Izvilkt bērnus no bezcerības. Romu mediatores ikdiena Ventspilī

Ventspilī romu mediatori Maldu Avramenko pazīst visi ierēdņi – viņas misija jau trešo gadu ir risināt savu tautiešu - romu - sociālās problēmas. Kad 2017 .gada rudenī Eiropas projekta ietvaros šim darbam tika meklētas atbilstošas kandidatūras, pamata nosacījumi bija vienkārši, tomēr grūti izpildāmi – romu tautība un laba izglītība. Maldai pat īsti nebija konkurentu, un viņa šim sarežģītajam darbam ir pievienojusi arī sirds degsmi, apbrīnojamu enerģiju un neizsīkstošas darba spējas. Viņas rūpju lokā ir 45 ģimenes, kas dzīvo zem jebkāda sociālā līmeņa.

Ģimeņu stāvoklis - pārsteidz 

‘’Sākums bija ļoti grūts. Pēc vizītēm nabadzīgās romu ģimenēs gribējās sadedzināt drēbes, pusstundu stāvēju dušā, lai atietu no visa redzētā un dzirdētā," stāsta Malda. Viņa visu mūžu dzīvojusi Ventspilī, bet agrāk nezinājusi, cik šausmīgā stāvoklī atrodas daudzas ģimenes.

"Dome nāk pretī, bet visam ir robežas. Viss tomēr ir atkarīgs no cilvēka gribas. Kas viņiem pienākas, to visi zina, bet, kas jādara, lai uzlabotu savus dzīves apstākļus, izliekas nesaprotam. Visi ir gudri tur, kur pašiem izdevīgi. Saņem trūcīgo pabalstus, bērnu naudas, bet parādus sataisa milzīgus," situāciju raksturo mediatore. 

Malda rūpēs par romu bērniem

Viņai ir 10-15 bērnu mammas, kuras ir analfabētes. "Viņas nevar ne sūtītās vēstules izlasīt, ne kādā iestādē kaut ko nokārtot, ne palīdzēt saviem bērniem mācībās. Ģimenēm ir lieli komunālie parādi, ko tās nav spējīgas apmaksāt. Darba nav, dzīvo no sociālajiem pabalstiem. Daudzbērnu ģimenes ar to spekulē, zina, ka ar maziem bērniem no dzīvokļa neizliks," stāsta Malda un atzīst, ka pieaugušos vairs nevar izmainīt, tāpēc cenšas palīdzēt jaunajai paaudzei.

Maldas stāsts 

Romu moderatori

Romu mediators ir romu cilvēks, kurš ir kā starpnieks starp romu kopienu un pašvaldības, valsts iestādēm. Mediatori veicina valsts un pašvaldības pakalpojumu pieejamību, kas saistīti ar izglītību, veselības aprūpi un darba tirgu u.c. romu tautības cilvēkiem, veicinot sadarbību un sniedzot informāciju romu kopienai un apkārtējai sabiedrībai.

Romu mediatori pazīst socioloģisko kontekstu, valodu un grūtības, ar kurām sastopas romu kopiena, par ko tad arī tiek veidots dialogs ar sabiedrību, neaizmirstot mudināt pašu kopienu būt dinamiskai.

Malda piedzima piecdesmito gadu sākumā.  Pēc pirmdzimtā brāļa viņa bija nākamā - vecākā no četrām māsām. Tā bija īsta romu ģimene, uzvārdā Kleini.

Kara laikā Maldas vecāki kopā ar vecvecākiem dzīvoja atsevišķi no citiem romiem - lauku viensētā Ventspils tuvumā. Labi latviešu kaimiņi viņus bija slēpuši pagrabā, tāpēc ģimene izdzīvoja pret čigāniem vērstajos slaktiņos. Padomju laikos visi strādāja, arī mamma veica smagu vīriešu darbu uz pontonu tilta. Visi bērni skolā sāka iet vien oktobrī, jo līdz tam bija jālasa ogas mežā.

Malda redzēja, cik smags ir lauku darbs, cik grūta dzīve mātei, kam bija vien četru klašu izglītība. Meitene sev nozvērēja, ka mācīsies un dzīvos labāk.

"Mani Ventspilī labi pazīst, arī es zinu katru kaktiņu. Vispirms piecus gadus nostrādāju pastā, no pastnieces līdz operatorei, tad neklātienē iestājos Maskavas sakaru tehnikumā. Pēc diploma saņemšanas tālāk strādāju kā nodaļas priekšniece. Pastā nostrādāju divpadsmit gadus. Paralēli auga trīs bērni. Tieši viņu dēļ to darīju – lai viņi redz un saprot izglītības nozīmi. Nebija viegli. Biju šķīrusies ar vīru, pa dienu strādāju pastā, vakarā piepelnījos kā apkopēja vai kurtuvē, taču zināju, ko gribu sasniegt," savu dzīves stāstu atklāj sieviete.

Karjera un panākumi darbā tradicionāli nav romu sievietes prioritāte, taču viss esot atkarīgs no rakstura, uzsver Malda.

Nicināšanu iemācās jau skolā 

Sieviete nekad nav slēpusi savu tautību un attiecas pret to ar veselīgu pašapziņu – ‘’es pati zinu, kas es esmu un kas neesmu, man nevienam nekas nav jāpierāda’’. Viņa uzskata, ka visa diskriminācija ir cilvēku galvās. Ja pret romiem nicinoši izturas skolotāji vai vecāki, tad to pārņem arī bērni un nodod tālāk. Problēma ir nonivelēšana un sliktā attiecināšana uz visu tautību kopumā, bet redzēt vienmēr vajag konkrētu cilvēku.

‘’Lai cik tu būtu kārtīgs un tīrīgs it visā, tomēr būs uzskats ‘’čīčiņš paliek čīčīņš’’!

Tas sāp joprojām, kā pirmajā klasē, kad gāju uz skolu, bet citi rādīja ar pirkstu un apsaukāja ‘’re, kur čīčen’ iet’’…

Kad neatkarības laika sākumā atvēru četrus pārtikas veikalus, tad darbā pieņēmu romu meitenes. No sākuma liela daļa latviešu paziņoja, ka uz ‘’Bangu’’ pie čigāniem neies… Pēc gada nāca katru dienu un "paldies" teica, jo meitenes ļoti labi strādāja, mācēja katru klientu apkalpot īpaši, aprunājās, zināja, ko vajag’’.

Savi trīs bērni - izglītoti

Mātes piemērs pozitīvi ietekmēja arī trīs Maldas bērnus, kas ir izglītoti, realizējušies un atbildīgi cilvēki. Tradicionāli čigāni ar bērniem ‘’nečubinoties’’, ļaujot brīvu vaļu, bet Malda savējos kontrolēja. To viņa tagad cenšas iemācīt arī savām ‘’rūpju mātēm’’ – par bērniem ir jāatbild, viņi jāpieskata, jānodrošina, ka viņi apmeklē skolu, ir tīri, paēduši, veseli… Tas viss esot jāmāca kā no ābeces, gan ar labu, gan ar draudiem atņemt bērnus vai tiem pienākošos pabalstus.

‘’Maniem bērniem ar izglītību nebija problēmu. Janeks bija ļoti apdāvināts, mācījās fizikas matemātikas specializētajā klasē. Pats, nevienam padomu neprasot, iestājās Jūras akadēmijā, kļuva par kapteiņa palīgu. Tagad strādā uz zemes, bet darbu, kas saistīts ar jūru, kuģiem un kravu pārvadājumiem. Viņš ir nodibinājis savu uzņēmumu, strādā un dzīvo pārticīgi," lepojoties saka sieviete.

Maldas meita Vanda ir ne tikai izcila skaistule, bet ieguvusi pat divas augstākās izglītības. Viņa pabeigusi juridisko fakultāti Baltijas krievu institūtā un Latvijas universitātē ieguvusi maģistra grādu starptautiskajos jautājumos. Šobrīd strādā par liela ēdināšanas uzņēmuma izpilddirektori Ukrainā. Viņas ceļā uz izglītību ir kāds zīmīgs kuriozs, ko Malda atceras joprojām. Neatkarības laika sākumā Vanda studēja jurisprudenci, mācījās ļoti labi, bet notika pāreja uz maksas izglītību, un situācija kļuva kritiska.

‘’Vanda uzrakstīja vēstuli Sorosa fondam Šveicē, pieteicās uz stipendiju, ko fonds apsolīja. Vajadzēja tikai saskaņot ar Sorosa fonda Latvijas nodaļu. Tur

kundze apskatīja pieteikumu un, acīs skatoties, pajautāja – ‘’kāpēc čigānietei augstākā izglītība’’?

Mums bija zem sava goda pat atbildēt uz tādu jautājumu. Vanda stipendiju saņēma tik un tā, pabeidza arī maģistrantūru. Arī jaunākā meita Irina gāja māsas pēdās, pabeidza Baltijas krievu institūta juridisko fakultāti’’.

