Latvijas Radio raidījums "Dzimtas saknes" devās dzimtas pētījumos uz Vaksholmu pie Pāvila Johansona un viņa sievas Lottes, Zviedrijā, uz Karalisko bibliotēku Stokholmā, kur strādā kultūrvēsturnieks Jānis Krēsliņš un kurš daudz zina stāstīt par Andreju Johansonu, un ieklausīties atmiņās un pētījumos, ar ko labprāt dalās Latvijā un Zviedrijā sastaptie kultūras ļaudis, kuri iepazinuši šo dzimtu.
Johansoni Latvijā, iespējams, no zviedru laikiem
Vispirms dodamies uz Vaksholmu, tā ir neliela pilsēta Stokholmas arhipelāgā. Te mīt dzejnieks, mūziķis un pedagogs Pāvils Johansons ar sievu pilnajā vārdā Annu Šarloti Viktoriju Bonneri, viņa, starp citu, ir dramaturģe, rakstījusi arī kino scenārijus. Bet šīs dienas stāsts galvenokārt ir par Pāvilu Johansonu un viņa vecākiem – dzejnieci Veroniku Strēlerti un kultūrvēsturnieku Andreju Johansonu.
Tīkama mājas atmosfēra, nesteidzīgas sarunas un ģimenes albumu šķirstīšana palīdz iepazīt šīs dzimtas senākos pārstāvjus. Pāvila tēvs Andrejs Johansons kādā no fotogrāfijām redzams kopā ar saviem vecākiem.
“Rīga ir viņa pilsēta, viņš bija īsts rīdzinieks,” tā par savu tēvu Andreju Johansonu bilst Pāvils Johansons. Viņš savulaik mīlējis daudz staigāt ar savu tēvu kopā pa Rīgu, arī viens. Arī Andreja Johansona vairākas grāmatas saistās ar Rīgu.
“Vārds Johansons ir neparasts Latvijā, nav neiespējami, ka tas nāk no zviedru laikiem, kad Gustavs Ādolfs bija karalis, kad Rīga bija faktiski Zviedrijas lielākā pilsēta. Tēvs izpētīja dzimtu līdz 1790. gadam, kad esot bijis viens Johansons - dārznieks Grašu muižā Vidzemē. Bija ļoti grūti izsekot senčus, jo pierakstīja vārdus baznīcas grāmatās, bet kara laikos daudz pazuda
Savukārt Pāvila māte Veronika Strēlerte nāk no kuplas ģimenes. Radio ir tā brīnišķā iespēja glabāt atmiņu stāstus, arī balss ierakstus, un tā 1989. gada Rīgā Veronikas Strēlertes dzejas vakarā Anna Egliena dzejnieci mudina pastāstīt par dzimtu.
“Māte esot jaunībā bijusi glīta, ar labu balsi apveltīta, piedalījusies Dziesmu svētkos, ar tēvu kopā bijuši čakli teātra spēlētāji.
Māte bija mājas cilvēks, neatceros tādus gadījumus, kad būtu pārnākusi mājās un mātes nav. Māte vienmēr bija mājās. Mēs kā bites lipām viņai apkārt, viņa par visiem gādāja.
(..) Svētdienas tēvs spēlēja korāļus un māte dziedāja,” stāsta Veronika Strēlerte.
“Strēlerte ir jaunākais bērns Strēlertu ģimenē, kurā ir pieci bērni. Gadu starpība ar vecākajiem bērniem ir liela. Rudīte ir tāds vēlo gadu bērns vecākiem. Viņa dzimusi rudenī, tāpēc tēvs vēlējies saukt par Rudenīti, bet mātei tas licies pārāk drūmi meitenei, tā radās vārds Rudīte. Tas ir Strēlertu ģimenes pirmdarinājums. Viņai savs vārds ne visai patika, viņa pieņēma pseidonīmu, tā iegājās, ka viņa ir Veronika,” literatūrzinātniece Ieva Kalniņa atklāj par Veronikas, īstajā vārdā Rudītes, kuplo ģimeni.
Andrejs Johansons: īsts grāmatnieks, vienreizējs novērotājs
Izdevumā „Jaunā Gaita” Pāvils Johansons atmiņās par vecākiem raksta: „Ikdiena bēgļiem no Latvijas, kas bija atraduši patvērumu Zviedrijā, no ārpuses skatoties, varēja šķist pelēka. Tāda tā pa lielākai daļai bija maniem vecākiem: strādāt, pārdzīvot, strādāt, pārdzīvot. Vēlas naktis, agri rīti. Sāpes par zudušo dzīvi Latvijā.”
Gan Veronika Strēlerte kā dzejniece, gan Andrejs Johansons Latvijā jau bija sevi apliecinājuši. Andrejam kopā ar Anšlavu Eglīti 1941. gadā bija iznācis dzejas kopkrājums. Taču dzīve bija jāturpina svešumā.
“Kaut cik laimīgi vecāki nonāca Gotlandē, tad dzīvoja pa nometnēm, ar laiku dabūja darbu. Tēvs strādāja ārpus Stokholmas dārzniecībā, un viņam tiešām nebija zaļie pirkstiņi. Viņš labprātāk rakstīja. Mamma dabūja darbu Vaksholmas viesnīcā. Tajā laikā Zviedrijā nevarēja tikties, kā grib, vajadzēja īpašu atļauju, jo viņi bija bezpilsoņi. (..) Pamazām viss atvieglojās un viņi sāka dzīvot kopā. Labvēlis katoļu prāvests Vilnis sagādāja divistabu dzīvokli, kur mitinājāmies kādus 18 gadus,” par pirmajiem dzīves gadiem Zviedrijā stāsta Pāvils Johansons. “Manu bērnību, lai dzīvojām trūcīgi, uzskatīju par laimīgu. Sapratu, ka māte ir dzejniece, bet tas bija kaut kas abstrakts. Vairāk konkrēti bija tas, ka viņa strādāja vienkāršus darbus, lai būtu iztika. Kad tēvs rakstīja, tas bija vispār noslēpumaini. Viņš arī vēlāk neko nestāstīja.”
“Viņš bija īsts grāmatnieks,” tā par savu tēvu bilst Pāvils Johansons.
Kultūrvēsturnieks Jānis Krēsliņš augstu vērtē Andreju Johansonu un joprojām uzskata par vienu no gudrākajiem latviešiem. Viņš pats Zviedrijā ieradies no Amerikas tieši Andreja Johansona dēļ. Tikšanās atstājušas dziļu iespaidu.
“Ļoti daudzplākšņains. Kā šādi cilvēki mēdz būt, ļoti savdabīgs. Bija ļoti rezervēta personība, tikai šaurākā lokā varēja atraisīties,” Jānis Krēsliņš raksturo Andreju Johansonu. “Vienreizējs novērotājs.
Izcils stilists, viņa rakstītais vārds ir tik īpašs, ir maz tādu, kas ar viņu varēja sacensties esejas laukā. Tas prasa milzīgu disciplīnu. Ne par velti viņš ļoti lēni rakstīja. To Strēlerte arī apgalvoja. Teksti lēni tapa un principā naktī. Viņš nebija dienas cilvēks.”
“Man šķita pievilcīgs viņa plašais skats, viņš varēja novērtēt mūsu rakstniecību, mūsu kultūras vēstures īpatnības. Viņš nebija šauri nacionāls, viņš saprata, kas vēsturiskā Latvijas teritorija bija bijusi. Šodien retajam ir tāda izpratne,” uzskata Jānis Krēsliņš. “Viņa stāstītāja talants bija liels. Spilgtākais, kas spējis uztriept, kas ir Rīga. Ja palasa Johansonu, redzam, cik īstenībā mums ir šaurs skats uz Rīgu.”
Pāvils tikšanās reizē rādīja glīti un mākslinieciski iesietas grāmatas, kas piederējušas tēvam. Un arī Jānis Krēsliņš viņu raksturo kā īstenu grāmatnieku. “Viņš cienīja grāmatu, tas arī nozīmēja, ka viņš iesēja grāmatas. Grāmata bija vairāk kā teksts vai vārdu savirknējums. Tā nebija tukša bijība pret kaut svētu. Viņš saprata un izjuta, kas ir grāmata, kāda ir tās nozīme, kādām grāmatām ir jābūt pa rokai, lai cilvēks varētu būt,” bilst Jānis Krēsliņš.
Turpinot par tēvu, Pāvils Johansons atklāj, ka sadzīve viņš nav bijis praktisks, uzticējis darbus amatniekiem un arī ļoti cienījis amatniekus un viņu veikumu. Lai arī mēdzis burkšķēt, ka viņam dzīvē ir citi uzdevumi, vienkāršas pusdienas abiem ar dēlu mācējis pagatavot, kad māte pa dienām strādāja.
