Maija sagaida ar sarkanbaltsarkanu šalli ap kaklu. Lāčplēša diena viņai vienmēr ir īpaša. Tikpat īpaša kā senais tēva albums ādas vākos, kas glabā viņas dzimtas vēsturi - daļiņu arī no Latvijas vēstures.
"Tā ir balle par godu ordeņa pasniegšanai," saka Maija, norādot, ka divi jaunie cilvēki fotogrāfijā ir Maijas tēvs un māte. Lāčplēša Kara ordeni Latvijas armijas virsleitnants Jānis Valdmanis saņēma par cīņu pie Novojes ciema Latgalē 1919.gada 19.oktobrī.
Tēvs pirms tam dienēja arī Krievijas cara armijā, lai arī sirdī bija dzejnieks, bet pēc profesijas skolotājs un zemnieks. Pēc Otrā pasaules kara viņš slēpās Lietuvā, bet kāds viņu nodeva un par dzimtenes nodevību viņu 1952.gadā nošāva. Maijas bērnība pagāja Sibīrijā.
"Kad es maziņa biju... pa nakti mamma no spilvena apakšas paņēma revolveri un nodeva to tēvam. Viņš slēpās....vēl atceros, es blēņas biju sataisījusi un mamma gribēja iepļaukāt, tad tēvs, viņš bija ļoti humāns cilvēks... tad slēpos aiz viņa muguras," atceras kundze.
Maijas māte pirms došanās izsūtījumā ordeni iešuva aiz mēteļa oderes. Neviens par to nezināja. Māte meitai to atdeva tikai neilgi pirms nāves. "Mamma nomira pirms Atmodas, un es gāju uz barikādēm ar to ordeni," stāsta Maija.
Tēva dēļ Maijas dzīve padomju gados nebija viegla. Kā raksturā tiešam cilvēkam savus uzskatus nav bijis viegli noslēpt - kā nekā patriotisms bija viņai bija asinīs, to nevajadzēja audzināt.
"Es biju emocionāla, mēdzu izrunāties. Reiz stundā, kad stāstīja par latviešiem Sibīrijā, teicu, ka ne jau aiz brīvas gribas, un tad bija skandāls," atzina sieviete.
Tēva Lāčplēša Kara ordenis patlaban glabājas Aknīstes muzejā, jo tieši Aknīstes pagastā Latvijas armijas virsleitnants Jānis Valdmanis piedzima, skolojās, izveidoja ģimeni, ar kuru vēlējās brīvā Latvijā nodzīvot kopā visu savu mūžu.
