
Latvijā Aldai šķita, ka mainījusies ir ne tikai viņa, bet arī šeit palikušie. “Es gāju Latvijā korī, centos būt aktīva un iesaistījos dažādās aktivitātēs, bet man likās, ka es neesmu īsti piederīga Latvijai. Bija pat tāda sajūta, ka es esmu uz kādu laiku nodevusi savu dzimteni. Es nemāku to izskaidrot, bet man vairāk gribējās sēdēt malā un ļaut darboties “īstajiem” latviešiem, jo man nelikās, ka es tāda esmu, jo esmu bijusi izbraukusi un man nav atļauts būt latvietei,” atzina sieviete.
Divreiz vienā upē iekāpt nevar
Iveta Ozola-Cīrule nesen atgriezusies Latvijā pēc vairāku gadu prombūtnes un šobrīd psiholoģijas studiju maģistra darbā analizē, kāpēc atgriežoties cilvēki izjūt kultūršoku. Sieviete atklāja, ka process iet roku rokā ar vairākiem adaptācijas etapiem.
Iveta Ozola-Cīrule skaidroja, ka pirmais posms ir medus mēneša sajūta. Tam seko pārrunas jeb regresijas posms. Tad sāka trešais posms – pielāgošanās, bet ceturtajā līmenī adaptācija jau būtībā ir notikusi. “Vēl tāda maza nianse, ko gribu piebilst šai sakarā – pētot literatūru, var secināt, ka kultūršoku izjūt cilvēki, kas ir bijuši prom pat tikai trīs līdz sešus mēnešus. Tad iedomāsimies, kā tas izskatās piecdesmit gadu griezumā!” norādīja Ozola-Cīrule.
Daloties pati savā pieredzē, Iveta uzsvēra, ka prombūtnes laikā mainās arī pats cilvēks. Sākotnēji cilvēks izjūt prieku par atgriešanos Latvijā, bet realitātē piedzīvo zaudējuma sajūtu. “Tas ir viens no iemesliem, kāpēc atgriešanās kultūršoks ir grūtāks nekā aizbraukšanas, – jo gaidas pilnībā neatbilst realitātei,” skaidroja sieviete.
“Tu nevari divreiz iekāpt vienā upē. Gan mēs esam mainījušies, gan Latvija ir mainījusies, [..] un tas vienkārši jāpieņem kā fakts, kā process, kas būs. Un tie, kuri zina, ka sākumā būs rozā brilles un tas ir mānīgs posms, un zinot, kas būs pēc tam, arī jābūt gatavam zaudējumam, jo tas neizbēgami atnāks,” viņa sacīja, piebilstot, ka “vienkārši ir jāiet visiem posmiem cauri: medusmēnesim, rozā brillēm, regresijai, kamēr atkal pielāgojies.”
Iveta arī atzina, ka viens no atgriešanās izaicinājumiem ir draugi, ja pašu ģimene pieņem, atbalsta, bet ar draugiem ir mazliet citādi.
“Atgriežoties ir sajūta, ka, jā, biju prom, bet tagad atgriezīšos un – hops – ielekšu atpakaļ tajā pašā situācijā un tajās pašās attiecībās, bet diemžēl draugi ir mainījušies. Bet galvenokārt, mainījies esi tu pats,” skaidroja Iveta Ozola-Cīrule.
Arī šī atklāsme varot būt viens no atgriešanās kultūršoka iemesliem.
Psiholoģijas studente atbraucējiem iesaka braukt uz Latviju nevis ar domu, ka tā ir atgriešanās tajā pašā vietā, kas kādreiz atstāta, bet braukt atpakaļ ar sajūtu, ka tā ir pārcelšanās uz jaunu vietu.
