Uz Londonu viņa devās pirms gadiem 15, lai strādātu par aukli un ar mērķi uzlabot savas angļu valodas zināšanas.
„Tā sākās manas dienas Londonā,” bilst Iveta Latvijas Radio raidījumā "Latvijas dienasgrāmata".
Tagad Iveta strādā televīzijas sabiedrībā “NBC Universal”, viņa ir kanālu menedžere, plāno raidījumus, kas ir ēterā. Un, lai arī Ivetas vīrs ir anglis, viņai ir divi bērni un labs darbs, viņa saka, ka grib domāt, ka Anglijā ir uz laiku, jo viņas sirds ir Latvijā.
Par biedrību „Debesmanna” Iveta bilst, ka tā ir kā trešais bērns un vienlaikus arī viņas saikne ar Latviju.
Ieraksti Latvijas dienasgrāmatā ir septiņas dienas latvietes dzīvē Londonā. Un tie ir citādi nekā tā dienasgrāmata, ko Iveta raksta ikdienā.
„Ar dienasgrāmatu esmu bijusi uz tu no skolas gadiem. Arī kad bērni piedzima, rakstu dienasgrāmatu viņiem, par to, ko viņi iemācījušies, kā viņi aug, kādas dziesmas patīk. Kad viņiem būs 18, 21 vai kāzu dienā gribu viņiem to uzdāvināt. Lai arī ar dienasgrāmatu vienmēr esmu bijusi uz tu, tā ir kā klusā draudzene, šī dienasgrāmatas daļa ir liels izaicinājums. Iziešana no komforta zonas, jo parasti jau raksta sev un noglabā pašā atvilktnes apakšā. Šoreiz tā nevar. Pirmajā vakarā ilgi sēdēju pie baltām lapām,” atklāj Iveta Parravani.
Otrdiena
Zini, teikšu atklāti, šoreiz ir mazliet bail atvērt tavas baltās lapas un sākt rakstīt. Roka tāda pasmaga, sirds dauzās smagāk nekā ierasti, un liekas, ka bailēs pat aizraujas elpa.
Lai arī ir pagājis krietns laiks, kopš esmu tev uzticējusi savus priekus, pārdzīvojumus un sapņus, tu esi bijusi mana draudzene kopš tīņa gadiem. Bet viss tev stāstītais ir vienmēr bijis tikai tev. Neviens cits nav tevi vēris vaļā un lasījis tev rakstīto, bet šoreiz… šoreiz viss ir savādāk. Daudz savādāk. Lai arī rakstu tev, tevi lasīs daudzi. Un man ir bail. Ja nu nesaprot, ja nu pārprot?
Ik pa laikam esot labi izkāpt no savas komforta zonas, un šoreiz varu teikt droši, ka sajūta tāda, ka izkāpju ar septiņjūdžu zābakiem.
Neskatoties uz to, ka šodien bija bezgala gara diena, es smaidu. Daudzās problēmas darbā uzņēmu ar smaidu sejā. Arī bērnu ķīviņus šovakar spēju uztvert savādāk, ar tādu kā vieglāku sirdi, un tam visam ir viens iemesls – rīt pie manis lido viena no māsām. Veselas 10 dienas varēšu būt kopā ar savu Marčiku. Lai arī rītdiena iesāksies neparasti agri, jo māsa ielido ar agro reisu no Rīgas, šovakar iešu gulēt ar smaidu sejā un patīkamu satraukumu sirdī. Nekādos vārdos nespēju izstāstīt to laimes sajūtu, kad pie manis lido māsas. Kaut reizēm tās ir tikai pāris dienas, man ar to pietiek kādam laikam. Viņas ir mans lādiņš, lai es varu iet uz priekšu šeit – Londonā. Diendienā esot prom no mājām un no savējiem, es apzinos, cik ļoti man pietrūkst manas ģimenes Latvijā – mamma, tētis, māsas un brāļi.
