Viens no šķēršļiem, kāpēc pašvaldība nesteidzās ar jaunas dzīvojamās platības ierādīšanu cilvēkam ar speciālām vajadzībām, bija dzīvokļa īres parāds. Vairāk nekā 500 eiro. Aizvadītā pusgada laikā Zane par spīti redzes problēmām strādāja cik spēja, lai lielāko daļu parādsaistību nokārtotu.
Un arī pašvaldība turēja savu solījumu – Zanei tika piešķirts viņas veselības situācijai atbilstošs mājoklis.
Sieviete jau ir iekārtojusies jaunajā pašvaldības piešķirtajā mājoklī.
"Tā mēs tagad dzīvojam. Un šeit ir tagad krāsniņa. Tā krāsns ir no jauna mūrēta, te nebija krāsns. Vispār šīs ir bijušas kādreiz veikala telpas. Sākumā mums te bija ļoti veca koka grīda. Tika iebetonēta jauna. Sienas bija tādā pabēdīgā stāvoklī, uztaisīja mums tādu balto apdari," jauno dzīvokli izrāda Zane.
Mājoklim dzīvespriecīgas krāsas piešķīruši paši – abi ar dzīvesbiedru gruntējuši sienas, pirkuši krāsu. Jurģi gan izrādījušies finansiāli padārgi, bet Zanei daudz palīdzējuši arī līdzcilvēki.
"Virtuve man ir tāda īpatnēja, varbūt tas tāpēc, ka savā laikā te bija noliktava bijusi. Tās durvis tādas interesantas," stāsta sieviete.
Viņa ir īpaši priecīga, ka dzīvoklī beidzot ir ūdens.
"Tas ir pavisam savādāk, ka tu vari vienkārši atgriezt krānu, nomazgāt traukus un viss, nekas tev vairāk nav jādara.
Un ir arī tualete, ir. Maziņa, bet pašiem sava. Un nav ne ar vienu jādala. Nekas nesmird. Nav ne ar vienu dzērāju jādala, viss ir kārtībā," priecājas Zane.
Līdzcilvēki saziedojuši naudu, lai varētu ierīkot dušas kabīni. To drīzumā paredzēts paveikt.
Zane neslēpj sajūsmu – viņai beidzot ir pašai sava veļas mašīna. Tagad nav vairs jāstiepj no akas ūdens un jāmazgā drēbes ar rokām. Iepriekš sieviete ļoti pārdzīvoja, ka redzes dēļ nesanāk veļu izmazgāt tik tīru, kā gribētos, tāpēc meitai skolā nācies ciest, jo drēbes bijušas pavirši izmazgātas.
"Ziniet, sākumā man likās, ka viss smird pēc tās vecās mājas, pēc pelējuma un pēc visa kā. Kaimiņi arī noteikti domāja, ka es esmu drusku īpatnēja, bet es tiešām divas, trīs mašīnas dienā mazgāju sākumā, kamēr visu pārmazgāju. Visas gultas veļas, pilnībā visu es pārmazgāju," stāsta sieviete.
Tagad pašvaldības sociālajā dzīvoklī Zane ar prieku rūpējas par mājīgumu, iekopusi dārzu, arī siltumnīca gaida jauno sezonu. Šķūnis – pilns malkas.
"Kāda jēga sēdēt uz gultas malas un čīkstēt – eu, es neko nevaru.
Vajag mēģināt kaut ko darīt. Nu nesanāks, nesanāks, tad jādomā kādi citi varianti, lai sanāk. Vienu brīdi jau nolaidās rokas, kad sapratām – mežā neko nevarēsim nopelnīt, jā, bišķi nolaidās rokas," stāsta sieviete.
Viņa par spīti redzes problēmām ir spējusi pierādīt – ja cilvēks vēlas, tad var panākt pat neiespējamo. Vislielāko paldies viņa saka gan pašvaldībai, gan ļaudīm, kuri nav ļāvuši padoties un ziedojuši, piemēram, sadzīves tehniku un celtniecības materiālus mājokļa iekārtošanai.
