Sākotnēji Jānis strādāja par ginekologu Gulbenē, bet, aizejot uz vienu gadu armijā, viņa vietā stājās jauns ārsts. Lai atgūtu savu darba vietu, Jānim bija jāpanāk ārsta atlaišana vai pārcelšana, bet viņš to nedarīja. Tāpēc pēc šī gadījuma Jānis aizgāja uz hokeju.
Pirmo gadu pēc strādāšanas Čehijas hokeja komandā Jānim piedāvāja strādāt neiroķirurģijā, bet čehu hokeja treneris Molts teica, lai viņš neiet prom, jo taisīs jaunu komandu un Jānim ir jāpaliek. Un viņš arī palika.
''Molts komandu neuztaisīja, komanda no pirmās līgas nokrita uz otro līgu," atceras ārsts. Bet viņš tā arī līdz šai dienai palicis hokejā.
Kā pareizi strādāt ar hokejistiem, Jānis saprata tad, kad ar salauztu degunu ļāva iziet uz laukuma un spēlēt. Ir bijuši arī brīži, kad hokejists nevar spēlēt, bet viņš ir ļoti svarīgs spēlētājs, tāpēc ir nepieciešami līdzekļi, lai viņu sagatavotu un arī pierunātu.
“Jānis nekad nesūdzējās, ka kāds ir ar smaku no alkohola, vai arī ir lieks kilograms, viņš rakstīja vajadzīgo svaru,” stāsta bijušais Latvijas hokejists Helmuts Balderis. Reizēm Jānis mēdza kādu piesegt no nelielā alkohola reibuma un trenerim teikt, ka hokejists būs spējīgs spēlēt.
Bijušais Latvijas izlases un “Rīgas Dinamo” vārtsargs Artūrs Irbe dalās atmiņās: “Treneris lika skriet pa riņķi, bet dakteris lika apstāties. Izmērījām pulsu, un tas rādīja 220. Man izglāba dzīvību, būtu vēl pazaudējis samaņu. Kvēps nekautrējas teikt patiesību, sadeva trenerim, un no tās reizes man ļāva pašam strādāt.”
“Jānis atnāca, viņam iepatikās, viņš neprasīja atalgojumu. Mīlēja hokeju, komandu,” saka Balderis.
2006.gadā Jānis saņēma balvu par mūža ieguldījumu Latvijas sportā, un 2014.gadā Jānis apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, bet kopš 2017.gada Jānis vairs nestrādā ar Latvijas hokeja izlasi.
Artūrs Irbe par Kvēpu stāsta, ka "bez viņa nebūs tā, kā bija ar viņu". "Tas ir pilnīgi skaidrs. Tas būs cits hokejs, tā būs cita ēra. Šie 50 gadi bija Jāņa ēra. Tas bija sākums no nulles, kad Latvijas hokeja komanda cēlās ārā no pelniem.”
“Hokeja ārsta karjera ir kā narkotika, no kuras grūti tikt vaļā - kā mīlestība. Ar to var aiziet arī kapā,” saka Jānis.
Ar asarām acīs Jānis Kvēps atklāti atzīst: “Viss, kas ar mani ir noticis, tas vairs nekad nenotiks. Katram ir žēl tā, kas ir aizgājis.”
Latvijas hokejā neviens cits nav bijis tik uzticams saviem vīriem, komandām un treneriem kā Jānis, neviens cits nav pelnījis Latvijas izlases kreklu vairāk par Jāni Kvēpu.
