“Šobrīd mēs atrodamies Zemessardzes 34. kājinieku bataljonā, pats es esmu no Zemessardzes 36. kaujas atbalsta bataljona, šeit divi bataljoni atrodas,” stāsta Jānis par vietu, kur paiet viņa darba ikdiena.
Šobrīd Jānim ir atvaļinājums, tomēr viņš ir ieradies darbā, lai tiktos ar Latvijas Radio.
Dažādas neērtības un izaicinājumi karavīru vidū tiek dēvētas par “dienesta grūtībām”. Arī šī tiek pieskatīta pie tām, to sakot, Jānis nosmaida. Viņš ir gara auguma, sportiskas miesas būves un ar stingru stāju. Jānim ir 35 gadi, un armijā viņš dien jau vairāk nekā gadu, un, kā pats saka, ir ļoti apmierināts.
2005. gadā Jānis devās uz Angliju. Tur pavadīja kopumā 13 gadus. Pēc vidējās izglītības iegūšanas gribējās doties uz ārzemēm, lai paskatītos, kā dzīvo citviet. Esot Anglijā, strādāja vienā darbavietā.
“Strādājām lopu kautuvē, pa ledusskapjiem šķirojām gaļu, diezgan smags darbs bija,” atminas Jānis, taču ar algu bija apmierināts. Maksāja labi, tomēr naudai īsti vairs neesot bijusi vērtība, gribējies uz mājām. Jānis vienmēr ar vienu kāju bijis Latvijā.
Šeit viņu gaidīja sieva ar meitiņu, kurai šobrīd jau ir astoņi gadi. Dzīvojot Anglijā, reizi divos, trijos mēnešos brauca uz Latviju, lai satiktu ģimeni. To finansiāli varēja atļauties.
Lēmums par atgriešanos tika pieņemts spontāni, nezinot, ko šeit darīs, kur strādās.
Vienā dienā sapratis - viss! Pietiek, jābrauc uz mājām. Šeit bijuši dažādi darba piedāvājumi.
“Piedāvāja ceļu būvē iet strādāt, celtniecībā, man pat piedāvāja iet par ganu strādāt. Bet tas viss nebija man. Gribēju iet uz ugunsdzēsējiem, bet mana māsa, viņa dien šeit 34. bataljonā, viņa man saka: “Pamēģini aiziet uz profesionālo dienestu!” Es skeptiski uz to skatījos, ka [varbūt neder] vecums, varbūt normatīvus nepavilkšu, varbūt būs grūti.
Un tad viņa pateica foršu frāzi. Viņa saka: “Tu to izturēsi, ja pat es spēju izturēt, tad arī tu varēsi.” Tas bija stiprs stimuls: iet un pamēģināt.”
Jānis pieteicās rekrutēšanas centrā, izgāja pārbaudījumus, pēc kuriem tika nosūtīts uz Alūksni, uz trīsarpus mēnešus ilgu pamatapmācību. Un ne mirkli to nenožēlo. Arī ar atalgojumu ir apmierināts.
“Šeit var ar karavīra atalgojumu dzīvot mierīgi, es kaut kad vēl “Facebook” redzēju tādu rakstu, ka alga ir laba tad, ja saņem nākamo un vecā vēl nav iztērēta, tas nozīme, ka ir laba alga. Tas attiecas uz mani, jā,” saka Jānis.
Lai gan viegli sākumā nebija, neslēpj Jānis. Vispirms vajadzēja fiziskos normatīvus kārtot.
Atceroties, kā gājis, Jānim tagad ir gan kauns, gan nāk smiekli. Ja pareizi atceras, viņa vecuma grupā vajadzēja piepumpēties 27 reizes un uztaisīt 37 "presītes", lai vērtējums būtu apmierinošs. Jānis to visu ar asarām acīs knapi izdarījis. Bet tagad jebkurā brīdī normatīvus var nokārtot ar vērtējumu "izcili".
Esot Anglijā, ir ieguvis labas angļu valodas zināšanas, tas tiek pozitīvi vērtēts arī dienestā.
Jānis šobrīd vairs nepieļauj domu, ka varētu atkal braukt strādāt un dzīvot ārpus Latvijas.
Bet es vienmēr noraidu viņu piedāvājumu, jo es vairāk nekad nebraukšu projām. Te tomēr ir mūsu mājas, mums te ir jāpaliek - strādāt, kalpot savai zemei,” saka Jānis.
Ikdiena dienestā paiet mācībās, sporta nodarbībās, tāpat dienestā katram karavīram ir sava specialitāte – Jānis ir šoferis.
“Es atceros, kad strādāju, es satiku mūsu latviešus un saku: “Kāpēc nebraucat atpakaļ uz Latviju?” Viņi saka: “Ai, ko tur darīt, tur nav, ko darīt!” Tagad es viņiem pilnīgi nepiekrītu, jo iespējas ir ļoti lielas. Kā piemēru var mani paņemt.”
Jānis zina vēl arī citus, kuri līdzīgi kā viņš pats pēc vairāku gadu darba ārzemēs ir atgriezušies atpakaļ uz Latviju un kļuvuši par karavīriem.
