Viņi bija vieni no tiem jaunajiem ugunsdzēsējiem, kas vēl mācās koledžā, bet kas vienlaikus bija iesaistīti glābšanas darbos. Viņi atzīst, ka līdz šim bija piedalījušies ugunsgrēku dzēšanā, taču ne glābšanas darbos sabrukušā ēkā.
Abi stāsta, ka ceturtdienas vakarā abi bija mājās un medijos jau bija dzirdējuši par nelaimi. Drīz pēc tam viņiem piezvanīts un prasīts, vai esot gatavi doties palīgā. Atbildējuši apstiprinoši.
Notikuma vietā viņi ar rokām – pirms tehnikas ierašanās – kopā ar citiem koledžas audzēkņiem un pieredzējušajiem ugunsdzēsējiem no ēkas nesuši ārā ķieģeļus. Tas noticis „ķēdītē" – proti, katrs ugunsdzēsējs nākamajam padevis ķieģeļus. Puiši strādājuši no ceturtdienas vakara plkst. 20 līdz piektdienai plkst. 9.00. Tas viņus nomainījuši citi audzēkņi.
Iļja norāda, ka darbu laikā ugunsdzēsēju vidū bijusi vienotības sajūta, tāpēc traģēdijas apmērus nojautis tikai vēlāk, kad nokļuvis mājās. „Mums bija ļoti spēcīga kopības sajūta (..) kamēr esi tur, strādā, tikmēr to [traģēdijas apmērus] nejūti," saka Iļja.
Arī Matīss uzsver, ka spriedze, cilvēku ciešanas un nāve, ko redzējis, viņu nav samulsinājis. „Tas nelika šaubīties, tas vienkārši notika (..) Nekas patīkams jau tas nav," viņš saka.
Ziņots, ka Zolitūdes „Maxima" traģēdija upuru skaita ziņā ir lielākā traģēdija atjaunotās Latvijas vēsturē un viena no visu laiku lielākajām traģēdijām Latvijas vēsturē, ieskaitot okupāciju Padomju Savienībā un Pirmās Latvijas laiku.
Policija jau šobrīd ir nopratinājusi vairāk nekā 100 cilvēku.
Patlaban liecinieku un ekspertu runās galvenokārt tiek norādīts uz diviem apstākļiem, kas sekmēja katastrofas izcelšanos. Pirmais – kļūdas būvniecībā, otrais – „Maxima" darbošanās signalizācijas laikā. Proti, gan veikala darbinieki, gan pircēji palikuši veikalā, lai gan signalizācija brīdinājusi par iespējamajām briesmām.
