"Mēs ar Juri bijām tādā dzīves posmā, kad bijām gatavi lielākiem izaicinājumiem. Mūsu izvēle balstījās ideālos," atcerējās Selga Beņķe. "Tas, ka mēs veidojām ģimeni uz latvietības pamatiem Austrālijā, deva to sajūtu,
ja mēs esam īsti patiesi pret sevi, tad mums ir jāizmēģina, ko tas nozīmē – padzīvot Latvijā. Pat ja neizdotos, labāk būsim to izmēģinājuši un tad konstatējuši vēlāk, ka nav izdevies."
Selga piedzima Austrālijā, kur viņas vecāki nāca no dīpīšu nometnēm Vācijā. Selga bērnību Austrālijā pavadīja latviešu sabiedrībā, tāpēc viņa ar savu brāli burtiski ieauga latvietībā. Tikmēr Juris piedzima Anglijā, Līdsā, un, visticamāk, pat pārdrošākajos sapņos savulaik neiedomājās, ka mīlestība viņu aizvedīs uz Austrāliju. "Galīgi ne, kamēr es nesatiku Selgu, un arī tad vēl es par Austrāliju nedomāju," atminas Juris Beņķis. "Līdz Selga man pateica, ka, ja gribu būt kopā ar viņu, man jādodas uz Austrāliju."
Selga ar Juri satikās Anglijā, un Jura versija abu satikšanās stāstam ir līdz sirds dziļumiem aizkustinoša tieši latviskuma dēļ. "Mēs abi katrs pats par sevi bijām bijuši pirmo reizi Latvijā 1976. gadā. Tas bija milzīgs emocionāls pārdzīvojums. Un ne es ne Selga, mēs nebijām satikuši nevienu, kurš justos līdzīgi, kurš būtu piedzīvojis to pašu, līdz mēs satikām viens otru.
Mēs vienkārši sēdējām un divas stundas viens otram izkratījām sirdi, jo mēs bijām bijuši Latvijas skarti."
Selga tai brīdī bija pabeigusi studijas, kā farmaceite pāris gadu nostrādājusi Austrālijā, sakrājusi naudu un nolēma iet diezgan tradicionālu Austrālijas latviešu jauniešu ceļu – doties uz Eiropu. Nokļuvusi Anglijā, viņa varēja strādāt savā profesijā, un viens no svarīgākajiem šī piedzīvojuma iemesliem bija iespēja apciemot Latviju. Tā nu sanāca, ka tas kļuva liktenīgi abu ar Juri attiecībās. Abi bija auguši ar Latvijas vārdu vecāku stāstos, abi, dzīvojot svešumā, bija sapratuši, ko nozīmē būt latvietim.
Lai arī ne viens, ne otrs nebija dzīvojis ar domu, ka par visām varītēm un obligāti par otru pusīti dzīvē jādabon latvietis, tomēr tieši tā liktenim labpatika lemt – satikās divi latvieši no Austrālijas un Anglijas, un nolēma dibināt ģimeni, kas tolaik nozīmēja, ka vienam vai otram pilnīgi jāmaina sava dzīve.
"Par Austrāliju man nekad nebija tādas domas. Es biju eiropietis, šaurāk [skatoties] – brits, vēl šaurāk – jorkšīrietis, un man nebija domas pārcelties tik tālu. Tas bija smagi, jo mani vecāki nebija jauni – es esmu pēckara bērns, un mana dzimšana tika atlikta uz labākiem laikiem. Viņi tolaik bija gandrīz pensijas gados, un es viņus jau vienreiz biju pametis, pārvācoties no Līdsas uz Londonu. Tad vēl pārcelties uz otru pasaules pusi bija smagi. Selga pasmiesies, atceroties, kā mēs aizbraucām nedēļas nogalē uz Līdsu, bet es nevarēju viņiem to pateikt."
Beigās Juris pārcēlās uz Austrāliju, pēc laika viņiem pievienojās Jura mamma Irma. Piedzima bērni – Jurim ar Selgu ir divas meitas, kuras pasaulē nākušas Austrālijā, un līdzīgi vecākiem bērnību pavadīja latviskā vidē. "Mēs gājām latviešu skolā, mācījāmies valodu, ģeogrāfiju, vēsturi, folkloru," stāstīja vecākā meita Liāna. "Latvija bija klātesoša. Arī latviešu valoda bija mana pirmā valoda. Cik no vecāku stāstiem zinu, tad uz bērnudārzu Austrālijā aizgāju vien ar pāris angļu valodas vārdiem."
Latvija tajos laikos bija Leldes un Liānas vecvecāku sapņu zeme, kamēr meitenēm – kaut kas svešs, tāls un nezināms, lai arī vēl pirms pārcelšanās bija bijušas ciemos Latvijā.
Latvietība bija Austrālijas latviešu draugi, tāpēc doma par pārcelšanos uz Latviju šķita ļoti dīvaina vecāku ideja.
Beņķi domu par pārcelšanos uz Latviju lolojuši ilgu laiku, tā nebūt nebija spontāna ideja. Pirmais atbrauca Juris tādā kā izpētē un veica visus priekšdarbus, lai ģimene varētu bez lieliem kreņķiem pārcelties uz Latviju. Tas notika 1995. gadā.
Sākumā šeit bija zemāki ienākumi, un ģimene nevarēja atļauties tādu dzīvesveidu, kāds tas bija Austrālijā, bet tagad ar laika atstatumu visi kā viens saka, tas bija to vērts. Sākumā Austrālijā draugi, paziņas lāga neticēja, ka Beņķi par pārcelšanos runā nopietni.
"Man nupat bija palikuši septiņi gadi. Man liekas, ka es nesapratu, kas notiek, un es pretojos. Laika apstākļu ziņā es nonācu vietā, kur pēkšņi bija četri gadalaiki. Tās bija manas aktualitātes," atcerējas Lelde.
"No mājas ar dārzu Austrālijā nonācām pilsētā bez iespējas dzīvoties pa āru. Man gāja raibi ar skolu, pielāgojoties citai izglītības sistēmai, vairākkārt mainīju skolu, līdz atradām piemērotu." Ar šā brīža prātu visi domā, ka tas viss ģimeni ir norūdījis un tieši tāpēc par Beņķu ģimeni var teikt, ka viņi ir ar pamatīgu krampi.
Jau teju 30 gadu Selga un Juris un nu arī abu meitas tieši Latviju sauc par savām mājām. Bet arī tā nav bijis vienmēr, jo jaunākā meita Lelde 18 gadu vecumā burtiski aizlaidās prom no mājām.
"Es, sekojot māsas piemēram, kura mācījās Anglijā, izlēmu studēt Skotijā. Manī daļēji joprojām bija un ir dzīvs zinātkārais piedzīvojumu meklētāja gars. Tajā brīdī arī vēlme atriebties vecākiem par lēmumu atbraukt uz Latviju tik agrā vecumā," stāstīja Lelde. "Tolaik uz Skotiju es braucu ar domu, ka tas ir uz visiem laikiem.
Tad man pašai par pārsteigumu, sešus gadus vēlāk sāku gribēt atpakaļ uz Latviju."
Šobrīd Lelde teic, ka apzināti dzīvo tieši te, Latvijā, kamēr Liāna neizslēdz iespēju kaut kad, jebkad padzīvot kaut kur citur pasaulē, bet skaidrs, ka Latvijai pieder viņas sirds – te abas atradušas mīlestību. "Man ir vīrs un bērni, kas Latviju sauc par savām mājām, bet es ļoti ceru, ka bērniem radīsies saikne ar Austrāliju, kas ir svarīga manā dzīvē," skaidroja vecākā māsa Liāna. "Bet Latvija ir ekskluzīva vieta, kur dzīvot. To pēc dzīvošanas vairākās vietās pasaulē es varu teikt pavisam droši. Mums ir brīnišķīga daba, kultūra, ģimene, cilvēki apkārt..."
"Tāpēc, ka mēs esam latvieši. Un, ja mēs esam latvieši, kāda jēga nedzīvot Latvijā. Mēs piederam Latvijai,"
tāda ir atbilde uz jautājumu, kāpēc ģimene pārcēlās uz Latviju, ko, starp citu, uzdod joprojām – pat pēc 30 gadiem.
