Uz improvizētajām dzelzceļa sliedēm Kandavas novada represēto piemiņas istabā ir vairāk nekā 800 uzvārdu. Starp tiem arī astoņi no Briežu dzimtas. „Ja māte strādā pagastā par skrīveri un komandē 20 Kandavas aizsargu, tad tas bija bīstams pretspēks padomju armijai,” saka 1941.gadā izsūtītais Pēteris Briedis, kurš tagad ir Kandavas novada represēto biedrības vadītājs.
Pēterim atmiņas par izvešanu nav saglabājušās.
„Tie bija pēdējie kara gadi. Ļoti labi atceros, ka mēs pirmās klases bērni soļojām pa skolas pagalmu. Mums bija tāda mācība „vojennoje ģelo”. Skandējām patriotiskas krievu dziesmas,” atminas Pēteris.
1947. gadā Pēteris kopā ar māsu atgriezās Latvijā, un, kā pats saka, piespiedu kārtā kļuva par Zemgales puisi. Atjaunotās Latvijas laikā viņš atguva tēva īpašumu, un tajā izveidoja Briežu dzimtas Likteņdārzu. „Ideja radās tādēļ, ka mēs nezinām un arī neuzzināsim, kur ir mana tēva, tēva brāļu un citu piederīgo kapu vietas, kuri guļ Sibīrijas zemē,” saka Pēteris.
Uz zemes, kur viņa tēvs sapņoja uzcelt ģimenes māju, tagad saskaņā ar katra horoskopu aug 26 koki un košumkrūmi - katram Briežu dzimtas loceklim. Gan dzīvajiem, gan tiem, kuriem padomju represiju dēļ vairs nebija lemts šo zemi ieraudzīt.
Vasarās un piemiņas dienās šeit iegriežas gan tie, kuri paši piedzīvojuši represijas, gan arī pa kādam jaunietim. Pēdējo gan ir maz, tomēr Pēteris un viņa dzīvesbiedre cer, ka viņu mazbērni šo piemiņas vietu saglabās arī nākamajām paaudzēm.
