Īpašās pārraides

Jūras spēku atmīnēšanas tehnika strauji attīstās

Īpašās pārraides

Lāčplēša diena. Ziņu speciālizlaidums

Ar sirdi un ieroci – NBS rezerviste

Judīte Ozoliņa: NBS rezerviste, taču par sirdsdarbu sauc radio «Marija»

Baltās kapzeķēs ar kūpošām kafijas krūzēm un lielu smaidu sejā. Nacionālo bruņoto spēku rezerviste Judīte Ozoliņa gandrīz palēkdamās skrien pa radio “Marija” gaiteni. Darbs pasaules katoļu radiostacijā Latvijā viņai ir sirdsdarbs.

"Vienu atvaļinājumu – četras nedēļas – vismaz vienreiz mūžā taču varu veltīt tikai savai zemei, jo tikai tad, ja celsies un darīsi pats, varēsi gaidīt, ka citi celsies un tev palīdzēs!"- ar tādām sajūtām šovasar 38 Latvijas cilvēki izgāja Nacionālo bruņoto spēku rezervistu apmācības kursu. Viņi mācījās apieties ar ieročiem un šaut, orientēties dabā, sniegt pirmo palīdzību un sazināties kaujas apstākļos.

Savukārt par darbu radio “Marija” Judīte saka tā: “Es nostrādāju desmit gadus banku sektorā un sapratu, ka vairs nespēju iet uz darbu, ka tam nekādas vērtības, kas ir tikai uz papīra; būšu es, būšu, nebūšu – nebūšu, tam nav nekādas vērtības, ko nevarētu jebkurš darīt. Šeit tā vērtība ir tāda, kas tiek ierakstīta citās grāmatās, tā netiek ierakstīta bilancēs un reģistros, bet kādās augstākās grāmatās.”

Judīte šovasar mēnesi pavadīja Alūksnē brīvprātīgajā militārās apmācības kursā.

“Kaut kas notiek kaimiņos, tad kaut kas notiek Eiropā, kaut kas notiek Ukrainā, un tu īsti nesaproti, vai tā ir jābūt vai nav jābūt, kaut kas nav pareizi, tu varbūt īsti nesaproti, tāds politiķis baigais es nekad neesmu bijusi, bet tu jūti, ka kaut kas īsti pareizi nav,” viņa atklāj.

Sajūta, ka grib kaut ko darīt savai valstij, pie jaunās sievietes atnāca lēnām, bet pamatīgi.

Viņa seko līdzi ziņām, viņas saderinātais ir zemessargs.

“Pirms pāris gadiem pārgāju pāri Spānijai svētceļojumā, arī 15 kilogramu soma uz pleciem, visā tajā karstumā, reljefs tāds, kā ir, karstums tāds, kā ir, nogāju visus 700-800 kilometrus, un tad es domāju, ja es to varēju, tad šito arī varu, bet bija grūti, bija tiešām grūti,” stāsta Judīte.

Pēc rezervistu apmācības beigšanas radusies neizmērojama cieņa pret mūsu karavīriem,

saka Judīte. Droši vien patiesībā redzējām tikai vienu sīkāko daļu no īstās armijas, viņa nosmej.

“Es reāli apbrīnoju tos cilvēkus, vienkārši visu cieņu tiem cilvēkiem, ko viņi dara pa dienu, viņi ar to ceļas un iet gulēt, es apbrīnoju viņu dūšu un spēku, galvenais to iekšējo - nesalūzt un turpināt,” neslēpj Judīte.

Man ir mīļa mana zeme, viņa saka. “Novembrī staigāju ar sarkanbaltsarkano lentīti, Lāčplēša dienā eju nolikt svecīti pie pils, dziedu himnu. Tomēr tikai tagad to visu izjūtu patiesi līdz sirds dziļumiem,” viņa atzīst.

“Mājas ir mājas, nekur citur es nejutīšos tā kā Latvijā, tas vienkārši nav iespējams. Tāpēc ka Latvija taču ir tā mana zeme, un himnu dziedāt Latvijā - tam ir cits smeķis, iekšā pavisam cits spēks. Tas laikam ir tāds, kas tiešām attīstījās pēc šī kursa, un nav jau man lielu ambīciju, ka tagad es būšu baigais karavīrs, tagad nu gan viss ļoti mainīsies, bet iekšā visu laiku pil kaut kur... palikt rezervistam vai darīt kaut ko vairāk, palikt rezervistam vai tomēr kaut ko vairāk,” viņa klāsta.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti