1962.gadā Helēnu Celmiņu apcietināja par pretpadomju aģitāciju. Vispirms viņa izcieta vietējo čekistu nežēlīgās metodes Stūra mājā, tad tika notiesāta uz četriem gadiem spaidu darbos Mordovijas lēģerī. Par pārdzīvoto viņa sarakstīja grāmatu „Sievietes PSRS cietumos”, kuras fragmentus pati arī savulaik ielasīja „Radio Brīvā Eiropa”.
Tagad tos var noklausīties arī Latvijā, jo daļa no radio arhīva kā dāvinājums nonācis Latvijas Nacionālās bibliotēkas rīcībā, un Helēnas Celmiņas lasījums izmantots arī šī raidījuma skaņu celiņā.
„Šad tad kāds rīdzinieks uzdod otram jautājumu: “Vai tu zini, kurš nams Rīgā ir visaugstākais?” Nezinātājs min vienu otru augstceltni, zinātājs atbild: “Nekā. Augstākā ir Stūra māja. Tur no sestā stāva var dabūt redzēt Sibīriju.”
- Vispirms Helēna Celmiņa 10 mēnešus pavada Stūra mājā, tad viņu aizsūta uz nometni Mordovijā
- Nemitīgi valda izsalkums - jāēd piecūkota zupa; jāuzklausa arī lamas no vīriešiem blakus nometnē
- Līdzās politieslodzītajām sodu izcieš arī sievietes, kuras izdarījušas patiešām briesmīgus noziegumus
- No kriminālnoziedzniecēm vairās pat nometnes vadība, lielas problēmas sagādā arī Jehovas liecinieces
- Celmiņas atmiņas atzīstamas par svarīgu laikmeta liecību laikā, kad Krievijā tās iznīcina
Sievietes nometnē - nogurums ikkatrā solī un pāragra novecošana
„Viss notiek pēc noteikta šablona. Ierodas mājās, izdara kratīšanu, tad sēdina automašīnā, atved uz dežūrtelpu. Tur atņem gredzenus, pulksteņus un visu, kas cilvēkam pieder. Tad ievieto vieniniekā. Noklaudz durvis, un cilvēks paliek viens ar savām domām.”
Pēc apcietināšanas par pretpadomju aģitāciju Celmiņa pavadīja Stūra mājā 10 mēnešus, iepazīstot visrafinētākās pratināšanas un pazemošanas metodes, ko izmanto vietējie čekisti.
Tad seko mēnesi garš ceļš pa tā saukto etapu uz Mordovijas stingrā režīma labošanas darbu nometni, tur priekšā jau vairākas latvietes, viņu vidū Erna un Rita.
„No darba zonas nāca visas sievietes. Lielākā daļa nāca lēnām, nogurums bija jūtams katrā solī. Paskats bija diezgan drūms. Visām bija melnās cietumnieču kleitas, šausmīgi bezformīgs melns maiss ar piedurknēm. Tad Erna pasauca Ritu. Iepazināmies, un es šausmās skatījos uz Ritu. Kāda viņa izskatījās, to ir grūti aprakstīt.
Viņa bija vēl jauna, bet seja bija vaska krāsā un, ja nebūtu spožo, kustīgo acu, tad varētu padomāt, ka tā ir balzamēta miroņa seja.
Iespaids bija tāds, it kā dzeltens pergaments būtu pārvilkts galvaskausam. Sejas panti bija sīki, glīti, bet spožās acis likās nedabīgi lielas.”
„Jūs laikam jau ilgi te esat?” – līdzjūtīgā balsī pajautāju.
„Labu laiciņu esmu jau nosēdējusi".
Kad viņa pasmaidīja, es ievēroju, ka viņai visi zobi no tumši pelēka metāla. Tas izskatījās ļoti nedabīgi. Jaunai sievietei visi zobi bez izņēmuma – metāla. Nenoturējos un pajautāju: „Kas jums ar tiem zobiem? Jums te apcietinājumā tādus taisīja?”
„Jā, jo man čekā pie pratināšanas viņus izsita”.
„Kā izsita? Visus reizē?”
„Jā, visus reizē ar vienu sitienu.”
Izsalkumu grib nokaut ar sīpoliem; pieķer arī īpaši attapīgu lietuvieti
Celmiņa bija cietumnieču grupā, kas strādā lauku darbos. Darbu nepārtrauc arī lietū un ir ļoti dīvains skats, ka tad pa sieviešu stilbiem tek melnas straumītes, jo maisveidīgās kleitas met krāsu.
Vasarā galvenais darbs ir kāpostu audzēšana, jo kāpostu zupa ar plaušām nemainīgi ir cietumnieču galvenais ēdiens.
„Vienīgā atšķirība cietuma zupai bija tajos gadījumos, kad pavāri bija zupu, „jokus mīlot”, piecūkojuši.
Zupu piecūkot varēja dažādi – piespļaujot, piemētājot to ar papirosu galiem un vēl dažādi var zupu piecūkot, kas tika arī konstatēts.Vienu varēja teikt droši, ka nometnē, kurā vārīja ēdienu mums, bija izvesta pamatīga aģitācija pret mums. Nereti sanāca satikt apcietinātos vīriešus, kurus tāpat ar sargiem un suņiem veda lauku darbos. Šie vīrieši bija no mūsu kaimiņu nometnes, no tās pašas, kurā mums putru vārīja. Liels bija mans izbrīns, kad ievēroju, ar kādu naidu šie ieslodzītie vīrieši uz mums sievietēm nolūkojās. Un apveltīja mūs ar trekniem lamu vārdiem, neaizmirstot lamu vārdu galā piekabināt krievu visiemīļotāko epitetu – fašistes.”
Izsalkums ir nemitīgs pavadonis, tāpēc īpaša vērtība, piemēram, ir darbs sīpolu laukos, jo sīpolus var saēsties uz vietas, kā arī pa kluso aiznest draudzenēm uz zonu.
Sīpolu slēpšanā ar īpašu attapību izceļas kāda skolotāja no Lietuvas, kura vienā reizē tomēr iekrīt uzraudzes lamatās.
„Visiem par lielu izbrīnu uzraudze piegāja skolotājai, paskatījās uz viņu, tad iebāza rokas skolotājas matu sakārtojumā un sāka no turienes ņemt ārā sīpolus vienu pakaļ otram. Pavisam tur atrada sešus nelielus sīpoliņus. No malas tas izskatījās apmēram tā, kā cirkā iluzionistu uzvedumā. Pie kam iluzioniste - šinī gadījumā formā tērptā cietuma uzraudze - apmierināti smaidīja.”
«Stratēģiskā objekta» gleznošana un kļūšana par anekdošu varoni
Reiz Helēna paņem līdzi uz lauku akvareļkrāsas un noķer brītiņu, lai uzzīmētu dabasskatu ar siena gubiņām uz meža fona. Drīz vien ierodas vesela svīta ar priekšniekiem, ko savā pārcentībā izsaucis cietuma uzraugs.
„Kad redzēju, ka Kaširskis norāda ar roku uz mani un pārējo acis arī pievērsās man, sāku klausīties uzmanīgi un sadzirdēju tādus vārdus kā – “stratēģisks objekts”. Šeit viņa fiksēja visu šo meža stūri ar absolūtu precizitāti, tādēļ uzskatīju par nepieciešamību būt operatīvam un jums par to ziņot, jo iedomājieties, kas notiks, ja viņa šo stratēģiski svarīgo zīmējumu dabūs pa slepeniem kanāliem līdz Pentagonam! Ar vārdu „Pentagons” Kaširskis savu operatīvo ziņojumu nobeidza. Visi virsnieki pienāca man klāt un pieprasīja man uzrādīt, ko es šodien esmu zīmējusi.”
Lielākais priekšnieks gan neko bīstamu akvarelī nesaskata, atstāj to Helēnai un dodas prom, bet uzraugs Kaširskis vairākas dienas ir anekdošu varonis, un ne tikai cietumnieces, bet arī uzraudzes visas vēlas aplūkot šo tik stratēģiski svarīgo akvareli.
Nometnē ir dažādu tautību sievietes. Līdzās tā sauktajām politiskajām noziedzniecēm arī par kukuļņemšanu, spekulāciju un zādzību notiesātās.
Lielākoties apsūdzības ir vairāk nekā absurdas, bet sods daudzām pat 25 gadi.
Starp cietumniecēm ir arī kriminālistes, kuras patiešām izdarījušas ļoti briesmīgus noziegumus. Viņu vidū ir Aņa, kas divus cilvēkus aukstasinīgi nogalinājusi ar cirvi, kā arī Vaļa - notiesāta par slepkavību-kanibālismu.
„1941.gadā, kad Vaļai bija 21 gads, viņai gribējās, lai viņai būtu nauda. Bija iesācies karš, visa pārtika uz kartiņām. Vaļa izdomāja, kā tikt pie naudas. Viņa noslepkavoja savu draudzeni, kura bija pie Vaļas bieži ciemojusies. Samala draudzeni gaļas mašīnā, izcepa kotletēs un ar grozu nesa uz dzelzceļa staciju pārdot. Stacijā, kur bieži apstājās vilcieni, kotletes labi pirka. Draudzeni sāka meklēt tikai pēc dažām dienām. Tad arī atklājās Vaļas noziegums.”
Jehovas liecinieces ietekmēt nevar nedz ar pavēlēm, nedz ar draudiem
Daudzu cietumnieku, bet jo īpaši kriminālnoziedznieku paradīze ir slimnīca, kurā ārstē visās nometnēs sirgstošos. Lai tur nokļūtu, viņi ar saviem ķermeņiem dara visneiedomājamākās lietas – norij karotes, termometrus, šaha kauliņus un citkārt pat sev kaut ko uzšķērž.
„Viens diezgan pazīstams veids ir – kādā strīdā vai dusmu uzliesmojumā viņš parauj kreklu uz augšu un zibens ātrumā pārvelk sev pār vēderu ar žileti vai nazi un izlaiž savas zarnas ārā. Katrs, kas to dara zina, ka tas nav dzīvībai bīstami un ka viņu glābs. Pie tam tiks slimnīcā.”
No kriminālnoziedzniekiem baidās pat nometnes priekšniecība, taču visrūpīgāk cietumā tomēr uzrauga par reliģiju notiesātos, sevišķi Jehovas lieciniekus.
Neatminama mīkla arī sieviešu zonā paliek, kā šīs ticības māsas dzeloņdrāšu valstībā regulāri pamanās dabūt aizliegto literatūru no Amerikas.
"Tam ir tikai viens izskaidrojums, ka šie cilvēki ir vienoti un ka viņu vidū nav nodevēju. Ja ir kāda saujiņa cilvēku un ja viņos nav šķelšanās, un ja viņi ir viena vienība, tad viņi var paveikt brīnumus. Tādi ir Jehovas liecinieki Padomju Savienībā.”
Reliģiskajos svētkos no karaspēka daļas atved pat bruņotus kareivjus, lai uzraudzītu Jehovas liecinieces, taču arī tas viņām nav šķērslis svētkus tomēr pieminēt.
„Kā jebkuri reliģiski svētki iesākās ar dziesmām. Kāda no viņu vidus uzņēma toni un visas sāka dziedāt. Nebija vēl dziesma līdz galam nodziedāta, kad atvērās vārti un iesoļoja armija. Ar viņiem reizē nometnes priekšniece. Priekšniece pienāca dziedošo sieviešu grupiņai tuvāk un pavēlēja izklīst. Neviena neklausījās un tikai dziedāja tālāk. Priekšniece tikko valdījās. Tad viņai radās jauna ideja:
„Es pavēlēšu šaut!” – viņa uzvaroši noteica.
Nekādas reakcijas no māsu puses nemanīja. Viņas mierīgi turpināja dziedāt. Es viņas vēroju un apbrīnoju, cik viņas ir apgarotas un izskatījās pat laimīgas, tā stāvot kopā ciešā bariņā un dziedot savas garīgās dziesmas.”
Unikāls darbs ne tikai latviešiem
Par ļoti svarīgu laikmeta liecību tos uzskata kādreizējais “Radio Brīvā Eiropa” redaktors Viktors Strunskis, kurš labi atminas Helēnu Celmiņu no viņas Ņujorkas posma un viņas aktivitātes, stāstot arī Amerikas sabiedrībai par padomju režīma nodarījumiem.
„(..) Latviešu valodā šis ir unikāls darbs, kas ne vien palīdz saprast to gadsimta noskaņojumu, bet arī dokumentē to, kas ir bijis,” klāsta Strunskis.
"Tas šodien ir ļoti svarīgi, jo Gulaga liecības gan par latviešiem, gan visiem citiem cilvēkiem, kas tur bijuši ieslodzīti, pašreiz tiek iznīcinātas.
Šodien atnāca ziņa par to, ka Krievijā lēnā garā ļoti uzmanīgi no 2014.gada šādas liecības, šie dokumenti visi tiek iznīcināti, un tāpēc šim dokumentālajam stāstam ir tik liela nozīme,” norāda “Radio Brīvā Eiropa” redaktors.
Pēc atbrīvošanas no lēģera Helēnu Celmiņu izraidīja no Padomju Savienības, 17 gadus viņa nodzīvoja piespiedu emigrācijā, līdz 90.gadu sākumā atgriezās Latvijā. Pērnā gada sākumā viņa aizgāja mūžības ceļos. Helēnas Celmiņas grāmata „Sievietes PSRS cietumos” dienas gaismu ieraudzīja 1980. gadā, kad Stokholmā to izdeva Latviešu Nacionālais fonds, pēc tam tā piedzīvojusi vairākus izdevumus latviešu un angļu valodā.
