Panorāma

Piemin 1949. gada deportāciju upurus

Panorāma

ES svin Romas līguma sešdesmitgadi

Represētā Jāņa Ābeles stāsts

Jānis Ābele par izsūtījumu: Sibīrijā pagāja dzīves skaistākais laiks, taču sūrie apstākļi norūdīja

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

1949. gada 25.marta deportācijas bija otrais represiju vilnis. Šī bija masveidīgākā izsūtīšana. Sibīrijas ceļu izgājis arī jelgavnieks Jānis Ābele, kuram taigā pagāja dzīves skaistākais un interesantākais laiks – jaunība, taču sūrie apstākļi norūdījuši un veidojuši kā personību.

Jānim bija 10 desmitu gadu, kad ģimeni un citus radiniekus izsūtīja. Zēnu paņēma no skolas Taurenes pagastā. Todien skolotāja ienāca klasē kopā ar trīs bruņotiem zaldātiem, kas zēnu no skolas aizveduši zirgu pajūgā.

"Cik man teica, esmu dikti raudājis," stāsta Jānis un piebilst, ka Vidzemē tobrīd bijusi vēl dziļa ziema. Zēnu aizveduši uz bijušo muižu, kur jau bija vecāki ar jaunāko māsu, kurai tobrīd bija četri gadi. 

Dzērbenes stacijā visus sasēdināja lopu vagonos. Ābeļu ģimenei paveicās, jo izvedēji ļāva sagatavoties ceļam, un teica, ka vajag paņemt siltas drēbes, zāģus, cirvjus.

Jāņa ģimeni izsūtīja, jo viens no tēva brāļiem Pēteris Ābele bija nacionālais partizāns. Ģimenes izvešanu parakstīja Alfons Noviks. "Es biju Alfona Novika tiesā, un iepazinos ar visu Pētera Ābeles [lietu], kas arhīvos bija," stāsta Jānis.

Ģimeni izsūtīja uz Tomskas apgabalu, Molčanovas rajonu. Viņi nonāca nelielā sādžā – Kņazevka. Ģimeni pirmo nakti izmitināja kolhoza kantorī, kam nebija jumta. "Ne salmu, ne dēļu, nekā, jo pa ziemu jumti tika nobaroti lopiem," klāsta Jānis.

Jāņa ģimene Sibīrijā nodzīvoja astoņus gadus. Kā viņš stāsta, daudziem izsūtījumā bija ļoti smagi. Iztika vien ar to, ko paši varēja sagādāt.

Izsūtījumā vissmagākais laiks bija periods līdz PSRS vadoņa Josifa Staļina nāvei. Ģimene dzīvojusi "uz bada robežas". "Māte kādreiz varēja izlūgties vājpiena piciņu, kādu biezpienu uztaisīt," stāsta Jānis.

Kad mātei izdevās sarūpēt ģimenes pusdienu galdam krējumu, tad tā uzskatīta par svētku dienu.

Kad ģimenei atļāva atgriezties dzimtenē, Jānis bija jau 18 gadus vecs jauneklis. Sibīrijas sūrums deva rūdījumu visam mūžam. Izsūtījumā ātri sapratis, ka no turienes var izrauties tikai mācoties. Gribēja kļūt par skolotāju.

"Man Sibīrijā pagāja interesantākais cilvēka mūža laiks," uzskata Jānis, atzīstot, ka viņš apbrīno savus vecākus par to, ka viņi ģimenei grūtajā laikā nesabruka.

Vēlāk Latvijā Jānis iestājās augstskolā un pabeidza aspirantūru. Savu izsūtījuma vietu Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesors apmeklējis jau trīs reizes. Sādža vēl ir uz kartes, bet tur palikušas tikai pāris mājas.

Aizvedis un uzlicis kapa plāksni vecaimātei un mātes brālim, kuri Sibīrijā nomira. Šogad plāno braukt atkal, jo pievelkot taigas īpašā daba un plašums. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti