Anna Panasjura un Maksims Jegovkins ieradušies no Krasnojarkas. Pirms dažām dienām viņi apmeklēja Tērveti, kur viņu vecvecākiem pirms kara bija plaša un bagāta lauku saimniecība.
“Vecmāmiņa stāstīja par lieliem ozoliem, kuri auga pie mājas. Par plašiem tīrumiem. Par bezrūpīgu bērnību. Viņi bija laimīgi...” saka Anna.
“Vecmāmiņa vienmēr gribēja, lai mēs apmeklētu Latviju un dzimtas vietas,” piebilst Maksims.
“”Neaizmirstiet mazbērni,” viņa vienmēr atgādināja, “atcerieties to!”,” saka Anna.
Vecmāmiņa Selga Jankovska pērn nomira, un mazbērni nolēma izpildīt viņas vēlmi. 1941.gadā Selgai bija tikai 6 gadi, kad viņu kopā ar diviem brāļiem, māti un tēvu Staļina režīms izdzina no mājām un deportēja. Ģimeni nometināja Krasnojarskas apgabalā, Zapasnojimbežas ciemā, kur pavadīts viss mūžs un izaugušas divas paaudzes.
Lai izdzīvotu skarbajos Sibīrijas apstākļos, kur aukstums mijās ar badu, ģimenes vērtslietas apmainīja pret pārtiku. Saglabājusies tikai viena vecvecmāmiņas piespraude.
“ Vecvecmāmiņai bija zelta krelles. Tādas lielas bumbiņas. Krelles pārdeva par 40 tūkstošiem un nopirka govi. Govs deva daudz piena, un visa latviešu kopiena pārtika no tā,” stāsta Anna.
Dienā, kad ģimeni izsūtīja, Selgas vecākais brālis ciemojās pie otras vecmāmiņas. Tas puiku paglāba no Sibīrijas, taču liktenis viņu pēc kara aizveda uz Austrāliju.
“Viņi ne reizi tā arī vairs nesatikās pēc kara. Viņš ne reizi vairs nav redzējis ne mammu, ne māsu. Un vakar mēs pirmo reizi Rīgā satikāmies ar savu Austrālijas onkuli Uldi. Viņam jau 86 gadi. Viņš vienīgais vēl dzīvs no Jankovsku ģimenes,” stāsta Anna.
“Es vienmēr brīnījos, cik brīvi vecmāmiņa latviešu valodā runāja pa telefonu ar brāli Uldi. Viņi līdz pēdējam sazvanījās. Onkulis neprot krievu valodu, ar viņu var tikai latviski runāt. Mēs ar vecmāmiņu runājām krieviski,” stāsta Maksims.
Fonds “Sibīrijas bērni” pirms vairākiem gadiem ekspedīcijā pa izsūtījumu vietām Krasnojarskā sastapa arī Selgu. Viņa toreiz pastāstīja, kāpēc palika dzīvot Sibīrijā - bija atļauja aizbraukt tiem, kuriem bija radinieki Latvijā, bet viņai neviena nebija, māja bija, “bet ko es tur viena darīšu, es te apprecējos un māte palika”.
“Kamēr vecmāmiņa bija dzīva, mēs bieži varējām dzirdēt latviešu vārdus. Viņa ar kaimiņiem latviešiem kaut ko runāja. Kaut kas zvanīja, rakstīja. Pirms gulētiešanas viņa teica: ar labu nakti! Dziedājām dziesmas. Līgo svētkos sapulcējāmies... Ar vecmāmiņas Selgas aiziešanu ievērojama daļas šīs kultūras, valodas un tradīciju ir zudusi,” atzīst Anna.
Anna ir pasniedzēja Krasnojarskas Universitātē, bet Maksims strādā tirdzniecībā. Viņi grib sakārtot juridiskās lietas, lai reiz dzimtai piederējusī zeme paliktu ģimenei un tiktu apsaimniekota, jo neko nevarot izslēgt. Iespējams, nākotnē kāds no viņiem varētu pārcelties uz dzīvi Latvijā.
