Jānis Kalve: Mans vectēvs, kuru nekad neesmu pazinis

Sekojot aicinājumam runāt par saviem vecvecākiem, arī es gribu padalīties stāstā. Domāju, tas ir tipisks, sāpīgs daudziem – izsāpēts–neizsāpēts, pētīts–neizpētīts. Nav tur dižas varonības. Nekad neesmu savu vectēvu redzējis (tikai bildītēs). Viņš – Roberts Kalve – atdusas Toronto, tāpat kā mana vecmamma Alma. Arī vecmāmuļu Almu nekad neesmu dzīvē redzējis.

To ģimenē noklusēja

Padomju laikā mūsu ģimenē tas netika skaļi teikts, ka vecvecāki ir Kanādā. Manu tēti un viņa māsu Taigu vecāki pameta vienus radu apgādībā, bet paši devās trimdā. Vispirms vecvecāki bija DP nometnēs Vācijā, pēc tam pārcēlās uz Kanādu, bet viņu bērni palika Latvijā pavisam maziņi. Manam tētim tobrīd septiņi gadi, viņa māsa – vēl jaunāka. Viņi izauga te, bet, ko viņi pārdzīvoja, izaugot bez vecākiem, kādu sāpi viņi nesa sevī, kas viņiem bija jāpārdzīvo, to mēs, nākamā paaudze, vairs nespējam izjust, jo viņi mūs pasargāja no šīm sāpēm.

Kāpēc vecāki viņus pameta? Šis jautājums tēti tirdīja visu mūžu līdz brīdim, kad viņš 1990. gadu sākumā aizbrauca uz Kanādu pie savas mammītes. Atgriezās. Un pēc dažiem gadiem nomira ar sirdstrieku.

Vectēvs šāvis uz krieviem

Kāpēc aizbrauca mani vecvecāki, pametot mazus bērnus radu ziņā? Kāpēc mēs izaugām bez otriem vecvecākiem? Atbildi daļēji guvu tikai 1990.gadu otrajā pusē, kad pilnīgi nejauši manā toreizējā darba vietā – Andreja Upīša memoriālajā muzejā – ienāca jauka meitene un nodeva man sava vectēva Galvanovska pierakstus.

„Kankaliešu pusē” – tā nosauktas atmiņas, kas gaida savu publicēšanas laiku kaut kad nākotnē, bet tur rakstīts, ka mans vectēvs šāvis uz krieviem, kas kara sākumā atkāpās no Latvijas. Viņš bija jaunsaimnieks Kankaliešos. Aizsargs. Nez, kā ticis garām Baigajam gadam. Vācu laikā bijis kārtībnieks, bet vācieši, ienākot tajā pusē, uz ceļa šim atņēmuši riteni. Droši vien Robertam bija zināma cemme arī uz vāciešiem.

Nezinu, ko vēl šis sastrādājis, bet kara otrajā pusē viņš iesniedza pieprasījumu nomainīt uzvārdu no Pantalons (agrāk tā bija ļoti plaša dzimta Sēlijā) uz Kalve un devās prom no Latvijas, atstājot savus bērnus šeit. Vai tiešām tādam radikālam solim bija pamats? Gan jau, ka bija, nemaz nerunājot par Baigā gada pieredzi un tā tālāk.

Uzskatu, ka tā ģimene zaudēja saknes, kuras joprojām cenšos meklēt (un būtu pateicīgs, ja Galvanovska mazmeita dotu par sevi ziņu). Bet tālāk ir tikai agonija.

Tēti pavadīja bailes. Stūra mājas rēgs. Man nav drošticamu ziņu par to, vai viņš pats saukts uz šo baiso vietu, bet zinu, ka ir saukti viņa draugi-mākslinieki. Ej, nu zini, iespējams, bija kompromisi droši vien, bet, domājot reāli, tas taču pilnīgi saprotami, ka čeka patur redzeslokā visus, kuri neierakstās kopējā silē. Tikmēr tētim jau bija ģimene. Bērni. Mēs.

Tas ir atsevišķs stāsts, bet mēs ģimenē tomēr saņēmām pakas un dāvanas no Kanādas (ja godīgi, ne tikai no Kanādas, bet arī no tēta draugiem un atbalstītājiem, piemēram, liels notikums bija kaltētu bušu kaste no Ventspils. Joprojām atceros šos svētkus un sirdī saku paldies tiem cilvēkiem, kas sūtīja, jo tas ir kā apliecinājums cilvēku sirds siltumam un mīlestībai)...

Nezinu. Varbūt un noteikti bija vēstules no vecvecākiem, varbūt cenzētas, bet es kā bērns tajos gados neko daudz no tā nesapratu. Zinu tikai to, ka tētim neesot bijis tik viegli. Viņš – jauns rakstnieks un mākslas vēsturnieks Aivars Kalve, bet ar sliktiem radurakstiem. Līdz 1978.gadam mēs mitinājāmies ar malkas apkuri apkurināmā vasarnīcā. Trīs sīkaļas un vecāki, ar mammas vecāku palīdzību (par otru vectēvu es vēl pastāstīšu). Tiesa, tā bija Rakstnieku savienības sagādāta mītne – vecās un visai stingrās Birkerta kundzes īpašumā pie pašām kāpām Lielupē.

Bet par vecvecākiem mēs nerunājām līdz 1990. gadiem.

1990. gadu priekškars

Kad tas pavērās, tad tētis beidzot tika aizbraukt uz Kanādu. Diemžēl viņš vairs varēja apmeklēt tikai sava tēta (mana vectēva) kapavietu un satikt māmuļu sirmā vecumā.

Viņš atveda savu vecāku relikvijas. Pirmo Kanādas 50 centu monētu, ko vecvecāki nopelnīja, pārbraucot okeānu, pirmo tējas kārbiņu ar indiāņu bildītēm, rožukroni, sirdi plosošas vēstules un iespaidus.

Vectēvs visu mūžu Kanādā esot nostrādājis šokolādes rūpnīcā. Goda raksti, pavadot pensijā. Nu, gluži kā pie mums, padomju sistēmā, bet, izskatās, sirsnīgāk. Bildītes ar vecvecākiem pie Niagāras ūdenskrituma, ziedošos dārzos...

Tā tas aprāvās. Nomira arī vecmāmuļa, nekad nesatikta. Bet mūs, ģimenē trīs bērnus, izaudzināja arī mammas vecāki.

Vectēvs bez kāju pirkstiem

Mammas tētis, mans otrs vectēvs, karoja padomju pusē. Krievijas latvietis. Viņa mamma, mana vecvecmamma esot ļoti pārliecināta komuniste bijusi, tāpēc apmainīta ar padomju Krieviju pret latviešu pulkvedi (domāju, ka tas ir drīzāk ģimenē izplatīts mīts nevis patiesība).

Vectēvs Lapiņš bija ļoti inteliģents cilvēks, tāpēc frontē nemīlēts. Nu, vienkārši nemīlēja viņu komandieri un nolika Maskavas kaujas lauka spelgonī postenī. Un vectēvs nosaldēja kājas. Tā nosaldēja, ka viņam nebija kāju pirkstu. Vēl viņam bija caurums galvā. Par to viņš stāstīja – esot skrējuši uzbrukumā. Viņa priekšā skrienošam draugam norauta galva, bet mans vectēvs izdzīvoja.

Daudz neko vairāk viņš nestāstīja. Ļāva aptaustīt caurumu galvā un viņa kājas tāpat mēs redzējām pludmalē. Viņam tiešām nebija kāju pirkstu. Tāpat viņš īpaši nedižojās ar ordeņiem un medaļām. Deva mums, bērniem, ar tiem spēlēties. Viņš negāja pie Uzvaras pieminekļa, bet to gan es mūžam atcerēšos, ka brīdī, kad principiāli atteicos iestāties komjaunatnē, viņš mani sunīja par sīkburžuju. Smieklīgi, bet, iespējams, tā brīža kontekstā viņam šķita, ka es palaižu garām lielo iespēju.

Jaunībā vectēvs esot tā dziedājis operas ārijas, ka visas manas mammas draudzenes esot bijušas stāvā sajūsmā, stāstīja mamma.

Šis vectēvs mani izaudzināja. Pateicoties viņam, kā pirmo es iemācījos krievu valodu un lasīju (zināju no galvas) Ļermontovu. Vēlāk jūsmoju par neatzītajiem krievu rakstniekiem. Vēlāk tulkoju. Un daru to joprojām, mēģinot saprast, kur stiepjas manas saknes un ko no tā es varu atstāt saviem bērniem.

Sausais atlikums

Ir rūgtums, protams, bet ir mīlestība, ko domās veltīt saviem vectēviem, lai kā viņi bija izvēlējušies savu dzīvi nodzīvot.

Manuprāt, te viss ir skaidrs. Esmu redzējis Jaunā Rīgas teātra izrādi "Vectēvs". Esmu lasījis neskaitāmas atmiņu grāmatas par to un citiem laikiem. Tu droši vien arī. Tas ir svarīgi. Vēsturiskā atmiņa tiešām ir svarīga, ņemot to jebkurā griezumā. Ģimene, dzimta, ciems, pagasts, tauta.

Tas ir tikai aicinājums dalīties arī ar citiem stāstiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti