"Šeit, bijušajā pienotavas ēkā, top Piebalgas porcelāns. Nu jau mums ir divpadsmit darbinieki, tepat no Inešiem," uzņemdams fabrikā, saka Jānis Ronis.
Vaicāts, kā viss sākās, viņš stāsta: "Nu jau ir 38 gadi, kā esmu koā ar keramiku. Iesāku Rēzeknē pie Pētera Ušpeļa, Jāņa Seiksta, "lietišķos" pabeidzu, Latvijas Mākslas akadēmiju, kur sāku strādāt ar porcelānu. Tad vēl strādāja abas lielās fabrikas, kā mākslinieks arī nedaudz tajās pastrādāju paralēli studijām, tā ka - redzēju, kā tas viss tur notiek. Kad pabeidzu Latvijas Mākslas akadēmiju, porcelāna fabrikas viena pēc otras beidza eksistēt. Bankrotēja nepareizas stratēģijas dēļ."
"Tradīcijas mums ir no 1841.gada, krietni senas. Porcelāns Latvijā, varētu teikt, ir ļoti tradicionāls. Bet patreiz esam vienīgie Latvijā. Atnācām no Rīgas, vēl bija pirms krīzes laiks, pasūtījumi Rīgā bija tādi, ka nevarēja izpildīt. Pirms krīzes laikā tā tiešām bija, tāpēc bija doma šeit taisīt lielāku fabriku un attīstīties," stāsta Jānis Ronis.
Tomēr pēc pusgada sākās ekonomiskā krīze - pārmaiņas bija tik krasas, ka porcelāns vairs nebija vajadzīgs. Kā norāda Jānis Ronis - ekonomiskie saviļņojumi porcelānam ir vissāpīgākie. Tas uzņēmumam lika iemācīties dzīvot ar jauno situāciju.
Juatāts, kāpēc, izmācījies keramiku, tomēr priekšroku deva porcelānam, Jānis Ronis atklāj: "No visām keramiskām masām porcelāns ir pats kaprīzākais, pats darbietilpīgākais, pats sarežģītākais, tas ir lielāks izaicinājums."
Jānis Ronis uzsver, ka, dzīvojot un strādājot vienotajā Eiropas tirgū, jāņem vērā konkurences apstākļi - piemēram, Polijā ir deviņas porcelāna fabrikas, ar kurām grūti sacensties, kurām ir izejmateriāli, tāpat kā čehiem un vāciešiem, kamēr Baltijā porcelānam izejmateriālu nav. "Ir jāmēģina taisīt tādas lietas, kādu nav, ko citi nepiedāvā. Tā ir tā niša, ar ko var ieiet," uzsver Jānis Ronis.
Viņš atzīmē, ka arī porcelāns iet līdzi mūsdienu tendencēm: "Ja taisīsi tās lietas, ko visi taisa, tad būs grūti konkurēt. Ja spēsi radīt jaunus modeļus, tad būs iespēja izdzīvot." Ronis uzskata, ka porcelāns arī prasa attieksmi, bet tai pašā laikā izceļ arī to, ka porcelāns, lai arī plāns, tomēr ir izturīgs. Turklāt Piebalgas darbnīca apzināti taisa ne pārāk plānu, lai porcelāns būtu noderīgs arī sadzīvē.
Jānis Ronis ir ne tikai mākslinieks - arī visas porcelāna krāsnis ir pašu darītas, kas prasa no viņa arī tehnologa zināšanas. Viņš arī atzīmē to, ka Rīgā tomēr ir vairāk iespēju un plašāk pieejams izejmateriālu klāsts. "Tomēr nevar būt tā, ka tikai pilsētā viss notiek, un visa pārējā Latvija būs neapdzīvota," teic Jānis Ronis. Šādā kontekstā porcelāna meistar atzīmē arī infrastruktūras nozīmi biznesa un tūrisma attīstībai ārpus galvaspilsētas, pamatojot, kāpēc savulaik aktualizējis nepieciešamību renovēt Vecpiebalgas ceļu.
Kad kopā ar Jāni Roni apskatīts, kā top Piebalgas porcelāna izstrādājumi, dodamies uz Vecpiebalgas muižu Inešos, kas savulaik bijusi arī prototips Slātavas muižai brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laikiem". Te izveidots porcelāna muzejs jeb galerija, kurā skatāmi Piebalgas porcelāna fabrikā tapušie darbi, arī paša Jāņa Roņa un citu mākslinieku autordarbi. Visu jau neizstāstīt, tādēļ šoreiz Jānis Ronis stāsta tikai par to daļu, kas veltīta Piebalgai un tās cilvēkiem.
Kad Vecpiebalgā noskaidrots, ka Jānim Ronim ir savs vecmāmiņas mantojumā dāvinātais pakalns, viņš nav divreiz jāmudina aizbraukt to paskatīties. Uzkāpjot kalnā, vasaras pilnbrieds, saules un mākoņu saspēle, līkumainie ceļi tālumā rada Piebalgai vien raksturīgo sajūtu. Te kalna galā arī pussabrukušas, bet vēl varenas vējdzirnavas.
Jānis Ronis atklāj, ka ir doma tās atjaunot un pakalna galā izveidot domu laboratoriju: "Radīt tādus apstākļus, lai domai un idejai rastos spārni." Jānis Ronis atklāj, ka tieši vecmammas dāvinātais pakalns un sajūtas, kas šeit raisās, bijis atslēgas brīdi, kas mudinājis atgriezties Piebalgā.
Noslēgumā jautāts, kā sadzīvo ar savu vārdu, porcelāna vīrs teic: "Es ļoti labi izjūtu savu vārdu. Jā, es tam jūtu stiprumu. Tāds pamatīgs vārds ar pienākumu. Tas ir vārds, kas liek kaut ko darīt, lai attaisnotu piederību tam. Arī šeit soli pa solim es kaut ko gribu darīt. Tas ir paša esībai, paša pamatam svarīgs."
