Vincents un Kārlis, Vērmaņdārzā sastaptie puiši, ir nepilngadīgi, abi vaļsirdīgi stāsta, kā pavada savu brīvo laiku.
„Am..... es eju uz vietām, kur ir atļauts pulcēties pēc 18 gadu vecuma. Un dzīvokļos,” saka Vincents. Iekšā var tikt, sarunājot ar apsargiem.
Dažreiz uz ielas, dažreiz dzīvokļos pie draugiem, dažreiz, kā Vincents teica, arī naktsklubos.
Nelegāli iekļūt klubā
Sarunā ar dažādu bāru un naktsklubu apsargiem noskaidrojās, ka naktsklubos nepilngadīgas personas netiek ielaistas, taču iekšā tikt gribētāju netrūkst. „Tās ir dienas... un kā tur skolās iekrīt tās brīvdienas... ir, protams individuāli cilvēki, kas par katru centu grib iekļūt šeit iekšā. Gaida, kad apsargs noņemsies no durvīm vai atradīs iemeslu, lai viņš noņemas un tad iešmauc iekšā,” saka apsargs Vilnis un piebilst, ka savulaik ar kolēģiem sakrājis kastes, kas bijušas pilnas ar visādiem viltojumiem. „Savā laikā bija populāri pases kopijas, tikko parādījās, tad uz papīra to visu darīja. Viltojumu ir daudz. Pat arī pases - nesen esmu redzējis viltotu pasi. Kad pieci pārtaisa par trīs,” saka Vilnis.
Kā stāsta kāda cita naktskluba apsargs, nepilngadīgie nāk uz naktsklubiem, taču tas ir viens no lielākajiem pārkāpumiem - ielaist naktsklubā nepilngadīgu personu, stāsta Voldemārs. „Zinot, kādas tam ir sekas, mēs ļoti stingri šai jautājumā skatāmies. Nu jā, un pirmā pazīme, kad varētu būt, ka tie gadi neatbilst, ir tas, ka mājās atstāja vai kaut kas noticis ar to dokumentu... varbūt agrāk bija vairāk, bet nu pa kādam jau sanāk noķert. Pārsvarā nāk ar viltotiem dokumentiem - nu, teiksim, aizņēmies tur no drauga, brāļa, māsas…” norāda Voldemārs.
Lai arī cik vērīgi būtu apsargi, Vērmaņdārzā satiktie puiši - Vincents un Kārlis - bilst, ka atsevišķos naktsklubos viņi iekšā tiek, izmantojot apsargu pieminētās metodes.
„Bieži vien tajos nakt klubos es pazīstu vadību vai tos, kas uzstājas, un tad es tieku iekšā, un tad es varu sarunāt caur to, vai vienkārši ceru, ka vienkārši ielaidīs iekšā, jo tas arī strādā. Cik es esmu mēģinājis, man nav izdevies neko sarunāt ar apsargiem. Vai arī es paņemu kāda pilngadīga drauga dokumentus, kuros es izskatos līdzīgs viņam,” norāda Kārlis.
Tam, vai naktsklubos neatrodas nepilngadīgie, seko līdzi ne vien klubu apsargi, bet arī policija. Rīgas pašvaldības policijas darbinieki katru nedēļu veic pārbaudes Rīgas izklaides vietās, tajā skaitā arī naktsklubos. Policijas darbinieki naktsklubos pārbaudes veic gan plānotu pārbaužu, gan izsaukumu ietvaros. Voldemārs stāsta, ka policija ir apsekojusi naktsklubu, kurā viņš strādā. „Ir bijuši speciālie reidi, kas tieši skatās uz pilngadīgajiem. Iziet cauri klubiem, redz kādas aizdomīgas personas. Liek parādīt attiecīgi personu apliecinošu dokumentu. Bet pie mums starpgadījumi nav bijuši,” norāda Voldemārs.
Divas promiles
Lai noskaidrotu kā īsti ir, Pieci.lv devās ar Rīgas pašvaldības policijas Bērnu likumpārkāpumu profilakses nodaļas ekipāžu līdzi Rīgas pašvaldības policijas Tūrisma nodaļas policistiem reidā pa naktsklubiem.
Klubos iekšā gāja Bērnu likumpārkāpumu profilakses nodaļas vecākā inspektore Inese Kļaviņa. Viņa bija ģērbusies civilajās drēbēs, apsekojot naktsklubu, viņa, uzrādot policijas apliecību, lūdza jauniešiem, kas izskatās jaunāki par 18 gadiem, uzrādīt savus personu apliecinošos dokumentus.
Naktsklubos nepilngadīgās personas nesastapa, taču Rīgas pašvaldības policijas Bērnu likumpārkāpumu profilakses nodaļas vecākā inspektore Valentīna Rezgale stāsta, ka šobrīd lielāka tendence jauniešu vidū ir pulcēties uz ielas. Pirms reida pa naktsklubiem vienā no jauniešu ierastajām pulcēšanās vietām ekipāža sastapa iereibušu jaunieti.
„Nepilngadīgo jaunieti mēs ieraudzījām Jāņa sētā 1. Tur tāds liels laukums un tad tur parasti labajā stūrī tie pusaudži un arī gados jaunākie cilvēki uzturas, smēķē lieto alkoholu. Šoreiz mēs iegājām iekšā un tur bija tāds bariņš jauniešu, kuri pīpēja. Inesei bija viena meitene, kurai sastādīja protokolu par smēķēšanu, un es ieraudzīju puisi, mēs bijām kopā ar Māri ,un puisis bija, nu, varēja just, ka no viņa nāk alkoholam raksturīgā smarža. Atvedām viņu šeit pie mašīnas, sākām sarunu. Puisis bija diezgan agresīvs, bezkaunīgs un rupjš. Mēs veicām alkohola testu un pirmajā mērījumā viņam bija vairāk nekā divas promiles alkohols izelpā,” stāsta Rezgale.
Jāņa sēta 1 ir viena no nepilngadīgo jauniešu pulcēšanās vietām, vēl starp populārākajām vietām ir „Galerija Centrs”, „Origo”, „Alfa”, Marijas iela 1, tā apgalvo Rīgas pašvaldības policijas darbiniece Valentīna.
Jaunieši šajās vietās nereti lieto alkoholu, smēķē, kā viņi paši saka - „tusējas” vai arī sapulcējas, lai izdomātu, ko darīt tālāk - iet uz naktsklubu vai ballīti rīkot pašiem.
Jaunieši, kas klaiņo pa ielām, ir dažādi, stāsta pašvaldības policijas Bērnu likumpārkāpumu profilakses nodaļas vecākā inspektore Valentīna Rezgale.
Ir bērni no sociālā riska ģimenēm, nabadzīgām ģimenēm un ir arī bērni no materiāli situētām ģimenēm. Tiem, man liekas, tiek dots viss, un viņi nemāk novērtēt to, ko viņiem sniedz vecāki, un šādi viņi izklaidējas,” saka Rezgale.
Rīgas pašvaldības policijas darbinieki 2013.gadā ir sastādījuši 103 administratīvā pārkāpuma protokolus par to, ka bērni, kuri nav sasnieguši 16 gadu vecumu, bez vecāku vai viņu aizstājēju pavadības laikā no pulksten 22:00 līdz pulksten 07:00 atrodas publiskā vietā, kā arī aizturējuši un snieguši palīdzību, nogādājot bērnu drošā vidē -141 bērnu, gadījumos, kad bērni, kuri nav sasnieguši 16 gadu vecumu bez vecāku vai viņu aizstājēju pavadības laikā no pulksten 22:00 līdz pulksten 07:00 atradās publiskā vietā.
Ja ir noskaņojums, tad tā piedzeros, ka neatceros vairs savu vārdu…
Bieži vien jauniešu pulcēšanās vietas, kas iepriekš tika minētas, ir tikai vakara sākums, tā pastāstīja arī Vincents un Kārlis. Parasti viņu kompānija satiekas pie lielveikala „Galerija Centrs”. „Un tad mēs ejam uz Vecrīgu, satiekam meitenes... un tad izdomājam tālāk, ko darīt...” klāsta Kārlis.
Bieži vien ballīte vai pasēdēšana tiek uzrīkota pie kāda no draugiem dzīvoklī. Puiši stāsta, ko viņi dara mājas ballītēs.
„Man ir viss jāatklāj? (..) tad man būtu cietumsods uz 20 gadiem. Joks… Amm, lietojam alkoholu, un pīpējam. Cigaretes, zāli arī dažkārt... (..) Spaiss arī ir mēģināts, bet nav praktizēts bieži...
Ja man ir noskaņojums, es piedzeros tā, ka nezinu savu īsto vārdu...” klāsta Kārlis. „Tas lielākoties arī viss, protams, aiziet citas lietas, kā fiziskā saskarsme,” viņš piebilst.
Arī mājas ballītēs uzdzīve sit augstu vilni, piemēram, tiek dzerts.
Sarunas laikā viens no puišiem atklāj, ka ne tikai ir lietojis apreibinošās vielas, bet pats arī tās tirgojis.
„Pārdodu narkotikas. Pilnīgi nopietni (..) Affff, tas, kas pagadās pa rokai, jaunieša dzīve... nu cilvēki zina cilvēkus, kuri kaut ko dara, tas viss ir zināms, jo tas ātri izplatās, visu laiku uzzinām kaut ko jaunu, kādam kaut kas ir, kādiem draugu draugiem, nu kas pagadās pa rokai, ko es varu caur sevi pārdot tālāk un iegūt kaut ko no tā,” atklāj Kārlis un stāsta, ka pārdevis zāli, LSD, amfetamīns – 15 eiro par gramu.
Kārlis gan atzīst, ka vairs ar narkotiku pārdošanu nenodarbojas. „Nē, es ar to jau kādu laiku vairs nenodarbojos, jo man vienam draugam gadījās diezgan nopietnas nepatikšanas, es sapratu, ka nav jēga tādu risku uzņemties, ja es to daru tikai izklaides dēļ,” saka Kārlis.
Vecāki – aizstāvoši, aklas mīlestības varā un zinoši par «bērnu hobijiem»
Puiši atklāj, ka dažādas apreibinošas vielas ir teju vai ikdiena mūsdienu jauniešiem. Savukārt mājas ballītes ir vietas, kur ir lielākas iespējas darīt to, ko jaunieši vēlas bez apsargu vai policijas traucējuma. To kā problēmu min pašvaldības policijas Bērnu likumpārkāpumu profilakse nodaļas vecākā inspektore Inese Kļaviņa.
„Savā ziņā viņi ir gudrāki kļuvuši un savus tusiņus taisa, kur mēs nevaram nemaz tik viegli piekļūt un uzzināt - mājas ballītes vai pirtis... arī var runāt par to, vai tas ir pareizi, ka vecāki noīrē pirti... paliek bērni - tikai 17 gadi, bet viņam tur ir uztaisīta ballīte. Nu, kurš atbild par to, ka tur netiks lietots alkohols? Bieži vien tur nemaz nav vecāku,” saka Kļaviņa. Viņa arī ilustrē vecāku attieksmi. „Ar kādām tiesībām jūs te vispār nākat, mums te privāts slēgts pasākums - durvis aizvērtas. Mēs nevaram tur nemaz tā iekļūt. Tad mums ir īpaši jāsaskaņo, ka mums ir pamatotas aizdomas, ka tur bērni lieto alkoholu,” saka Kļaviņa.
Dažkārt pašu vecāku attieksme ir visai bezatbildīga vai arī tie pārāk naivi uzticas bērniem. „Ir tādi, kas ir palaiduši bērnu pie kaut kādiem draugiem nakšņot, bet viņš nemaz pie tā drauga nav aizgājis. Ir, kad vecāki ir izbraukuši ārpus Rīgas, tad atnāk kāds ciemos, vai pats aiziet izdomā kaut ko. Ir tādi, kas ir bezatbildīgi. Tāda ir vecāku attieksme. Reizēm viņi vispār domā, lai labāk tas bērns kaut kur iet un mājās netraucē. Vai vispār nepamana, ka bērna nav, jo paši alkoholu lieto,” pauž Kļaviņa.
Viennozīmīgi nevarētu pie šīs problēmas vainot vecākus, ka viņi neinteresējas par to, kā pavada vakara stundas viņu atvases, piemēram, Vincents atklāj, ka viņš saviem vecākiem nestāsta patiesību, kurp dodas. „Viņi domā, ka es atrodos pie viena no tiem saviem astoņiem draugiem,” par saviem vecākiem saka Vincents.
Savukārt Kārļa vecāki zina par viņa vakara izklaidēm.
„Protams, man ir ko slēpt no saviem vecākiem, bet tas ir tāds abpusējs respekts, es vienmēr stāstu vecākiem, kur es atrodos un viņi zina, kur es atrodos,” savas attiecības ar vecākiem ieskicē Kārlis, atzīstot, ka vecāki zina par viņa smēķēšanu un alkohola lietošanu. „Jā, bet, ja jūs domājat, ka tā ir problēma, tā nav, es esmu pietiekami saprātīgs lai nenovestu līdz problēmas stadijai,” atzīmē Kārlis un turpina:
„Lieta ir tāda, ka es to nedaru pilnīgi tādā zemiskā līmenī, nu es ... alkoholu dažreiz es dzeru, lai es vairāk atraisītos un man būtu jautrāk. Bet es nekad neesmu iekļuvis nepatikšanās ar to saistībā, ar policiju vai kādos kautiņos, vai ko tamlīdzīgu. Es vienmēr apzinos ko es apmēram daru. Tāpēc arī vecāki man uzticas, jo viņi zina, ka es zinu savas robežas un to, ka ja mani aizvedīs uz iecirkni, viņi būs tie, kas man brauks pakaļ, to es apzinos.”
Mātes: Garas sarunas un cerības, ka, kļūstot lielākiem, zinās mēru
Rīgas ielās uzrunātie vecāki atzina, ka bieži uzticas saviem bērniem, un cer, ka bērni paši spēs izvērtēt savu darbību, protams, teju visi sastaptie vecāki ir runājuši ar saviem bērniem par apreibinošajām vielām un to ietekmi. Ilzei ir divi dēli, kas nu jau ir pieauguši, bet tīņu gados esot gājis visādi, stāsta mamma Ilze.
„Vecākajam dēlam varbūt nebija tādas intereses, viņš tāds nopietnāks, bet jaunākajam nu... viņam bija tāda ļoti raiba tā pieredze, teiksim tā,” saka māte.
Ilze saka, ka nav zinājusi visus sīkumus par to, kā puiši pavadījuši savu brīvo laiku, taču ne mirkli viņa nezaudēja ticību bērniem. „Kā man gribētos atbildēt, ka, jā, mēs visu zinājām, bet es pieļauju, ka mēs zinājām tikai daļu no tā un daļu mēs nojautām un ar jaunāko dēlu mums bija ļoti garas sarunas…” atminas Ilze.
„Es tikai varu pateikt vienu, mēs nezaudējām ticību tam labajam, kas viņā bija. Un tagad, kad viņš jau ir liels, viņš mums atgādināja to un teica, cik labi, ka jūs man teicāt to, ka man ticat un ka tas labais, kas tevī ir, nekur nepazudīs... jo bija alkohols, nebija narkotikas, bet bija alkohols, un pīpēja viņš un varbūt tie draugi, kas viņam bija, arī mums ne īpaši patika...mēs runājām daudz, es esmu raudājusi viņam un lūgusies, lai viņš pārdomā, kāda būs viņa turpmākā dzīve,” norāda Ilze un piebilst:
„Vienā brīdī viņam mainījās intereses, viņš sāka nodarboties ar aikido, man liekas, 11. klasē reperu drēbes tika noģērbtas, ieliktas skapī, viņš aizgāja uz skolu uzvalkā, viņu pat nepazina, domāja, ka klasē ir jauns skolnieks. Vai tie nebija īstie draugi? Es nezinu, viņš pats tagad, kad mēs runājam saka, es nezinu, tas bija vajadzīgs, lai saprastu, cik zemu es būtu varējis nokrist”.
Arī divu bērnu mamma Sandra saka, ka bērniem uzticas, taču nevar zināt, kā būs, kad bērniem būs 16, 17 gadu. „Nekad jau neko nevar zināt, bet caurmērā, jā, es jebkurā gadījumā viņiem uzticos. Mēs esam runājuši iekšēji, ka viņi to saprot, ka tas ir slikti un tā, un mums arī ģimenē neviens nesmēķē. Kad man bērni ierauga kaut kādas cigaretes, ka smēķē…O, narkotikas, tas ir slikti,” saka Sandra.
Viņa stāsta, ka ir darījusi daudz, lai bērni neieslīgtu alkohola vai kādu apreibinošu vielu postā. „Jebkurā gadījumā viņi ir informēti, un viņi zina, kas tas tāds ir. Vai es varu likt roku un galvu ķīlā, ka nekad viņi neko tādu nepamēģinās? Visi mēs „padsmit” gados esam visu ko mēģinājuši. Tā kā mēs nezinām, bet, protams, ir kaut kādas robežas, kā viņi spēj diferencēt tās lietas, kā viņi spēj pateikt nē... Bet pagaidām, jā, 11 gados, kā mēs skatāmies, bērni vēl ir piesaistīti vecākiem un pietiekami daudz runā, bet, kas notiks „padsmit” gados, nezinu, līdz tam vēl jāizaug,” norāda Sandra.
Jaunieši: Vecāki mēdz liekuļot un rīkoties pretēji teiktajam
Jaunieši atzīst, ka daudzi vienaudži vecākus tomēr neklausa, jo katrs pats grib izvēlēties savas nodarbes, taču lielākā problēma ir pieaugušo piemērs, kas bieži vien ir pretējs vārdiem.
Kārlis saka, ka jaunieši ar alkoholu un narkotiskajām vielām aizraujas, jo „mēģinām izskatīties pieaugušāki nekā esam”. „Domāju, ka mēs par to nemaz nedomājam, tas ir jautri! Kāpēc pieaugušie ballējas? Jo tas ir jautri,” saka Kārlis.
Līdzīgus argumentus min Vincents. „Lielākoties gribam atslābināties no ikdienas vai arī meklējam tuvāku saskarsmi ar citiem. Es nelietoju alkoholu izaugsmes dēļ, es lietoju to, lai degradētos mazliet, lai būtu jautri,” godīgs ir Vincents.
