Izrādes «Garā dzīve» sestā aktrise – «Panorāma»

Spiesti skatīties

““Panorāma” ir viena no izrādes sastāvdaļām. Skatītāji ir spiesti noskatīties “Panorāmas” sākumu,” ironizē režisors Alvis Hermanis.

“Garā dzīve” pirmizrādi piedzīvoja 2003.gada decembrī. Toreiz Andreja Volmāra sižetā Alvis Hermanis teica: “Man nav interesanti taisīt izrādes, kur darbība notiek eiro remontos. Un izrādes dalībnieki ir mūsdienu modernie cilvēki. Tādi, kāds es esmu. Par veciem cilvēkiem man ir interesanti taisīt.”

Tā bija viņa ideja, ka izrādē jāiekļauj arī “Panorāmas” ieslēgšana. Kā rituāls. Alvis Hermanis: “Izrāde jau ir par pensionāru ikdienu. Viena no pensionāru dzīves jēgām ir ikvakara “Panorāma”.”

Aktieris Kaspars Znotiņš atceras ļoti personīgas bērnības atmiņas: “Es atceros, ka mans vecaistēvs, kurš dzīvoja tikai virtuvē, visas citas savas mājas istabas viņš bija pametis, dzīvoja vientuļnieka dzīvi. Bet televizors viņam bija altārīša vietā. Un, jā, jā, mēs tur bērni pie viņa virtuvītē arī dzīvojāmies. Tad obligāti ar viņu kopā “Panorāmu” skatījāmies.

“Panorāma” kļuva īpaši populāra tieši Atmodas laikā. Un tad ziņas kļuva par ziņām, nevis propagandu.

Tas ir tieši tas laiks, kad es arī dzīvojos pie vectēva. Kopā ar viņu sekoju Atmodas notikumiem. Tāpēc man vārds “panorāma” arī saistās nevis ar skatu, ko tas vārds patiesībā nozīmē, bet ar Uldi Deisonu un Laimdotu Roni.”

“Tā ir tāda mājas un bērnības sajūta,” saka aktieris Vilis Daudziņš, “jo no bērnības tā “Panorāma” ir skatīta. Un tas pulkstenis, cikos tā sākas, tas jau bija burtiski asinsritē, no seniem, seniem laikiem.

Izrādē ir divi tādi kanoniski atskaites punkti. Pirmais Latvijas Radio un Latvijas himna sešos no rīta un beidzas ar “Panorāmu”.”

Vilis Daudziņš gan mazliet apšauba, ka būtu nospēlētas jau 400 izrādes. Viņam ir savi rēķini: “Es Ģirta Krūmiņa varonim maksāju piecīti par to, ka viņš man pāršuj mirstamo uzvalciņu. Un katru reizi es pierakstu datumu un kārtas skaitli. Un viņš parakstās. Man sanāk 396, 395, bet es pieļauju, ka tur ir vēl kādas izrādes. Mums ir nelielas domstarpības, cik mēs esam nospēlējuši.”

Salīdzina pulksteņus un izkrīt no lomas

Skatītāju reakciju paši aktieri īsti neredz, jo, skatoties televizoros “Panorāmu”, atrodas ar muguru pret skatītāju rindām. Taču labi dzird, kas notiek. Kaspars Znotiņš: “Pirmā tā reakcija ir ... o? “Panorāma”? Jūt, ka ir šalkoņa zālē. Lēnām tiek salīdzināti pulksteņi un lēnām visi saprot, ka tā ir tiešraide.”

Tikmēr Vilis Daudziņš atklāj, ka tieši “Panorāmas” dēļ uz skatuves ir arī vairāki ļoti precīzi laikrāži. 

“Viena lieta, ka mums ir jātrāpa,” saka Vilis Daudziņš. “Mums zālē ir salikti pulksteņi. Kad mums jāpasteidzas, kad jāpavelk garumā, lai precīzi trāpītu. Tieši uz to pulksteni pirms ziņām. Tas ir ļoti svarīgi!”

Bet Baiba Broka atzīstas, ka nereti sižeta laikā aizmirst savu varoni: “Es vienmēr klausos “Panorāmu”. Un es zinu, ka skatītāji klausās. Tas ir ļoti svarīgi. Jo sākas ar to pirmo dienas aktualitāti. Un tajā brīdī es pilnīgi izkrītu...nu, es sēžu uz gultas un es izkrītu no tāds lomas. O! Tas ir? Bin Ladens noķerts? Vai kritis Ministru kabinets. Es izkrītu bišķiņ no lomas, bet to neviens nevar pamanīt. Lai gan manai varonei tā interese būtu pilnīgi cita.”

Smejas par ziņām

Ar “Garo dzīvi” notika kas nebijis teātra vēsturē. Cilvēki mēnešiem un gadiem stāvēja rindā, lai to redzētu. Iemesls – zālē ir tikai trīs skatītāju rindas, bet redzēt gribētāju bija simtiem. 2014.gadā varēja pierakstīties rindā un gaidīt zvanu no teātra, ka beidzot kārta pienākusi… pēc diviem gadiem.

Aktieri atzīst, ka tieši “Panorāma”, precīzāk tās pirmais sižets nereti nosaka visas izrādes toni.

Alvis Hermanis atceras:

“Uz izrādi bija uzaicināts viss Ministru kabinets. Liekas, tā bija Repšes valdība. Un tieši skatoties izrādi, “Panorāmā” viņi dzirdēja, ka valdība ir kritusi.

Pēc izrādes bija domāts ar aktieriem palikt, parunāt. Nu, tad bija iemesls kādu šņabīti iedzert. Bija tāds gadījums. Sen jau.”

“Ja ir saspringta darba diena bijusi, tad “Panorāma” ir saslēgums ar realitāti. Citas dienas pat vienīgais saslēgums. Ir bijušas izrādes, kur nes tik stipras ziņas, ka noslauka visas izrādi,“ stāsta aktrise Guna Zariņa.

Tikmēr Vilis Daudziņš uzskata, ka pašiem reaģēt uz ziņās ziņoto nevajag: “”Panorāmā” piedzīvojām paziņojumu, ka mirusi Elza Radziņa. Un tad jau, protams, ir jautājums, kā uz to reaģēt vai nereaģēt nekā. Nav jāreaģē. Jo dzīve rit. Dzīve rit neatkarīgi no visiem notikumiem. Ja mēs tagad spēlētu, būtu zināmie notikumi ar “Aizkraukles banku”. Un tā tālāk.”

Baiba Broka atklāj, ka tieši Kaspars Znotiņš visvairāk pukojas, ja televizoru pārāk ātri pieklusina. Izrādē pēc ziņu sākuma visi vecīši dodas sauļoties ar kvarca lampu. “Tad mēs ejam uz otru istabu sauļoties. Kaspars ir tas, kurš pārmet: kāpēc aizskrējāt? Tas taču bija tik svarīgi!”

“Es kādreiz pie sevis dusmojos, kad kolēģi slēdz ārā un iet uz nākamo ainu. Es palieku pasēdēt un paskatīties. Bet ir vēl tā atšķirība, ka mans tēls iet dialogā ar ekrānā runāto. Tad jau seko spļaudīšanās: skaidrs, ka viņi visi ir zagļi!” stāsta Znotiņš.

No Kanādas līdz Korejai

Izrāde ir spēlēta 31 valstī. Garo dzīvi un “Panorāmu” cilvēki redzējuši visā Eiropā, tā ir devusies uz Kolumbiju, Singapūru, Koreju, Kanādu. 2004.gadā tieši “Garā dzīve” bija viena no Edinburgas festivāla pērlēm. Ārzemēs gan “Panorāmu” rāda ierakstā, parasti iepriekšējās dienas raidījumu. “Jā, tad brauc mazliet konservēta “Panorāma”. Ja zālē ir latvieši, tad jau saprot, ka nav pēdējā,” stāsta Baiba Broka.

Bet Vilis Daudziņš atceras, ka, tieši pateicoties “Panorāmas” sižetam, Francijas turnejā skatītāji spēja labāk saprast visu notiekošo: “Dīvainā kārtā pateicoties šim ierakstam fancūži varēja identificēties ar mums. Tas bija gadījums ar to mašīnu dedzināšanu. Viņi mēģināja nedēļu tikt galā. Viņi atnāk uz izrādi, viņi redz vidi, kas viņiem ir sveša. Un pēkšņi televizorā viņi ierauga kaut ko par sevi.

Pēkšņi skatītājs, kas mūs uztvēra kā purva dīvainīšus no valsts, kuras nosaukumu ir dzirdējuši labi ja divas reizes mūžā, tiek ievilkts notikumā. Un saprot, ka pasaule ir ļoti, ļoti maziņa. Un “Panorāma” parāda pasaules panorāmu.”

“Garā dzīve” kastēs

Patlaban izrāde Rīgā nav skatāma. Taču tā nav noņemta no repertuāra. Vienkārši pagaidām kļuvusi tikai par viesizrādi.

““Garā dzīve” tagad Rīgā netiek spēlēta tāpēc, ka tā skatuve ir 16 metrus gara. Mēs Tabakas fabrikā to nevaram nekur iespiest, izrāde ir viesizrāžu režīmā. Brauksim pavasarī uz Izraēlu, uz Telavivu, uz Tallinu.

Tā nu ir viena izrāde, kuru glabāsim ilgi. Nezinu, vai “Panorāma” tik ilgi izturēs, bet mēs plānoja spēlēt ilgi,” saka Hermanis.

To apliecina arī Guna Zariņa: “Par garo dzīvi man ir drošība, ka tā ir tikai nolikta. Tā izrāde ir zelta fondā. Varam vilkt ārā. Man nav sēru šai sakarā.”

Savukārt Kaspars Znotiņš atzīst, ka bez spēlēšanas “Garajā dzīvē” iztiek: “Godīgi? Nepietrūkst. Droši vien tāpēc, ka tu pats tuvojies tam laivas galam. Jo visi jau mēs vienā laivā sēžam.”

““Panorāma” ienāca manā dzīvē saistībā ar “Garo dzīvi”. Šobrīd ir tā, ka mēs mazāk spēlējam “Garo dzīvi”. Televīziju es vispār vairāk neskatos. Visas ziņas skatos internetā. Līdz ar to arī “Panorāmas” sižetus. Tā interese ir atslābusi,” atzīst Baiba Broka.

Seksu vajag vairāk

Alvis Hermanis uzskata, ka, pašai neapzinoties to, “Panorāma” iedod intonāciju par to, kā tas ir – dzīvot Latvijā: “Diezgan depresīvi... Bilde baigi tumšā tomēr ir. Saprotu, ka ir deviņi mēneši bez saules. Tā jau drūmi ir. Bet man jau liekas, ka Latvija ir vislabākā vieta, kur dzīvot.

Vai “Panorāma” visus šos gadus ir līdz galam apzinājusies, ka tā iedod tādu kā toni, kā intonāciju par to, ko nozīmē dzīvot Latvijā?

 Vai tas ir tik depresīvi? Tik nolemti? Kāds tas iespaids ir.

Nē, nu, es jau saprotu, ka par seksu un politiskiem skandāliem labāks jau nekas nav. Varbūt par to seksu vajag vairāk? Demogrāfija tomēr arī svarīga tēma... Es atvainojos, ka es tā atklāti.”