Iebraucot Ružinā, Ivara māju atrast nav grūti. Blakus nekad nepabeigtajam kultūras namam, koši sarkanai ķieģeļu celtnei, kur vietējie puiši dzer pagaidām vēl divlitrenēs nopērkamu alu un šauj ar gaisa bisēm, atrodas bijusī ēstuve. Tās izkārtni viņš izlabojis pats. Un “Kafejnīca” vietā tagad ir “Feini”.
Par kafejnīcu Ivaram ir vesels stāsts: “Te bija kafejnīca, un cilvēki nāca un klauvēja vakaros… es gribu dzert! Un es viņiem teicu - nāciet šeit! Uzliku kādu kristīgu filmu, aizgāju, dabūju tēju vai sulu… Tā izbrīna bija liela!”
Tagad lielajā telpā, kur reiz dzēra skrūves un uzkoda ķilavmaizītes, redzami karogi, krusti, daudz kristīgas literatūras, bet vēl vairāk ir dažāda izmēra kastu. Tajās ir ziedotās drēbes, ko Ivars dala vietējām daudzbērnu ģimenēm.
“Dievs mani atsūtīja šeit uz laukiem, tuvu pie Franča Trasuna dzimtas pamatiem, tuvu pie Kolnusētas. Franča vecāki dzimuši šajā pagastā, tuvu pie Putniem un pie Svikšiem. Es cenšos darīt to kristīgo mīlestības darbu un arī būt par piemēru,” stāsta Ivars.
Donata Trasuna mazmazdēls
Kad Sakstagala Kolnusātas mājas šūpulī Ieva šūpoja mazo Franci, Donats jau bija paliels puika. Visticamāk, gāja ganos. Donats ir Ivara Graudiņa vecvectēvs. Kolnusētā, kur tagad ir Trasuna muzejs, Donats redzams daudzās bildēs. Tāds nopietns ūsainis. Donats ar vecākiem, Donats ar dēliem.
Donata meitas gan muzeja bildēs nav redzamas. Bet tieši meitai Elionorai piedzima meita Staņislava. Un Staņislava ir Ivara mamma.
Ivars skaidro sarežģīto dzimtas koku: “Donats, Franča brālis, ir mans vecvectētvs, un mana mote Stanislava brauca uz Kolnusētu vasarās, viņa tur pavadīja vasaras, kur tagad ir Franča muzejs. Un mans brālis Māris ir trešais Saeimas deputāts, es domāju, ka retai dzimtai ir trīs Saeimas deputāti, kopā ar Jezupu Trasunu un Franci Trasunu! Māris Graudiņš bija viens no lielākajiem Brīvības cīnītājiem no trimdas puses. Viņš 1985.gadā kopā ar citiem veidoja Baltijas brīvības Miera kuģa braucienu, ko daudzi nepazīst, daudzi latvieši nepazīst savu vēsturi.“
Par vēsturi – taisnība, mēs joprojām maz zinām par to, bet jāatzīstas, ka ar garo bārdu grūti pazīt arī pašu Ivaru! Mēs jau esam tikušies, tiesa, pirms 10 gadiem, kad viņš uzņēma Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles svētceļniekus. Toreiz Ivars viņiem atvēlēja teltsvietu tieši pie savas kafejnīcas, un ezerā visi noskaloja arī ceļa putekļus. “Līdz ar svētceļniekiem ciems saņem kaut kādu atmodu un kaut kādu uzmundrinājumu. Mums ir svarīgi, ka Rīgas cilvēki nāk pie mums,” tā toreiz teica Ivars.
Darīt Dievam tīkamus darbus viņš turpina.
200 vārdi un “pačenki”
“Es esmu rīkojis galotņu tikšanās, samitus arhibīskapiem un bīskapiem astoņas reizes, kur viņi lielā vienkāršībā, kāds es esmu, ir satikušies un pat gājuši pirtī kopā. Bija daudzas pielūgsmes, un bija daudzas lūgšanas, tas deva Dieva gara spēku virzīt daudzas lietas. Es arī cenšos ar šo bārdu pietuvināties krievtautībai.
Šis pagasts 90% ir nelatviešu. Es neprotu krievu valodu, es protu kādus 200 vārdus, ir Dieva humors man šeit būt.
Cīnos, lai tā plaisa starp latviešiem un krieviem mazinātos,” saka Ivars.
Un tieši pēc šiem vārdiem šo humoru izjūt arī LTV. Jo atskan klauvējiens, un durvīs parādās saulē jau labi iededzis nenosakāma vecuma vīriņš, ko Ivars pazīst kā Genu. Izrādās, tas ir vietējais, Genādijs, kurš bieži Ivaram palīdz, bet nu palīdzība vajadzīga viņam pašam. Uzzinājis, ka mēs te “pišem intevju” jeb “rakstām interviju” un saprotam viņa ne valsts valodu, viņš kļūst ļoti priecīgs.
"Es pie Ivara. Ivar! Mammai šodien dzimšanas diena," saka Genādijs. Ivars uz viņu skatās un smaida. "Nu, Vera Lazovna! Vai var kādu dāvaniņu paskatīties? Mēs ar Allu jau salvetītes paņēmām... Varbūt tev ir kāda glezniņa, ko piekārt pie sienas? Vai kaut kas cits?" prasa atnācējs.
Ivars ir gatavs sadarboties tūlīt pat: "Pačenki? Nada pačenki?" Te nu ir samulsums visiem, pat Genam: kas ir pačenki? Izrādās - tie ir cepumi.
Genādijs ar lielu pateicību pieņem no Ivara vairākas cepumu pakas. "Vsjo?" ļoti labā krievu valodā prasa Ivars. Jā, jā, Gena ir priecīgs. Saliek guvumu lielā zili rūtotā tirgus somā, ar kādām agrāk latvieši šturmēja Viļņas tirgu, un dodas pie mammas.
Šis Ivaram nav pirmais piedzīvojums ar krievu valodu. Ir gadījies vēl trakāk: “Es uzmostos 8 no rīta un kāds stāv man pie gultas un runā po russki.“
Ivars turpina: “Pasaulē ir bagātība, ēdiena pārpilnība, bet, kad nedalās, tad parādās tā nabadzība. Mēs visi esam bagātnieki vienā ziņā - mums visiem ir vairāk nekā mums vajag, un mēs visi varam dalīties. Lielākais lāsts ir aborts, mēs iznīcinām paši sevi un skumstam, kāpēc valsts iet mazumā. Tas ir neprāts! Lai Dievs dod, ka visi bērniņi top pieņemti! Šeit netālu ir bāreņu nams, un man bāreņi šeit bieži nāk. Un dzīvo. Un šeit ir internātskola, šeit tā ir vistālāk prom no pilsētām, un tad tie bērni, kas bēg no citām internātskolām, tiek sūtīti uz šejieni, uz šo skolu, lai nevar aizbēgt. Es viņus lieku pie darba. Un mums ir interesantas sarunas.”
Neizslēdzamais radio un Tīna Graudiņa
Ir vēl kāda stīga, kas caurvij šo Trasunu dzimtas zaru. Un tas ir sports. Ivars ar brāli Māri abi spēlēja volejbolu. Tieši pateicoties šim sporta veidam, viņi pabija savu vecāku dzimtenē jau 1975.gadā.
“Spēlēju pret "Radiotehniku", viņi bija Eiropas meistari klubos, kad mēs spēlējām pret viņiem. 1975.gadā te nekas nebija nokrāsots, viss bija pelēcīgs. Tas baiļu gars... Es atbraucu ar Bībelēm, pie robežas man prasīja, vai man ir zelts vai Bībele. Padomju Savienība baidījās no īstas valūtas un no īstas patiesības,” stāsta Ivars.
Viņš atceras, kā viesnīcas istabā visu laiku darbojies radio. Abi ar brāli to slēguši ārā, un tūlīt pat bijusi klāt apkopēja, kas radio atkal ieslēgusi. Zinot, ka tas ir veids, kā noklausās numuriņos notiekošo, abi skaļi plānojuši revolūciju. “Tas bija muļķīgi,” Ivars smejas. Bet sports turpinās. Nu jau volejbolu spēlē brāļa meita. Un tas ir likumsakarīgi.
“Māte bija labākā Latgales sportiste 1936.gadā, tēvs “uztaisīja” Latvijas rekordu barjeros, 110 metros. Un tagad brāļa meita Tīna ir Eiropas meistare bīčvolejā,” stāsta Ivars. Tīna Graudiņa laukumā esot īsts tīģeris, uzskata Ivars. Tikmēr viņa mamma tagad uz Ivaru raugās no savas jaunības fotogrāfijas un latvju rakstiem, ko ieaudusi karogā.
“Viņa bija ļoti aktīva, Milvokos, Viskonsīnas štatā, viņa kādu laiku bija dāmu komitejas priekšniece Latviešu Biedrības namā. Mums bija latviešu valodas skola, latviešu skauti, latviešu kori, latviešu tautas deju grupa un vēl daudz kas cits. Tikai ļoti žēl, ka tik maz ir atbraukuši atpakaļ.” Ivara mamma arī atgriezās dzimtenē. Un pēc savas aiziešanas ir guldīta dzimtās Latgales zemē.
To, kas ir Francis Trasuns, Ivars zinājis vienmēr: “Mana māte stāstīja par viņu, mana mamma bija katoliete, tēvs luterānis, es eju uz visām baznīcām.“
Viņš daudz lasījis arī Trasuna rakstīto. Un redz lielu atšķirību starp tā laika un mūsdienu politiķiem: “Kad Francis palīdzēja kongresu veidot, karš notika. Viņš riskēja ar savu dzīvību. Tur nebija miera apstākļi. Tagad daudzi vadītāji miera apstākļos negrib rīkoties, jo baidās zaudēt savu darbu vai kaut ko sliktu dzirdēt. Bet viņš riskēja ar savu dzīvību, boļševiki centās viņu nogalināt, kad viņš centās atbrīvot Latgali no Krievijas impērijas. Viņš atbrīvoja lielā mērā.”
Brīvību Latgalei!
Ivars ir pilnīgi pārliecināts, ka Dievs viņu atveda šurp uz Latviju, uz Latgali, uz Ružinu. Un šogad aprit 15 gadi, kopš Ivars ir te. “Šo nopirktu un sāku te dzīvot 2002.gada maijā, šī ir jubileja. Skaista vieta, skaists ezers!" Tā viņš saka par savu Tiskada ezeru. Pāri ezeram redzamas divas baznīcas.
“Kaut Satversmē rakstīts, ka Latvija sastāv no apgabaliem, visi runā tikai par pilsētām un novadiem. Latgalei nav iespējas! Latgalei savs apgabala statuss bija apsolīts, un tas ir jāvirza uz priekšu,” apņēmīgi saka Trasunu dzimtas darbu turpinātājs, “Latgalei šobrīd nav iespējas īstenot savu gara devumu, savu piemēru, kas varētu būt. Es cenšos mācīties latgaliski.”
Ivars skanīgi iedziedās: “Tuolu dzeivoj muna meiļo“. “Bet daudzi Latgales vadītāji jūtas apkaunoti, ka sabiedriskā telpā, pašvaldībās, izglītībā jau kopš Ulmaņa laikiem valoda ir aizliegta. Tikai mājās drīkst. Latgalei vajadzētu apgabala statusu un valodas statusu, un zināmu brīvību. Pirmais Latgales kongress pieprasīja ne tikai valodas, bet arī ticības brīvību, [brīvību] izglītības, pašvaldības un saimniecības jomās.”
Lūk, tādēļ Ivars uzskata, ka Franča Trasuna darbs nav pabeigts vēl. Un viņš ir šeit, lai to turpinātu.
“Ja Dievs ir liels, tad visas lietas atrod savu vietu. Ja galvenais valdnieks ir savā tronī, tad visi atrod savu vietu. Ja mēs cīnāmies paši tikt šajā tronī, tad nav labi! Lai Jēzus Kristus ir tronī savās dzīvēs, savās sirdīs,” apsēdies uz dīvāna un paņēmis rokā ģitāru, nosaka vīrs ar Krišjāņa Barona bārdu un Trasunu dzimtas asinīm.
Viņš spēlē kādu slavēšanas dziesmu, un viņam aiz muguras mazās kastītēs aug tomāti un gurķi.
Te nepārprotami ir jūtams pavasaris, bijušajā kafejnīcā pie Tiskada ezera, kurš patlaban piekliegts atlidojušo ūdens putnu balsīm. Īsta atmoda.
