Paula Dēvica: Vai jūs atceraties pirmo dienu šeit? Šī ir jūsu pirmā darba vieta?
Pēteris Puķītis: Jā, šī ir vienīgā darba vieta. Dažus gadus gan vēl strādāju vakarskolā Dobelē.
Bet šis bija pamatdarbs?
Šis bija pamatdarbs.
Vai jūs atceraties pirmo dienu, kad sākāt šeit strādāt, varat pastāstīt?
Pirmā diena bija augustā, kad vēl nebija mācības sākušās. Ierados Dobelē tā, kā pēc plāna vajadzēja. Iegāju izglītības pārvaldē, un no turienes mani atveda uz bijušo ģimnāzijas ēku, kur tagad ir mūzikas skola. Skolotāju istabā mani ieveda, lai es tur padzīvoju kādu laiku. Tur bija dīvāns ielikts. Un pēc kādām pāris nedēļām tajā gadā, kad es sāku strādāt, 1961. gadā, skolā iecēla jaunu direktoru Bruno Jansonu. Iepazināmies tuvāk. Tad ieradās literatūras skolotājs iepazīties, arī matemātikas skolotājs pirmajā nedēļā. Un tad mācību gads jau bija pavisam tuvu, tad man iedeva dzīvesvietu pie upes. Tagad tā ēka ir nojaukta.
Jūs būtu tai laikā iedomājies, ka jūs tik ilgi nostrādāsiet skolā?
Nē, es nebiju iedomājies, ka es tik ilgi nodzīvošu. Man ir četri brāļi, visi par mani jaunāki – viņi jau ir aizgājuši viņsaulē. Nezinu, kāpēc es tik ilgi dzīvoju.
Varbūt tāpēc, ka skolā strādājat – uzturat to jaunības dzirksti?
Tā daži saka. Strādājot skolā, ir jājūtas jaunam un jādzīvo ilgāk. (smejas) Bet nu tas tāds humors.
Jūs esat piedzīvojis dažādus laikus, izdzīvojis vēsturi, šajā skolā strādājot. Vai jums ir kāds mīļākais periods, kad ir bijis visforšāk šeit strādāt?
Principā tā – esmu piedzimis kapitālismā, dzīvojis sociālismā un atkal kapitālismā nonācis. Liekas, ka [tuvākais] tas periods, kad atmoda sākās. Ap deviņdesmitajiem gadiem, sākot no 1985., 1986. gada. Kaut kā palicis vairāk atmiņā. Pārmaiņas, kas iespaido garastāvokli.
Šobrīd piedzīvojam arī dīvainus laikus – ir pandēmija. Kā jūs jūtaties šo pusotru gadu?
Tas tā druscītiņ liek katru reizi par kaut ko padomāt. Jāpielāgojas ir dzīvei, ko citu darīt. Tā ir vienīgā izeja. Bet sakarā ar pandēmiju, kad bija mācības attālināti, – tā uzkrītoši palielinājās darba slodze. Ilgi es neizturētu. Ja tādi būtu kādi pieci seši gadi, tad ilgi es vairs neizturētu.
Nebija jums tāds brīdis, kad gribējās mest mieru?
Tā īsti nebija, bet kad tuvojās pavasaris, tad jutu nogurumu.
Kā jums iet ar tehnoloģijām? Vai jūs tiekat līdzi tam, kā tās attīstās?
Ar tām, ko esmu apguvis, pašreiz pietiek. Parādīt video skolēniem, kaut kādus demonstrējumus. Ir arī tādi virtuālie laboratorijas darbi fizikā, ko Amerikā kāda universitāte ir izstrādājusi. Tos visus esmu izpētījis.
Protams, tur ir dažādi veidi, kā viss ir programmēts, bet, kad vienreiz apskata, tad ir skaidrs. Vienā tādā veidā var dabūt, ka bildīte sāk kustēties, citā citādāk tas izdarāms. Bet tie ir tādi tehniski paņēmieni, kurus viegli apgūt.
Kā jums ar jauno saturu? Kā vērtējat to?
Pēc manām domām, druscītiņ tā latiņa ir par augstu. Visām vidusskoliņām, es domāju, ka tas ir druscītiņ [par grūtu]. Tas maksimālais, uz ko var tiekties.
Jūs pats arī esat grāmatas sarakstījis.
Esmu sarakstījis, jā. Pašreiz tās ir lietošanā. Pats es lietoju. Un tagad man pārskaitīja honorāru par pagājušo gadu, tātad – vēl viņas lieto. (smejas)
Tad var arī jaunajā saturā integrēt?
Jā, jaunajā saturā kādus 70–80 procentus no tā var lietot. Tikai, protams, nav tādā secībā pēc jaunā satura, kā ir sarakstīti temati. Bet drusku ir jāpašķirsta uz priekšu un atpakaļ, tomēr daudz klāt nekas nav nācis.
Kas tieši fizikā ir tas, kas jūs piesaista? Kāpēc nolēmāt kļūt tieši par fizikas skolotāju?
Fizikā tas domāšanas veids – ar modeļu palīdzību cenšas kādas dabas parādības izskaidrot vai arī modeļa lietojamību, kā to var lietot. Man tas viss ir interesanti. Ir arī šis tas ekstra jauns. Katru dienu jau nenāk tādi lieli jaunumi – vairāk mazi, kuriem nepievērš tik lielu uzmanību. Bet, kad Higsa bozons tika atklāts trīs gadus atpakaļ...
Kas tas ir?
Higsa bozons – tāda viena elementārdaļiņa, kura bija paredzēta jau sen atpakaļ, bet neizdevās [pierādīt]. Un tas bija tā interesanti – uzstājās dažādi fiziķi, un skolēniem arī interesē paklausīties. Skolēniem interesē arī to fiziķu dzīve, kuru atklājumi ir atnākuši. Tad es arī tā cenšos druscītiņ sīkāk arī pastāstīt.
Kas ir tas, kā jūs ieinteresējat skolēnus?
Cenšos tiem skolniekiem palīdzēt, kuriem neveicas kaut kādā veidā. Stunda beidzas, viņi pienāk pie manis, tad es paskaidroju kaut ko. Tas ir viens veids.
Bet otrs veids – cenšos visu darīt mierīgā garā. Bez tādas nervozēšanas, bez lieliem uztraukumiem. Kādreiz kādu humoru [pastāstu] vai anekdoti, lai atsvaidzinātu to lietu.
Kādas jums vispār ir sajūtas par to, ka katru gadu joprojām jums lūdz nākt strādāt? Ka tiešām trūkst skolotāju?
[Skola] jāatbalsta ir. Ko citu darīt. Ja tik ilgi ir nostrādāts un vēl var strādāt – kāpēc nestrādāt. Ņemsim gadus 20 atpakaļ, kad man kādos trijos beidzās stundas, tad varēju vēl veikt darbu un kaut ko citu darīt. Bet tagad man ir pāris stundas jāatpūšas. Nav vairs tik liela enerģija, kāda bija agrāk. Bet apgūlies neesmu nekad mācību stundā. (smejas) Lai gan to pirmo poti saņemot, mājās apgūlos. Uzkritu uz klaviatūras.
Bija blaknes, ja?
Jā, miegs nāca.
Jūs esat laika gaitā strādājis arī ar dažādiem skolēniem – kā ir, vai ir mainījies tas skolēns?
Pašos pirmssākumos bija tā, ka, ja neveicās ar mācībām, tad uzreiz gāja strādāt. Tā diezgan daudziem bija, kuri iestājās vidusskolā – līdz beigām nemaz neaizgāja. Bet tie, kuri palika, tiem kaut kāds motīvs bija, kaut kāda interese. Arī tagad ģimnāzijā neteiksim, ka viņi negribētu mācīties. Nu daži varbūt, vienmēr jau kāds gadīsies, kas slinkos un skolā nāks tikai tāpēc, ka jānāk, bet tādu nav daudz. Bet, kas ir tagad raksturīgi skolā – ļoti ātri grib rezultātu dabūt. Tad, ja ir uzdevums jārisina un ilgāk jāpiestrādā – to nē. Vajag tādu, kur uzreiz. Varbūt uz divām, trijām vai piecām minūtēm, līdz tiks pie rezultāta. Tāda atšķirība ir. Bet, salīdzinot ar agrākiem laikiem – mācību saturs ir stipri papildināts un sarežģītāks. Ja es mācītos vidusskolā, tad es tos uzdevumus neatrisinātu, kurus lieku bērniem atrisināt.
Sarežģīti, ja?
Daudz sarežģītāk. Metodes arī mainās. Bērni varbūt arī ir apķērīgāki. Bet paliek arvien sarežģītāk un sarežģītāk.
Kā vērtējat izglītības sistēmas attīstību pa šiem gadiem? Kā jums liekas, vai mēs ejam pareizā virzienā un izglītība kļūst kvalitatīvāka, vai saredzat kādas problēmas?
Principā acīmredzot uz labo pusi iet. Varbūt ir kādas novirzes uz vienu vai otru pusi. Ar motivāciju – šī lieta klibo. Ģimnāzijās varbūt ir, bet visā valstī kopumā nav tādā līmenī, kā vajadzīgs. Augstskolām arī ir diezgan, ko noņemties.
Sanāk, ka sistēma nemotivē skolēnu mācīties?
Varbūt. Varbūt mācīšanas veids nemotivē.
Varbūt jaunais saturs to var izdarīt?
Nu, tas jau tāds pats vecais, tikai papildināts vien ir. Mācīšanas metode varbūt ir vairāk uz skolēna patstāvīgo darbu.
Kā motivēt jauniešus kļūt par pedagogiem un nākt uz skolām strādāt?
Grūti pateikt. Ja tas cilvēciņš ir dzimis kā skolotājs, tad viņam nekāda dižā motivācija nebūs vajadzīga; neskatoties uz to, ka alga ir maza, viņš tomēr strādās šajā jomā. Bet, ja viņam šis mācīšanas darbs nepatīk un nepadodas, ja viņš citam nevar ieskaidrot, tad diez vai viņam būs mērķis dzīvē mācīt citus.
Kā ir? Vai jums vēl joprojām patīk savs darbs?
Jā.
Nav vēl tā, ka – galīgi nē?
Tad es vairs nenāktu. (smejas)
Kā jūs atpūšaties no skolas?
Man mājās ir dārziņš, kur es pastrādāju fiziski. Tā ir lielākā atpūta. Citi skrien un staigā, bet es labāk pa dārzu tai laikā. Ar lāpstu, ar grābekli, ar kaplīti, ar zāģi pastrādāju.
Kā ir – ja jūs nākamgad aicinās, tad nāksiet vēl strādāt?
Nu laikam jau pieklājības pēc būtu jānāk.
Aiz cieņas, ja?
Nu ja, aiz cieņas pret skolu. Skola ir nākusi pretī visādās jomās.