Bet tai pašā laikā droši varu apgalvot, ka, pateicoties tam, ka nedzīvoju Latvijā, es apzinos ģimenes patieso vērtību. Cik ļoti man viņa ir svarīga un vajadzīga. Ar mazajiem strīdiem, kašķiem, dīvainībām un nepilnībām, un pat ar visām reizēm, kad gribas visus sūtīt uz otru pasaules galu – es zinu, es nemainītu viņus pat pret visu pasaules zeltu. Viņi ir un paliks mana pasaule.
Trešdiena
Pamodos pirms modinātāja. Parasti tās ir reizes, kad uz sevi dusmojos, bet šorīt ceļos ar smaidu sejā. Eju modināt Oskaru un saku, ka ir laiks braukt pakaļ krustmātei uz lidostu, viņš arī ceļas ar lepnu smaidu sejā un saka, ka sapņos ir redzējis krustmāti. Izdzeru savu rīta kafiju un esam gatavi.
Oskars lepni paziņo, ka neņemšot savu planšeti līdz, jo gribēs visu laiku veltīt krustmātei. Krustmātei, kuru dēls ceļ debesīs.
Satiksme, slēgtie ceļi – nekas nespēj mani šorīt izsist no sliedēm. Pie manis lido māsa uz 10 dienām! Veselām 10 dienām, un es esmu laimīga!!!
Atbraucot mājās no lidostas, māju piepilda tāda kā Latvijas smarža – te Kuldīgas saldskābmaizes smarža vijas kopā ar aromātisko Rubeņu kūpināto vistas smaržu, un mani pārņem varena “esmu mājās” sajūta. Manuprāt, nav gardākas maizes par Kuldīgas saldskābo maizi, to ēdot, mani vienmēr pārņem neizsakāma laimes sajūta. Tā ir maize, kura vienmēr asociējas ar vecāku mājām. Uzzieķēju varen biezu sviesta kārtu uz šķēles, nolaužu Rubeņu vistas kāju un ēdu pilnām mutēm. Tā ir mana Latvijas garša, kuras tik ļoti pietrūkst. Ēdu, baudu un uz brīdi aizmirstas viss, jo ir neparasti labi.
Pēcpusdienā visi braucam pie vīra vecākiem. Ceturtdien un piektdien man ir mācības. Es apmācīšu astoņus jaunos psihiskās veselības pirmās palīdzības sniedzējus.
Gulēt eju ar zināmu trauksmes un uztraukuma sajūtu par rītdienu. Kaut nu izdotos aizvērt acis vismaz uz pāris stundām. Kaut nu nākamās divas dienas viss ritētu gludi.
Ceturtdiena
Šodien ir liela diena. Pirmās manis pašas organizētās mācības. Šaubas, bailes, nedrošība, trauksme – tikai daļa no emocijām, kuras ir manas “labākās” draudzenes šorīt.
Laukā ir pelēks un līst, un tam pielāgoties grib arī mans garastāvoklis. Bērnu enerģiskie smiekli, māsas uzmundrinājums un pārējo atbalsts neļauj lūpai vilkties gar zemi.
Ja nu kaut kas noiet greizi? Ja nu es viņiem nepatīku? Ja nu es saņemšu sliktas atsauksmes? Vīrs pienāk, apķer un saka: “Tu būsi lieliska. Tu runāsi par tēmu, kas ir ļoti tuva tavai sirdij, un tev viss izdosies.” Ar satrauktu sirdi atvados un dodos ceļā.
Mācības esmu noorganizējusi Noričas ziemeļu pusē – Sprovstonā. Prāts uzlabojas, kad apzinos, ka lietus vairs nelīst un aiz smagajiem mākoņiem arvien vairāk sāk spraukties saules stari. Sauc mani par māņticīgu vai vienkārši jocīgu, bet es pasmaidu pretī saulei un sev pasaku, ka tā ir zīme, ka viss izdosies.
Kas par dienu! Kas par emocijām! Ar lielu smaidu esmu mājās, vīramāte no plaukta ir noņēmusi labās vīna glāzes, un man tiek ielieta glāze rozvīna. Par izdošanos. Par sapņu piepildīšanos. Par rītdienu!
