Sadaļas Sadaļas

Jauniešu seksuālās identifikācijas ēnas puses paliek aizkadrā. Stāsta režisore Ieva Ozoliņa

Ieva Ozoliņa plašākai sabiedrībai zināma ar filmu "Mans tēvs baņķieris". Filma bija viņas personiskais stāsts par tēvu un Latvijas situācijas izgaismojumu deviņdesmito gadu kontekstā. Tā sākās režisores plašais vēriens kino formātā tverot dziļi personiskus stāstus. Nākamā sekoja filma par matemātiķi un viņa emocionālajām problēmām ar māti “Dotais lielums mana māte”, kura tika pie žūrijas balvas pasaules prestižākajā dokumentālā kino festivālā IDFA.

Tikko režisore ir pabeigusi pēdējo epizodi īsfilmu ciklam "Ārā. Dokumentālie stāsti", kurš stāsta par jauniešu seksuālās orientācijas un dzimumu identitātes jautājumiem.

Režisori Ievu Ozoliņu vienmēr saistījušas tēmas, kuras nav viennozīmīgas, un seksuālās orientācijas jautājumi viņu uzrunājuši ne tikai tāpēc, ka bija būtiski sabiedrībai atklāt varoņu tuvplānus.

"Mana draudzene man satraukta zvanīja kādā ziemas vakarā, stāstot, ka viņas 15 gadus vecais dēls pīpē marihuānu, tas pat nebūtu būtiskākais, šokējoši tas, ka viņš to dara kopā ar kādu meiteni, kura saka, ka esot puisis! Draudzene bija neizpratnē un nosauca to par  personības dalīšanos!" stāsta Ieva.

Pēc šī zvana Ievai radās sajūta, ka šo situāciju vajadzētu pētīt caur kameras objektīvu. Sākot filmēt jaunos cilvēkus gan skolā, gan brīvo laiku pavadot, Ieva saprata, ka sabiedrībai ir pieejama tikai tēmas paša augšējā aisberga šķautne. Skolā, kur mācījās jaunais cilvēks, kas bija dzimis kā meitene, bet bija transpuisis ar pieņemtu vārdu Marko, pasniedzēji kategoriski atteicās viņu saukt vīriešu dzimtē, lai gan viņš skaidroja, ka vecāku dotais vārds Elīza un sieviešu vietniekvārdu lietošana viņā izraisa spēcīgu disforiju. Arī mājās konflikti bija ļoti smaga rakstura. Neskatoties uz to, ka vecāki bija izglītoti, bērna dzimumidentitātes problēmas viņi neuztvēra nopietni.

Pētot šo jautājumu dziļāk, tapa skaidrs, ka pašiem jauniešiem dzimumidentitātes jautājums ir daudz vieglāk diskutējams.

Meklējot epizodēm varoņus un viņu vecākus, tapa skaidrs, ka, ja vispār iedziļināties bērna seksualitātē, tad par to runāt lielākoties ir gatavas mātes. Veidojot projektu, Ievai Ozoliņai primārais uzstādījums bija empātiju veicinoši stāsti, kur galvenie varoņi ir nevis publiskas sejas, bet jauni cilvēki, kuri sevi vēl tikai piesaka mūsdienu sabiedrībā.

"Šādu, tas ir, dzimumu identitātes un seksuālās orientācijas tēmu atveidojot īsfilmās, būtu ļoti vienkārši rādīt caur konfliktu, kas, protams, ir klasisks dramaturģisks piegājiens, taču tas būtu bijis, kā liet eļļu ugunī. Es izvēlējos veidot stāstus ar emocionālu jēgu un siltumu."

Ieskicējot procesa gaitu, skaidrs ir tas, ka valda ļoti stipri stereotipi, kurus radījusi nezināšana. Uzskats, ka homoseksuāli cilvēki, nebināri cilvēki, transpersonas – tā ir slimība, kas turklāt ir lipīga.

Taču, lai kā arī mēs par seksualitātes netradicionālajām pusēm spriestu, nedrīkst ļaut sabiedrībai kļūt agresīvai.

"Pētījumi rāda, ka to, ka kāds indivīds vēlas mainīt dzimumu, nevar "pielaist". Nav tā, ka tas dzimums, ar kuru jaunietim ir pirmā seksuālā pieredze, nosaka viņa tālāko seksuālo orientāciju. Dzimumjautājumi nav infekcija, bet ģenētika.”

Protams, šis stāsts nav tik vienkāršs. Mūsdienu, ne tikai Latvijas kontekstā, pasaulē aktualizējies termins – pan-seksualitāte. Pēc būtības tas nozīmē, ka iemīlas cilvēkā, dzimums seko pēc tam. Un, šķiet, ka arī tas, ka seksualitāte ir relatīvi plūstoša dzīves laikā, nav nekāds noslēpums. Nav arī mazums pāru, kas vēlas savā seksuālajā dzīvē iesaistīt trešo personu,  un tas tiešā veidā liecina par kāda partnera biseksualitāti.

"Bieži tiek runāts par "praida" jautājumu – kāpēc tas būtu jāaktualizē, kāpēc publiski? Bet varu atbildēt ar pretjautājumu – kāpēc ne? Mūsu sabiedrībai taču nav problēmu ar restorānu nedēļu, kurā cilvēki priecājas par dažādu valstu virtuvi," vērtē režisore.

Un tomēr, lai arī, piemēram, Nīderlande šos jautājumus risina samērā vienkāršā formā, mūsu sabiedrība ir daudz piesardzīgāka, piesaucot reliģiju, tradicionālas vērtības, diemžēl šo īsfilmu ciklu veidojot, paliek iespaids, ka "savu roku" pielikuši PSRS okupācijas gadi, kuros, kā zināms, sekss un seksualitāte eksistēja vairāk vai mazāk tikai reproduktīvos nolūkos.  

Veidojot šo ciklu sastapām daudz un dažādus jauniešus.

Gadījās safilmēt materiālu, kuru izlēmām nepublicēt, jo atklātība, ar kādu dalījās daži jaunieši, mums šķita par daudz liela, gadījās, ka varonis maina domas un nevēlas publiskot savas domas.

Seksulitāte sabiedrībā ir "grūtā" tēma. Par ko nerunā. Līdzīgi kā dzejas dienu diskotēkā dzejnieki stāsta par savu pirmo reizi, visai dziedējoši būtu katram no mums atklāti mēģināt pastāstīt par savu seksualitāti. Kā to dara jaunieši no sērijām "Ārā".

Latvijā šis ir pirmais seksuālās orientācijas un dzimumu identitātes tēmām veltītais epizožu cikls. Projekta autorus un komandu šajā nozīmē var uzskatīt par celmlaužiem.  

Epizodes būs skatāmas "LTV 16+" un LSM sadaļā ‘"Cilvēkstāsti".

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt