“Viss sākās, kad man bija septiņi gadi. Es sapratu, ka nevaru izturēt meiteņu sabiedrību. Es draudzējos tikai ar puikām, man patika tikai puiku rotaļlietas. Man ciešanas sagādāja meiteņu apģērba nēsāšana – svārki, kleitas, gari mati,” atceras Vincents.
Kad Vincentam bija 10 gadi, viņš pats sev nogrieza ļoti īsus matus. Pusaudžu gados viņš sāka attiecības ar meitenēm un sāka saprast, ka patiesībā ir puika. Viņš meklēja internetā atbildes un izlasīja, ka ir tādi “trans”, un saprata, ka viņš tāds ir. Vecāki pret to sākumā izturējās negatīvi. Vēlāk, kad Vincents vairākkārt par to runāja, viņi sāka bērnu saukt par Vinsi, kas ir dzimumneitrāls vārds. Savu pases vārdu – “dead name” (miris vārds) – viņš nekur nemin un arī neminēs.
“Man ir svarīgi, lai mani sauc manā īstajā vārdā. Mans “dead name” (pases vārds) man asociējas ar to, kas es neesmu,” viņš saka.
Vincenta ģimene cenšas pieņemt viņa dzimuma identitāti.
Mamma apzinās to, cik dzimuma maiņa ir sarežģīta. Turklāt tādās valstīs kā, piemēram, Somija notiek pētījumi, kurā vecumā dzimuma maiņu uzsākt ir vienkāršāk. Fizioloģiski to darīt labāk ir agrā vecumā, taču nepieciešams laiks, lai pārliecinātos, vai tiešām tas ir pareizais lēmums.
Vincents ir viens no retajiem, kura vecāki nav noraidoši un sāk ar mazumiņu, bet lielu lietu pašam Vincentam, nesaucot viņu pases vārdā. Transseksuāļiem jauniešiem tas ir ļoti būtiski un, šķiet, patiešām ir maz prasīts, salīdzinot ar dzimumu maiņas operācijas sarežģītību, izmaksām un rehabilitāciju. Saukt bērnu viņa jaunajā vārdā ir pirmais psiholoģiskais pretimnākošais solis.
Vincenta mamma kā ļoti būtisku faktoru min to, ka nepieciešams strādāt ar sevi un palīdzēt sev izprast situāciju, neuzdot jautājumu par to, kā viņa kā mamma jūtas, bet gan par to, kā jūtas bērns.
Vincents novērtē savu vecāku attieksmi, pie viņa viesojas draugi, kuri vecāku klātbūtnē jūtas brīvi.
Vincenta ģimene ir iedvesmojošs paraugs citām ģimenēm, kurās aug transseksuāli jaunieši.
“Tagad mani vecāki dažreiz nosauc mani sieviešu dzimtē. Bet man vajadzēja ļoti daudz skaidrot, ka ir tāda dzimumu disforija, ka es jūtos neērti savu ģenitāliju dēļ,” stāsta Vincents.
Viņš gaida rindā pie psihiatra, lai gūtu apstiprinājumu dzimumu disforijai un varētu mainīt savu dzimumu. Vecāki ir pretimnākoši un dzimšanas dienā pusaudzim uzdāvināja bainderi, kas ir apģērba gabals, kurš piespiež krūtis, lai to aprises zem apģērba nebūtu redzamas.
Vincenta vecākiem ir laba izglītība, viņi ir studējuši ārzemēs, ģimene materiālā ziņā dzīvo virs vidējā līmeņa. Vincentam ir dvīņumāsa, kura ir heteroseksuāla, bērnībā abi bērni bija ļoti līdzīgi, taču augot Vincents mainījās un saprata, ka ir transpuisis. Abi pusaudži ir dažādi un arī mācās dažādās skolās.
Vincents brīvo laiku pavada kopā ar draugiem, runājot par mūziku un to, kas dienā noticis. Kā jebkuram jaunam cilvēkam Vincentam ir būtiski satikt līdzīgi domājošus cilvēkus. Vincents raksta mūziku un ar to dalās draugu lokā.
Vincents saka, ka jaunieši ir daudz atvērtāki dažādajam nekā viņa vecāku paaudze kopumā. Jaunietis izskatās ļoti puiciski, taču dažreiz viņu nepazīstami cilvēki uzrunā kā meiteni. Pārvērtības ķermenī pusaudžu gados norit strauji, un nav prognozējams, kā Vincents izskatīsies pēc gada. Tomēr apģērbs un uzvedības forma ir kā jaunam puisim. Fizioloģiski šī situācija mainās, ja sāk lietot hormonālus preparātus. Latvijā, lai uzsāktu hormonu terapiju, jābūt 18 gadu vecam, vai arī, ja vecāki piekrīt, to var darīt jau 16 gadu vecumā. Taču jebkurā gadījumā, lai to uzsāktu, jābūt psihiatra atzinumam.
“Vispār ir grūti, jo jātaisa “coming out” (jāiznāk no skapja). Es to pateicu diviem tuviem skolotājiem, viņi to pieņēma, taču pārējie skolotāji ir gados veci, un es nezināju, kā viņi uz to reaģēs, taču viņi bija saprotoši,” saka Vincents.
Latvijas sabiedrībā sastopams viedoklis, ka šādi cilvēki kā Vincents var būt, taču par to nevajag runāt skaļi. Tomēr Vincents uzskata, ka tā ir liekulība. Kāpēc būtu jāizliekas, ka šādu cilvēku nav? Un ir grūti saprast naidīgu attieksmi, jo tai taču nav īsti pamatojuma. Transcilvēki dzīvo tāpat kā citi, mācās, vēlāk strādā, dibina ģimenes, tikai citādās dzimumu kombinācijās. Un, šķiet, ir grūti tajā saskatīt kaut ko nosodāmu.