Arī Ventspils romi emigrējuši

Runājot par šodienas problēmām, Maldai visvairāk sāp divas lietas – milzīgā emigrācija un savas kultūras zaudēšana. Romi kā tautība ir fleksibli cilvēki, ātri pielāgojas jauniem apstākļiem, veikli apgūst valodas, ir apķērīgi un turas kopā. Daudzi, kas aizbraukuši peļņā uz ārzemēm, pārsvarā Lielbritāniju, atpakaļ nebrauks, jo ir labi iekārtojušies, strādā, pelna. Dzīvo labi! Arī Maldas brālis un māsas ar ģimenēm ir prom, tāpat kā liela daļa Ventspils romu kopienas. Aizbrauc labākie – strādīgākie, gaišākie, neatlaidīgākie… Tāpēc šobrīd Ventspilī, pilsētā ar tradicionāli lielu romu skaitu, nav vairs neviena, kas varētu nodziedāt autentiskās dziesmas vai nodejot dejas – visi esot izklīduši pasaulē.

Tie, kas palikuši, dalās divās daļās. Kā sociāli nelabvēlīgi izdalās grūtdieņi no Maldas aprūpējamo kontingenta, savukārt tie, kas iekļāvušies sabiedrībā, savu tautību vairs neuzsver. Viņi ‘’ir kā visi – latvieši vai krievi, tikai ne čigāni’’. Tad nu sanāk, ka kultūra jāmācās gluži vai no jauna.

‘’Es gribētu, lai ir kāda kultūras telpa, sanākšanas vieta romu bērniem, lai atkal skan mūsu dziesmas un dejas. Tas nekas, ka tagad ir tik daudz jaukto laulību. Tās romu asinis ir sajūtamas, mēs savējos uzreiz atpazīstam. Pozitīvais mūsos ir kopības sajūta, tas, ka mēs nepametam piederīgos un savējos uzmanām," saka Malda.

Tā nu Malda Avramenko veic romu mediatora funkcijas – ir starpnieks starp savu tautiešu vajadzībām un iestāžu pretimnākšanu vai norobežošanos. Tas ir darba lauks, kurā nav vienas taisnības un ir daudz neatrisinātu jautājumu – cilvēcisku, juridisku, birokrātisku, finansiālu… Tā ir bēdu leja ar analfabētismu, izglītības trūkumu, dažādām atkarībām, veselības un finansiālām problēmām, kurām, šķiet, nav nedz gala, nedz risinājuma, kamēr kāds no viena gala sāk kārtot. Iesniegumi, izziņas, zvani, sapulces, ziņojumi, ierēdņu kabineti, bāriņtiesas, policija, sociālais dienests…

Malda darbā, audzinot romu mātes un vecmāmiņas

Malda kā uzvilkts pulkstenis precīzi, lietišķi un neatlaidīgi cenšas no bezcerības izvilkt vismaz romu bērnus, ja lielajiem vairs nevar palīdzēt. Un viņai tas izdodas, jo savējos viņa var nostrostēt un iedvesmot tīrā romu mēlē, bet ierēdņiem un institūcijām liek priekšā perfekti sagatavotus dokumentus un juridiski precīzus argumentus. Viņa nebaidās iet tur, kur pat policisti izvēlas neiet, un nekalpo burtam, bet strādā pēc sirdsapziņas. Augsta taisnīguma izjūta viņā apvienojas ar neatlaidību un principialitāti. Tieši tāpēc viņu nevar apmānīt savējie un cenšas neignorēt amatpersonas.  Ar skolu vadību, sociālo pārvaldi un pārējām iestādēm ir izveidojusies laba sadarbība – Maldu Avramenko Ventspilī respektē.

*Šīs pasākums ir īstenots projekta „Latvijas romu platforma III: sadarbības un līdzdalības veicināšana” ietvaros” (līgums Nr.792550-NRP3-LV) ar Eiropas Savienības programmas „Tiesības, vienlīdzība un pilsonība 2014 – 2020” finansiālo atbalstu. Par publikācijas saturu atbild autore un tajā nav atspoguļots Eiropas Komisijas viedoklis.

1 komentārs
Anonīms lietotājs 35856
Brīnišķīgs raksts. Lai sievietei ir daudz spēka un mīlestības. Tā ir īsta kalpošana savai tautai, lai cik skaļi tas neskanētu.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti