Rūpīgi izstrādāti zīmējumi Tukuma Pils tornī stāsta par gariem izsūtījumā pavadītiem gadiem, kas neļāva piepildīties sapņiem. Rozmarija Bārsdele vēlējās kļūt par keramiķi, un visu pēdējo skolas gadu raizējās kā varēs savienot mācības Mākslas akadēmijā ar darbiem laukos.
„Tādās pārdomās mūs paņēma un aizveda, atbrīvoja mani no atbildes,” atminas Rozmarija.
Glezniecība viņai nekad neesot patikusi, tomēr jau izsūtījumā ar otu, kas taisīta no pašas matiem, tapa viņas pirmā glezna - pašportrets. Atgriežoties Latvijā, pēc atmiņas tapa zīmējumu sērija par dzīvi trimdā, tomēr par mākslinieci sirmā kundze sevi nesauc.
„Man nav dokumenta, ka es esmu māksliniece. Man ir tikai keramikā tautas daiļamata meistare, un frizēšanā es esmu friziere-modelētāja. Tā arī visa mana augstākā izglītība. Pārējo es kampu no dzīves,” par savu darbu stāsta izsūtītā.
Savas atmiņas ar zīmuli uz neskaitāmām papīra lapiņām uzlicis arī Daumants Birznieks, kuru tāpat kā Rozmariju uz Sibīriju 1941. gadā izveda no Tukuma.
„Es esmu no dzelzceļnieku ģimenes vispār. Es ļoti mīlēju topogrāfiju - vairāk vilka uz to pusi, kartes zīmēt,” stāsta Daumants.
Dienasgrāmata glabā gan apmetnes vietas zīmējumus, gan dažādas ar roku zīmētas kartes un pat rūpīgi pierakstītu ēdienkarti.
Lai gan mūsu paaudzi vairāk pārsteidz izsūtīto spēja izdzīvot, vecajam vīram vairāk sāp sirds par politiķiem un vērtību maiņu. „Tās cilvēku attiecības bija pavisam citādākas. Arī starp jauno un veco paaudzi, bet tagad attiecības ir tik krasi samainījušās,” vērtē Daumants.
Šodien viņu kvēlākais sapnis ir ne vienrūpēties, lai pagātne netiktu aizmirsta, bet arī panākt, lai starp cilvēkiem valdītu miers un saticība.