Piektdiena
Otrā diena manām mācībām. Šodien braucu jau ar vieglāku sirdi, jo man ir super grupa – atsaucīga, ieinteresēta mācīties un ar lielu entuziasmu piedalās diskusijās un radošajās aktivitātēs. Liela diena, jo dienas beigās delegāti aizpildīs atsauksmju lapas, un par tām gan mazliet vēl ietrīsas sirds. Ja nu neesmu spējusi dot, ko viņi vēlējās saņemt?
Saņemu telefona zvanu, ka kolēģis šodien varēs palīdzēt tikai rīta pusē, jo naktī pēkšņi saslimuši bērni. Liekas, mana sirds nu izkāps pa muti – kā es viena ar visu tikšu galā? Es taču viena nekad neesmu neko tādu darījusi! Vīrs paskatās uz mani, pasmaida un mierīgā balsī pasaka – tu būsi lieliska. Neķer kreņķi!
Ak, mīļā dienasgrāmata, ja tu būtu varējusi redzēt, ar kādu smaidu sejā es braucu mājās no mācībām. Sirds lēkāja aiz priekiem, un atkal un atkal es pārlasīju delegātu rakstītās atsauksmes, kur visi kā viens slavēja mūsu vadītās apmācības. Es esot cilvēks, kas iedvesmo!
Aizbraucot uz mājām, mani jau sagaida atdzesēts rozvīns skaistajā glāzē. Zini, man vīra mātei ir glāzes, kuras tiek lietotas ikdienā, un ir tās otrās – skaistās un solīdās, kuras tiek izņemtas īpašos brīžos. Un es jūtos īpaši.
Es beidzot skaļi atzinu gan sev, gan citiem, ka beidzot esmu sev noticējusi, ka es to varu, es to gribu un es to darīšu – turpināšu piepildīt savu sapni psihiskās veselības jomā.
Sestdiena
Brīvdiena. Joprojām esam prom no Londonas, lai gan vakara pusē dosimies prom no vīra vecākiem, jo vīram rīt jālido prom. Ir atsākusies viņa sezona, kas nozīmē, ka būšu motosporta atraitne līdz rudenim. Bet par to patreiz neskumšu. Šodiena pieder vīra mātei, kurai ir dzimšanas diena.
Laukā atkal līst. Aizsūtu savai grupai e-pastu, kurā pasaku paldies par divām brīnišķīgām dienām un aizsūtu mūsu kopfoto, kurā mums visiem smaidi līdz ausīm. Caur ķermenim izskrien patīkamas trīsas.
Laikam varu droši apgalvot, ka nekad nebiju iedomājusies, ka savos 40 (kuri jau oficiāli man būs pēc 2 nedēļām) es mainīšu profesiju. Ka uzdrīkstēšos kāpt laukā no savas komforta zonas, atmest ar roku visam zināmajam, ierastajam un piepildīt sapni – darboties psihiskās veselības lauciņā. Pat neatceros pēdējo reizi, kad tik ļoti esmu ko gribējusi un apzināti uz to gājusi vairākus gadus. Uzdrīkstēties aiziet no labi apmaksāta darba, pateikt karjerai ardievas un doties jauna ceļa meklējumos.
…un mana atbilde ir pavisam vienkārša – varbūt. Bet tas ir ceļš, kuru ļoti vēlos iet. Es zinu, ka tas nebūs rožu ziedlapiņām kaisīts. Kājas būs noberztas tulznās, jostas pievilktas ciešāk, bet tas ir ceļš, kuru gribu iet.
“Tu to varēsi dabūt gatavu?” tu man jautā. Nezinu, bet, ja nemēģināšu, tad arī neuzzināšu.
Pirms eju gulēt, man tev gan vēl kas jāsaka. Šodien aizbraucām pastaigāt uz mazu ciematu, pavisam netālu no vīra vecāku mājām. Un tā narcišu jūra!!! Man gribējās pieplūkt pilnu klēpi un tā palikt. Smaržot, izsmaržot tā, lai pietiek ilgam laikam.
Svētdiena
Mammmūūū, mammmīīīī, ejam lejāāāā.
Atveru acis, un abi bērni stāv gultas galā. Ievilinu viņus pie sevis blakus un saku, ka laiks mīļoties un bučām. Oskars diezgan nasks, bet meita kā ieķērusies plate skan – gribu pienu, pienu, pienu, gribu pienu.
“Mele, iedosi mammai buču?”
“Pienu, gribu pienu.”
Saprotu, ka mūsu mīļošanās beigsies tikpat ātri, cik sākusies, knosos augšā un saku meitai, ka iesim pēc piena. Smaids iezogas viņas sejā, un čīkstelīgā balss pazūd, kur nebijusi.
Arī māsa jau pamodusies.
Vienam bērnam piens, otram brokastis, mums ar māsu pa kafijai, un diena ir sākusies.
Saņemot no māsām bildes, kurās saulīte pa zemes virsu staigā, abas ar smagiem skatiem paskatāmies uz lauka pusi, un abas smagi nopūšamies.
“Pie mums līst kā pa Jāņiem,” māsa aizsūta īsziņu uz mūsu WhatsApp grupu. Pretī saņemam nākamo sūtījumu ar kucēniem, kuri rotaļājas vecāku dārzā, brālis, kurš aizbraucis ciemos… un lai arī neviena no mums nesaka ne vārda, zinu, ka abām prātā viena doma – es gribētu būt mājās, baudīt saulīti un būt kopā.
Uz vakara pusi liekas, ka lietus ir nedaudz pierimis. Sadūšojamies un ejam laukā lūkot pīles, jo starp četrām sienām ir palicis par šauru.
Neesam tikuši pārāk tālu no mājām, kad saprotam, ka lietus sāk līt arvien spēcīgāk. Sabožos, sakožu zobus un, spītējot lietum, ejam pie pīlēm. Viena peļķe, divas, trešā, ceturtā un piektā… skatos uz meitu un apzinos, ka šī pastaiga tik ātri vien nebeigsies.
Kaut es varētu tā mierīgi, tā bezrūpīgi – mīlēt un baudīt visu. Izzināt lietas ar tādu degsmi. Noslaucīt savu salijušo degunu mammas biksēs un jozt atkal, jo pasaule gaida!
Pirmdiena
Diena, kuru patiesībā gribētos izdzēst, ja vien tas būtu iespējams. Diena, kad tik ļoti gribas būt mājās, ielīst mammai azotē. Nu tā kā bērnībā – mana galva viņas klēpī, un viņa maigi spēlējas ar maniem matiem. Tik viegli, ka gribas, lai tas mirklis nebeigtos nekad.
Šis rīts iesākās ar skumjām ziņām no ļoti tuviem draugiem, ka viņu sapnis kļūt par vecākiem vēl nepiepildīsies. Mākslīgās apaugļošanas pirmais posms ir beidzies ar lielu tukšumu sirdī.
Šie sāpīgie mirkļi trakoti liek ilgoties pēc mājām. Kad apzinies, ka tuvu, izrādās, ir ļoti tālu. Sāp, bet zinu, ka draudzenei sāp vēl vairāk. Un viss, ko šovakar varu darīt, ir samīļot savus aizmigušos bērnus, iečukstēt ausīs, cik ļoti viņus mīlu, un pateikties visiem pasaules dieviem par to, ka man viņi ir. Lūgt piedošanu par tām reizēm, kad dusmojos, pasaku skaļāku vārdu vai, darbos iegrimusi, zem deguna noburkšķinu, ka man nav laika spēlēties.
Šie mirkļi ir ellišķīgi sāpīgi, jo tu nezini, kā tam otram palīdzēt. Tu apzinies, ka nav vārdu, kuri spēs to sāpi mazināt. Un viss, ko tu vari pārdabūt pār lūpām, ir viens – man ļoti, ļoti, ļoti žēl…Un sāpēs nodurt acis, apskaut to otru cieši, cieši un neteikt vairāk nekā. Apzināties savu bezspēcību…
Šovakar tik ļoti pietrūkst mammas klēpja, viņas sastrādāto roku uz manējām un vārdu, ka viss būs labi.
