Jevgēņijs un Ludmila: Baltijas ceļš bija cerību un eiforijas laiks

Priežu ielā 5 ir neliela māja ar kārtīgi iekoptu dārzu un atrodas pie šosejas, kur pirms 25 gadiem Jevgēņijs ar sievu Ludmilu devās sadoties rokās ar vairāk nekā miljonu cilvēku. Tagad pāris ir jau krietni gados, tomēr viens uz otru skatās ar mīlestību, kāda piedien jaunlaulātajiem. Viņi stāsta par savu Baltijas ceļu, kuru atceras kā lielu cerību laiku.

Iemesli, kāpēc Jevgēņijs un Ludmila nolēma piedalīties Baltijas ceļā, ir meklējami viņu bērnībā – laikā, kad Latviju uz pusēm plosīja divas nežēlīgākās varas, kādas Eiropa jebkad pieredzējusi.

„Dzīve pagājusi tādā ļoti īpatnējā laikā – ko mēs tik neesam pārdzīvojuši. Mēs atceramies, ka Krievija ienāca iekšā. Pēc kāda laika nāca [vācieši], krievi atkāpās. 1940.gada represijas. Ļoti daudz pazīstamu cilvēku izveda. Visa tā mītiņošana, ko krievi toreiz taisīja. Šausmīgas pārmaiņas, pilnīgs svešums uznāca virsū – ne tā filozofija, ne cilvēku attiecības. Nu, pilnīgs svešums, tāds tumšs, nepieņemams,” stāsta Jevgēņijs.

Viņi abi ir dzimuši Latgalē un nāk no jauktām latviešu un krievu ģimenēm. Tomēr PSRS filozofiju nekad nav atzinušu par savējo. Arī par latviešu un krievu attiecībām Jevgēņijam ir ko teikt: „Vācieši laikam trīs gadus pie mums bija. Tur arī represijas bija, tikai citā formā. Atnāca krievi… bombardēšana, uzlidojumi. Rēzekne bija kā Jelgava – viss kā noslaucīts, nekas nebija palicis pāri, sevišķi pilsētas centrā bija viss noārdīts.”

Baltijas ceļš abiem saistās ne tikai ar cilvēku ķēdi cauri Baltijas valstīm, bet gan visu Atmodas laiku. „Tas laiks ir tāds gaišs, cerīgs, ar pārdzīvojumiem. Klausījāmies radio, televīzijā visu, kas notika. Es pat biju tajā laikā Taškentā ekskursijā; pat tur pārraidīja par Latvijas notikumiem,” atceras Jevgēņijs.

Viņi abi piedalījās Baltijas ceļā Garkalnē.

„Tanī laikā bija liela eiforija. Cerības uz labāku dzīvi.” Taujāti, vai cerības ir piepildījušās, Jevgēņijs saka: „Bija domāts, ka savādāk būs. Labāk, gudrāk.”

Vaicāti par cilvēkiem, ar kuriem piedalījās Baltijas ceļā, Jevgēņija sejā atplaukst plašs smaids un viņš apķer savu kundzi: „Ģimene man bija blakus. Bija arī garkalnieši.”

„Tas ir neticami... Igaunijā, Latvijā - roka pie rokas, visi saķērušies, blakus. Visai Lietuvai un Latvijai pāri. Tas bija grandiozi. Ugunskurs. Visi kopā bijām salasījušies, runājām par dzīvi, par notikumiem. Bija par ko runāt. Tas laiks bija skaists,”

Jevgēņijs vairākkārt piemin, ka tajā laikā valdīja eiforija. Šāds stāvoklis gan nevar turpināties mūžīgi. Fotogrāfs Igors Vārpa tālāko sajūtu nosaucis par atmošanās paģirām. Pēc Atmodas gariem daudzu cilvēku ideāli tika gāzti, haoss pazudināja cerību, un eiforijas sajūtu bieži aizstāja bailes un pat bezcerība.

Tāpēc vaicājam Ludmilai un Jevgēņijam par Latviju šodien: „Latvija ir Latvija. Tā ir mūsu valsts. Cilvēkiem ļoti daudz nepatīk valdības jomā, tāpēc ka nav saskaņas, kaut ko nevar sadalīt savā starpā, nav vienotības. Esam Ulmaņlaikā dzimuši un atceramies tos laikus. Gribētu kaut kā citādāk.” Jevgēņijs gribētu redzēt Latviju ekonomiski un politiski attīstītu: „Tādu kārtīgu, civilizētu Eiropas valsti.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti