“Ļoti labi atceros to dienu – Paula Stradiņa klīniskajā slimnīcā man pateica, ka ir jādializējas. Es nesapratu, kas tas ir. Izrādījās – tas nozīmē, ka trīs reizes nedēļā jābrauc uz slimnīcu, jāguļ četras stundas neatkarīgi no tā, vai tā diena ir 1.janvāris, vai tev temperatūra ir 38 grādi. Tev tur jābūt, pretējā gadījumā vienkārši nomirsi,” atceras Jolanta.
Tad viņa pieteicās gaidīt uz orgāna transplantāciju un diezgan ātri tika pie iespējas pārstādīt orgānu. Taču situācija izrādījās neveiksmīga – organisms transplantēto orgānu nepieņēma.
“Tā bija elle. Tad sākās smagākais gads. Man bija ļoti slikti, slikti panesu dialīzes. (..) Tas ir smags process sirdī. Un tas nav arī vienkārši, ir nemitīgā trauksme. Un, kad beidz dialīzi, tu nezini, kā no gultas izkāpsi, kā tiksi līdz mājām. Tā ir diena, kas ir izslēgta no dzīves,” stāsta Jolanta.
Tad viņai izdevās sagaidīt nākamo donoru un operāciju, kas šoreiz bija veiksmīga.
“Tad man sākās pavisam cita dzīve, jauna. Es ieguvu ģimeni, pat piedzemdēju dēliņu pilnīgi veselu,” smaidot stāsta Jolanta.
Taču pēc 13 gadiem arī transplantētā niere vairs labi nedarbojās. Jolantai atkal nācās gadu taisīt dialīzi, kas gan šoreiz bijis vieglāk: “Dialīžu aparāti šajā laikā mainījušies. Kaut gan ir tā pati trauksmes sajūta, bet tas vairs nav tik smagi.”
Šoreiz Jolantai bija nepieciešams orgāns no dzīva donora. Viņas nelaimē palīgā nāca mammas māsas, kuras pieteicās par donorēm. Un krustmāte tika atzīta par piemērotu donoru.
“Domāju – viņa ne bez bailēm gāja uz to operāciju. Bet šobrīd viņa ir ļoti lepna, ka to ir izdarījusi,” saka Jolanta.
KONTEKSTS:
Gadā Latvijā notiek 60-70 nieru transplantāciju, 2-4 sirds pārstādīšanas un uzsākta aknu transplantācijas programma.
Latvijā plāno mainīt likumu, kas daudz striktāk noteiks – ja cilvēks nav kategoriski aizliedzis savus orgānus izmantot pēc nāves, viņš to ir atļāvis. Tas ir svarīgi, jo nereti tieši aizgājēja tuvinieki aizliedz orgānu pārstādīšanu.
