Pie Leimaņu pagasta Mežgales ciemata Aspāzijas Krasovskas viesojāmies īsi pirms viņas 91.dzimšanas dienas, ko viņa svinēja 8.septembrī. Dzejas dienas viņai vienmēr ir bijušas īpašas, jo arī pati raksta dzeju, ir strādājusi par kluba vadītāju, ir bijusi govju gane un kolhoza brigādes strādniece, kura „plika un nabaga” beidzot nonākusi šeit – Mežgalē.
Aspāzija Krasovska dzimusi Leišmalē, Jodupē, kur viņas tēvam bijusi māja, bet pēc tam tā pārdota, un dzimta pārcēlusies uz netālo Gārsenes pagastu tepat pierobežā. Aspāzija teic, ka latviešu skolā neesot mācījusies ne stundu, toties labi apguvusi lietuviešu valodu.
Jautāta, kāpēc viņai dots tāds slavens vārds, kundze atbild: „Kādu vārdu man tēvs iedeva, ar tādu arī bija jādzīvo. Es zināju, ka Aspazija ir liela rakstniece, pati ar viņu tikusies neesmu, bet tēvs – Ēriks Lūsis - gan viņu pazina. Viņš bija literatūras skolotājs, abi ar Aspaziju kopā gāja uz sapulcēm.
Otrā pasaules kara laikā biju Asarē. Izvesto cilvēku pagrabā lasīju kartupeļus. Tas bija Drustānu mājās. Nāca šausmīgi daudz okupantu, bēgļi, pagasta mašīnrakstītāja nespēja izpildīt savus dokumentus tajā cilvēku plūsmā, es iemācījos rakstīt uz mašīnas un vēlēk rakstīju ar abām rokām. Tā bija mana jaunība - 17 līdz 18 gadi,'' stāsta Krasovska.
„Ar savu vīru iepazinos ballē, viņš ļoti labi dziedāja Asares spirts brūža korī, tur dziedāja septiņi vīri un septiņas sievas ar izlases balsīm. Un viņi tika Ilūkstē pirmajos Dziesmu svētkos un ieguva pirmo vietu. Viņiem bija savs diriģents Alberts Mickevičs, bet visu pārņēma Imants Kokars. Un Kokars piešķīra pirmo vietu, kas nozīmēja 500 rubļus, visiem puišiem atveda elektrotumšos pulksteņus, bet sievām visām dziedātājām – rokassprādzes,” atceras Krasovska.
Aspāzijas Krasovskas dzimtas liktenis bijis visai skarbs, jo divu no viņas četriem bērniem vairs nav starp dzīvajiem, arī pārējie piederīgie kundzi apmeklējot reti. Aspāzija tomēr nenožēlo grūto likteni jo atzīst: ir bijis vērts ziedot kādu artavu savas sirds, tāpat kā to darījusi viņas vārdamāsa Aspazija, jo vairāk tādēļ, ka varbūt tieši vārda saskaņa ar populāro dzejnieci devusi viņai iespēju pakāpties pāri ikdienai un izjust lielās poēzijas garu.
„Pļāpāt es pļāpāju, lomas tēloju un dzejoļus rakstīju, man patika aizrautīgi dzejoļi, trakulīgas filmas,” šobrīd atzīst Aspāzija Krasovska. Dīvaini gan, ka viņas istabā nav neviena priekšmeta, ne grāmatas, pat ne piezīmju grāmatiņas, nevienas veco laiku fotogrāfijas, nevienas klades ar dzejoļiem – kur tas viss šobrīd atrodas, ir grūti pateikt, arī viņas četri mazbērni un četri mazmazbērni sievieti apciemo reti. Visi dzejoļi mīt viņas galvā un dažus no tiem mēs uzklausījām. Jautāta, no kurienes viņai dzejas talants, Aspāzija atbild: ''Nu, ja man Dievs talantu devis, tad tā tam jābūt, un neviens to atņemt nevar.''
Aspāzija ir akla, savus dzejoļus „pieraksta prātā” un izjūt ar sirdi. Ikvienam, kuram ir vēlme sastapties ar Aspāziju Krasovsku, jāpatur prātā, ka viņa ir smagu mūžu nodzīvojusi slavenās dzejnieces līdziniece, viņas cienīga lauku sieviete, kura pelnījusi vispārēju atzīšanu kā visi tautas gara mantu kopēji.
Aspāzija Krasovska
Dedz saule jūrā viļņus sārtus sārtus
No dzīves atvariem tev šodien rokas pretī sniedz.
Tiem skūpstus nenoliedz,
Ak, atvari, jūs dzīves atvari,
Kam dalījāt jūs dzīves postu?
Par dzīves svelmi stiprāko
Es skūpstu vēlreiz to.
„Bet darbi dzina vagu manā pierē gludā”
Brīžiem skaista bija mana dzīve,
Neļķes smaržoja kā maize.
Bet darbi dzina vagu manā pierē gludā.
Ak, sapņi, sapņi, jūs jaunīb’s -sapņi,
Kam steidzaties tik ātri jūs?
Pēdējam un pirmajam nav un nebūs beigu.
Pāršauts putns, zemē triekts,
Gāju es pa dzīves taku,
Kurai ticēt bija grūt’,
Ka mana laime var tik sekla būt.
No saules stariem tinu domas,
Vai no labas vai no sliktas omas,
Bet ceļvedis bij slikts,
Uz šejieni es atnācu gandrīz vai pliks.
Dedz sveces šovakar šai mājoklī...
Dedz sveces šovakar šai mājoklī,
Lai gaišumu un svētību tās vieš.
Pēc daudzu gadu darba
Lai sveču smarža mani mierina.
Dedz sveces šovakar šai mājoklī
Un neaizmirsti mūs, jo gadi nāk
Un deg kā šķilas pelnos
Izgaist dūmos – melnos, melnos.
Nāk no jauna, deg no jauna,
Un viņu liesmas arī mūsu dzīvi skar.
Dedz sveces šovakar šai mājoklī,
Un ļaujiet man jums priekšā galvu liekt,
Jo manā nabadzībā man vairāk nav,
ko jums sniegt.
Šīs dzejas rindas neredzīgā Aspāzija Krasovska veltījusi saviem domubiedriem Dzejas dienās.
Šis nav pirmais gadījums, kad mēs, mūsdienu cilvēki, nokavējam savākt oriģinālu informāciju no aculieciniekiem, kamēr viņi vēl spēj ko pastāstīt. Leimaņu Aspāzija ir viens no šiem laikmetu lieciniekiem, un paldies viņai par sapratni!