Veronika Strēlerte: tieša zemgaliete, dzejā lakoniska
Savās atmiņās par vecākiem Pāvils apraksta arī braucienus uz Latviju kopā ar māti: „Šis brauciens salīdzinājumā ar šodienu ilga vairāk nekā civilizētā pasaulē uz citu kontinentu…Tomēr māte un es, vismaz savā nenobriedušajā dzīvē, visu pieņēmām, uzdrīkstējāmies kopā parādīties tajā laikā stipri krieviski ietekmētajā Rīgā.”
Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma glabātāja rakstniecības krātuvē Anna Egliena atceras, kā pirmo reizi sastapusies ar dzejnieci Veroniku Strēlerti. Tas bijis 1988. gada vasarā, pēc gada jau bijusi nākamā tikšanās jau pavisam drīz pēc Baltijas ceļa. “Viņa bija ļoti tieša,” Strēlerti atminas Anna Egliena.
“Strēlerte man iemācīja ar patiku skatīties uz Zemgales līdzenumu,” atzīst Ieva Kalniņa.
“Paliekošākais devums latviešu literatūrā ir viņas dzeja, uzskatu, ka viņa ir viena no labākajām latviešu dzejniecēm. Pirmais iespaids, saskaroties ar viņas dzeju, varētu būt, ka viņa ir nedaudz atsvešināta, ne tik emocionāla, kā daļai lasītāju gribētos,” vērtē Anna Egliena.
“Strēlerte ienāk dzejā kā “gatava dzejniece”, to atzīmē arī recenzenti. Viņas dzejas sākotnēji formā ir skaidra, tīra, lakoniska. Tas lakonisms, spēja izvēlēties īstos vārdus un ar nedaudziem vārdiem atklāt kaut ļoti būtisku saglabājas arī turpmākajā dzīvē.”
Stokholmas universitātes lektore Baltu valodās Lilita Zaļkalne var liecināt, kā Veronika Strēlerte attiekusies pret tiem it kā ne tik radošiem darbiem, ko veikusi Zviedrijā – un tie bija korektūru lasīšana un rediģēšana. Viņa rāda vairākus „Dzimtenes kalendāra” izdevumus.
“Man šķiet, ka Veronika Strēlerte no pašā sākuma deva savas dzejas šim izdevumam. Tas nebija kalendārs tradicionālā nozīmē, izdevējs Kazimirs Vilns gribēja arī no kultūrvēstures, kultūras, no citām jomām. Beigās šis izdevums izrādījās svarīgs literatūrzinātnisks izdevums, kas iznāca līdz 1990. gadam trimdā,” min Lilita Zaļkalne.
Viņa arī stāsta, kā kopā strādājušas pie izdevuma “Dzimtenes kalendārs” veidošanas un nekad nav jutusi, ka dzejniece ar nepatiku darītu mazos darbiņus, tieši pretēji – ar lielu interesi.
Pāvils Johansons: Muzikalitāte ir no mammas
No Veronikas Strēlertes vēstulēm ģimenei var uzzināt, ka viņa pratusi spēlēt klavieres, labprāt apmeklējusi koncertus. Mūzika un dzeja ir tuva arī Pāvilam Johansonam.
“Mamma bija muzikāla. Viss, kas saistās ar mūziku, nāk no mātes. Tēvs bija gandrīz atonāls. Viņš zināja tekstus no galvas, viņam bija brīnišķīga atmiņa, bet dziedāt viņš neprata.
Tāpat kā Uldis Ģērmanis (vēsturnieks), viņa sirdsdraugs, kad viņi satikās, vajadzēja padziedāt, bet bija tā nekā, vairāk murmināšana,” atminas Pāvils Johansons. “Sapratu, ka viņas dzeja ir piemērota dziesmām, daudzi komponisti ir izmantojuši viņas dzejas, bet tad iedomājos, ka to varētu izmantot arī popmūzikā. Tīri labi brīžiem izdevās. Viņa arī palīdzēja, kad mēs draugi – Juris Kronbergs, Jānis Zālītis un es spēlējām grupā “Dundurs”, viņa arī uzrakstīja tekstus mūsu meldijām, bija pretimnākoša.”
Pāvils Johansons ir arī kā pedagogs strādājis un augstu vērtēts, 10 gadus viņš bijis skolas direktors. Strādājis arī ar grūti audzināmiem bērniem. Pats izgājis latviešu sestdienas skolu, lai strādātu par skolotāju un vēlāk arī par tās vadītāju. Vasaras skolas vajadzībām arī šo to sacerējis, piemēram, šūpļa dziesmu, kas skan raidījuma izskaņā.
