Armijnieku zābaki, kamuflāžas bikses, džinsu jakas, ādas jakas, grupu logotipi, protestējoši uzraksti. Izskūti deniņi, visdažādākās grebenes. Pēc ārējā izskata var šķist, ka visi panki ir vienādi, tomēr katram no tiem ir sava idejiskā pasaule.
„Pankam it kā ir piekabināts klāt, ka viņi ir vienmēr pret valsti un varu kā tādu. Es domāju, ka tie cilvēki ir ļoti dažādi un katram ir savs skats, ja vien viņš neseko kādam uzstādītam kanonam, ka pankam ir jādomā tā vai tā,” stāsta Dambis jeb Raimonds Lagimovs.
Viņš ir viens grupas “Inokentijs Mārpls” dibinātājiem. 48 gadus vecais Dambis joprojām ģērbjas kā panks. Viņam ir gari mati, bārda, pusgarās bikses ar ķēdēm un kājās kerzas. „Es domāju, ka katra cilvēka atrašanās noteiktā sabiedrībā ir izveidojusi savu pamatojumu un skatu, kāpēc viņš tā uzvedas,” skaidro Dambis.
Latvijā panku kustība sāka parādīties ap 1980. gadiem, aktīvi sekojot Rietumu kultūrām un pārņemot to idejas. Vienas no pirmajām Latvijas pankroka grupām bija „Inokentijs Mārpls” un „Linga”. Grupas savās dziesmās pauda viedokļus par dažādām politiskām tēmām, kā arī par daudz ko citu, kas viņus neapmierināja. „Tā ir pavisam cita valsts iekārta, tur viss bija pilnīgi savādāk. Tagad grupas var spēlēt klubos, koncertos, kur grib. Tad vispār tāda iespēja netika paredzēta,” salīdzina Dambis.
Par to, ka sabiedrība pankus uzskata par narkomāniem, ir parūpējies bēdīgi slavenais „Sex pistols” grupas basģitārists Sids Višess. Viņš nomira 21 gada vecumā, pārdozējot heroīnu. Latvijā jau 16 gadus rīko viņa atceres pasākumu. Tā laikā gadu no gada uz skatuves kāpj visas pazīstamākās pašmāju un kaimiņvalstu pankroka grupas.
Pēdējos gadus pasākums kalpoja par vērienīgāko Latvijas panku kopā sanākšanas brīdi, bet, kā ir tagad, stāsta kāds jaunās paaudzes panks. „Šogad diezgan daudz nāk tādi, kas neatbilst šai lietai [panku kultūrai],” viņš vērtē..
Viņam pašam mugurā melna ādas jaka, melni uz augšu sacelti mati un uzacīs pīrsingi. „Palikusi tik populāra vieta, ko apmeklē visādas baltās meitenes un tādā garā. Tu šeit vienu, divas reizes redzi grebeni. Pirms četriem gadiem bija tā, ka visi savācās pie „Origo” un cēla grebenes gaisā, un tad bija “nais” [nice – „jauki” no angļu valodas]".
Ja neskaita tos, kuri spēlē kādā grupā, tad tikai klubā “Depo” varēja redzēt pankus. Kādreiz uz šo pasākumu brauca panku grupas un kustības no citām Baltijas valstīm un pasākums reizēm ir gājis pat divas dienas. „Toreiz bija tā, ka visi mazie centās tikt iekšā, un toreiz bija ideja — atbalstīt un parādīt, kāds tu izskaties. Sarunas notika ārā, pīpējot. Tagad visi “skrollo” telefonus un nekas nenotiek ārā. Apskaties, kurš te reāli runā!” nostalģiski atminas jaunietis.
Tagad tas ir parasts koncerts, viņš piebilst.
Līdz ar „Facebook” ēru un citu sociālo tīklu parādīšanos izteikt savu viedokli un neapmierinātību var ļoti vienkārši — neizejot no mājas.
Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc panki Latvijā sāk izmirt. „Mēs izmirstam tāpēc, ka mums vairs nav, par ko īsti cīnīties. Tagad uzrodas [bijusī premjere Laimdota] Straujuma, [pēc brīža] pazūd. Iebrauc imigranti, mums atkal ir kaut kāds “faitiņš” [cīniņš], bet neviens neko negrib darīt. Mēs te visi sēžam un “šērojam” [sazināmies] „feisbukā”,” ar roku atmet jaunietis.
Lai gan bēgļu jautājums varētu sakustināt panku kustību, Dambis, kurš uz panku skatuves ir bijis jau kopš 80. gadiem, nedomā, ka tuvojas kāds panku kultūras uzplaukums. „Es esmu novērojis tādus uzplūdus — pieņemsim, 1990. gadu sākumā tāds kā vilnis. Tad bija vēl viens panku vilnis kaut kad 2000. sākumā. Tagad nevar saprast - nejūt nekādu baigo vilni,” saka Dambis.
