Inga Ozola: Kā radās tāds sirsnīgs nosaukums izstādei?
Jānis Rudzītis: Es nedaudz lepojos par to, ka mani kāds dēvē par naivistu, es no tā nekautrējos. Tiešām uzskatu, ka pasaule ir mīļa, vēl jo vairāk šajā tumšajā laikā. Kā reiz teica viens cilvēks: izstāde bija tā vērta dēļ nosaukuma vien, lai trīs skaisto vārdu salikums rotētu – pasaule ir mīļa. Kāds to uztver sarkastiski, varbūt domā, ka es esmu nenopietns. (..)
Mīļums izpaužas tajā, kā es redzu pasauli, bet arī manas bildes pauž, ka notvertās vietas un cilvēki ir ar savu pagātni, mērķiem. Kā mēs zinām, Dievs zemi radīja mīlestībā. Manī šis spēks darbojas, nekur tālu nebija jāmeklē, jo sirds nekad nemelo, pateica man priekšā.
Lai nu tā būtu, ka četrdesmit gadīgs vīrietis ar melnu, kuplu bārdu izstādi var nosaukt "Pasaule ir mīļa". (..)
Kā tu redzi Liepāju? Kāda ir tā Liepāja tavām acīm?
Iespējams, manam naivumam, kontrastam vajadzīgs skaudrums. Liepāja ir tik unikāla vieta, kurā sadzīvo vairāku laikmetu iezīmes un stili – arhitektūrā, mākslā, mūzikā. Liepājai cauri pūtuši cauri dažādi vēji. Katrs šīs virziens, strāvojums kaut ko ir atstājis, kaut kas ir no jūgendstila, baroka un kaut kas no padomijas. Pa vidu tam visam ir cilvēks kā tilts. Manuprāt, arī mākslai ir jābūt kā tiltam, kas vieno kultūras, cilvēkus. Kāds redz kaut ko gaišu, kaut ko tumšu.
Arī mana personīgā pieredze ir pietiekami skaudra. Katra mana nodzīvotā diena ir kā dāvana. Līdzīgi esmu skatījies uz šīm ēkām, kas dažādos laikus ir cēli turējušās pretī laika apstākļiem un cilvēku izdarībām vai neizdarībām. Biežāk, ka kadri mani paši atrod. (..)
Tev dzīvē nav viegli gājis, ir dažādas grūtības, tev arī ir grūti iet ikdienā. Kā tu vari apvienot fotografēšanu ar to, ka tev ir jāatbalstās uz nūjas?
Kopš traumas 14 gadu vecumā jau vairāk nekā 25 gadus pārvietojos ar spieķīti. Tas man netraucē, strādājot skolā, ne fotografējot Liepājā lietas un vietas. Man pat ir izveidojusies sava tehnika, kā labāk nofotografēt. (..)
Mēģinu atrast to labāko leņķi, tieši pārvietojoties ar kruķīti, bet, ja kadrs ir ļoti ievērības cienīgs, pieņemsim, garām braucošs tramvajs vai mašīna, tad kruķi es pat metu malā, ar abām rokām ķeros pie kameras un fiksēju kadru. Ļoti daudz šādu kadru ir man pasprukuši garām, paliek miglā vai aiz kadra.
Bet kruķis ir mans sabiedrotais. Kad pārvietojos kopā ar ģimeni pa pilsētu, tad sieviņa ar meitu man ir asistenti, viņas man palīdz paturēt somu vai spieķīti. Es to neredzu kā trūkumu, es defektu pārvēršu efektā. Varbūt tas ir amizanti, ka puisis staigā ar nūju pa Liepāju un fiksē savu pilsētu. (..)
Cilvēkus es mīlu un vienmēr esmu atvērts gaišiem un radošiem cilvēkiem. (..)
Fotogrāfijās esi notvēris ļoti dažādus mirkļus – no dievkalpojuma līdz pat vienkāršam riteņbraucējam vai kundzītei, kas stumj ratiņus.
Man patīk būt – man patīk dzīve, man patīk izjust salu, man patīk izjust lietu, vēl jo vairāk, ja tas līst. Pret dabu nevajag dusmoties. Es pret šo laiku izturos ar cieņu, es ņemu pretī to, ko piedāvā. Neesmu sūkstījies par dzīvi. Šie tvertie mirkļi to arī apliecina. Kāds pārvietojas ar nūjiņu, kāds baznīcā aizdedz sveci, bet jau ar masku uz sejas, jo tā arī ir laika iezīme, bet vērtība šajā visā nepazūd. Mīļums ir bijis visos laikos. Katrs cilvēks ir tiecies pēc atzinības, mīlestības un glāsta. Arī Svētā Nikolaja katedrālē Karostā, kas slēpjas varbūt aiz tik bezkaislīgiem padomju laiku mūriem, aicina, lai to bildē un apmīļo. Jebkas, kur jūs ietu, jāsaskata labais. Ja teiksim labus vārdus un sludināsim labestību, tā vainagosies un dubultosies. (..)
Tuvojoties Ziemassvētkiem un iesākoties Jaunajam gadam – esiet veseli. Tagad, manuprāt, ļoti svarīgi ir saglabāt mentālo veselību un gaišo dzirksti sevī. Pēc 21. decembra dienas jau kļūs garākas. Pērkam sēklas un gaidām tulpes pavasarī. Uz tikšanos kādā citā izstādē, kādā citā pilsētā.
