Jurita ir minimāliste. Cilvēks, kas nav minimālists, noteikti nevarētu brīvprātīgi, pēc paša gribas izvēlēties dzīvot tik mazā telpā, vēl jo vairāk laikā, kad tas, cik veiksmīgs ir cilvēks, bieži vien tiek vērtēts pēc tā, kas viņam pieder – māja, mašīna, mantas. Jurita saka, ka lietas uzliek slogu un ka patiesībā cilvēkam nevajag neko daudz: "Ko dzīvei vajag? Man nevajag milzīgu māju, man nevajag platekrāna televizoru, trīs dīvānus..."
Kā tā – vienkārši ņēmi un pārbrauci uz Liepāju? Juritu šis jautājums vai drīzāk izbrīns, kas ietverts jautājumā, mazliet uzjautrina. Patiesībā tas esot ļoti vienkārši izdarāms. Vienā jaukā dienā Jurita izlēma, ka, tuvojoties trīsdesmitajai jubilejai, vajag sevi izaicināt un izkāpt no komforta zonas. Ilgi nedomājot, vēlā vakarā internetā nopirka autobusa biļeti uz Liepāju, nākošās dienas agrā rītā devās uz autoostu, un jau pēc četrām dienām šis brauciens galu galā rezultējās ar parakstītu īres līgumu un jaunu lappusi viņas dzīvē – dzīvi Liepājā, 12 kvadrātmetru lielā (vai precīzāk - mazā) dzīvoklītī 10 minūšu gājienā no jūras.
"Man tas ir ļoti raksturīgi - visas lielās pārmaiņas man ļoti ātri notiek. Protams, ir domas, visu laiku domāšanas procesi notiek, bet visas lielās izmaiņas notiek, ļoti balstoties uz iekšējo sajūtu,” stāsta Jurita.
Jau pēc divām nedēļām divos piegājienos ar savu nu jau pārdoto "Subāriņu" viņa pārveda visu savu iedzīvi no Rīgas uz Liepāju. Un tapa blogs feisbukā ar nosaukumu "Plaukstas lieluma dzīve".
Pavisam drīz, 15. decembrī, Juritas uzņēmumam – sociālo mediju aģentūrai "WWWOLF" – apritēs četri gadi. Viņa pirms tam bija strādājusi daudzās vietās, un nekur viņai nebija vietas, nekur viņa nejutās tā, kā vajag, tāpēc nolēmusi, ka jāsāk kaut kas savs.
"Tas bija savulaik tāds izmisuma kliedziens pret pasauli: nu labi, ja nekā citādāk nevar, tad viss, es pa savam darīšu!"
Kopš tā brīža viss esot nostājies savās vietās. Jurita palielās, ka viņai nevienu dienu nav bijis jāmeklē klienti. Viņa dara to, kas viņai patīk, un viņu iesaka citiem.
Jurita ir visai atklāts cilvēks, kas nekautrējas blogā paust savas domas un pārdomas, bieži vien arī par ļoti personiskām lietām. Liela daļa cilvēku mūsdienās labo un skaisto izrāda, bet visus pārdzīvojumus un negatīvo rūpīgi noslēpj, kamēr Jurita veiksmīgi balansē starp abiem un meistarīgi parāda, kāda ir īstā dzīve – ne vienmēr viegla, bet skaista. Viņa nekautrējas stāstīt par "draudzību" ar bulīmiju un par to, ka iet pie psihoterapeita.
"Daudzi šausminās: kā tu vari teikt tik atklātas lietas par sevi. Bet mani tas nebaida. Tas, ar ko es ikdienā dzīvoju, tā ir mana lieta. Es ļoti gribētu, lai sievietes, kuras ar to dzīvo, nejustos vienas,” saka Jurita.
Bieži vien pēc personiskākiem bloga ierakstiem viņai raksta gan sveši cilvēki, gan paziņas un jautā padomus vai saka paldies, ka viņa vispār par to runā. Juritai šķiet, ka Latvijas sabiedrībā jau tiek atklāti runāts par to, kas ar cilvēkiem notiek, bet viņa gribētu, lai tas iet plašumā, lai nav tā, ka katrs dzīvo savā galvā, vientulībā. "Man liekas, ka vairāk par kādām laimes situācijām cilvēku tomēr par cilvēku izkaļ tieši grūtības un problēmas, ar kurām viņš tiek galā, kā tās pārvar un ko dara ar šo pieredzi. Ja tev ir grūti, ja tev ir smagi, kas ir tas labais, ko tu vari no tā dabūt?"
Tuvojoties svētkiem, Jurita iesaka neskriet uz veikaliem un nepakļauties iepirkšanās stresam, bet uzdāvināt tuviniekiem savu klātbūtni: "Man ir tāda nostāja – dāvināt var visu laiku, ne tikai Ziemassvētkos, un dāvināt var ļoti vienkāršas lietas – piezvani, parunā, satiecies, samīļo, pasaki kādu labu vārdu, komplimentu. Īpaši mūsu laikā, kad daudz mēs dzīvojam savos ekrānos un it kā liekas, ka soctīklos mēs visi viens otram komentējam, laikojam ierakstus, bet tieši īstas klātbūtnes mums pietrūkst."
Noklausies pilnu sarunu ar Juritu 1. decembra raidījumā „Pīci breinumi”, kas skan sestdienās plkst.16 Latvijas Radio 5 / Pieci.lv! Saruna notiek latgaliešu valodā, kuru Jurita, dzīvojot Rīgā un Liepājā, nemaz nav aizmirsusi un runā brīvi.
