Īru uzņēmējs: «Brexit» ir realitāte, bet ir svarīgi saglabāt skaidrību un mieru

Pirms gada tieši šajā datumā daudzi Lielbritānijā un arī citās Eiropas Savienības dalībvalstīs pamodās ar divējādu noskaņojumu - vieni ar prieku, bet citi ar milzu pārdzīvojumu. Lielbritānijas balsstiesīgie pilsoņi ar nelielu pārsvaru - teju 52 procenti „par”, 48 – „pret”, bija atbalstījuši Lielbritānijas aiziešanu no Eiropas Savienības. Tas bija rezultāts, ko nebija spējuši līdz galam paredzēt pat vistalantīgākie analītiķi. No visām Eiropas Savienības dalībvalstīm vislielāko trauksmi šis rezultāts radīja Īrijā, un īpaši tajos cilvēkos, kuri dzīvo uz Lielbritānijai piederošās Ziemeļīrijas un Īrijas Republikas robežas.

Īru uzņēmējs: "Brexit" ir realitāte, bet ir svarīgi saglabāt skaidrību un mieruIna Strazdiņa

    Viens no viņiem, kurš pirms tam kaismīgi un aktīvi iestājās pret „Brexit”, bija robežpilsētas Ņūrijas Tirdzniecības palātas vadītājs Konors Patersons – vietējais uzņēmējs, četru dēlu tēvs, kurš pats bija pieredzējis britu un īru nemierus, šaušanu, bojā gājušos, robežu, kas šķēla un naidoja cilvēkus.Latvijas Radio korespondente Ina Strazdiņa tikās ar Konoru Patersonu, lai atcerētos pirms gada notikušo, un dzirdētu viņu sarunā vairākkārt pieminam arī Latviju.

    Būdams pret, Patersons "Brexit" pieņem kā realitāti

    Ar Konoru Patersonu tiekos viņa birojā, Ņūrijas tirdzniecības palātā, ka ir viens no vietējās ekonomikas, tā sacīt, asinsrites galvenajiem orgāniem.  Šī ir otrā reize, kad tiekamies. Šeit biju tieši pirms gada, kad Lielbritānija gatavojās referendumam par palikšanu vai izstāšanos no Eiropas Savienības. Par Konoru Patersonu toreiz uzzināju, lasot kādu starptautisku Rietumu mediju, kurā viņš daudz bija izteicies par bažām un apdraudējumiem, kas Ņūriju varētu piemeklēt, ja Lielbritānija izstātos no Eiropas Savienības. Ņūrija ir 30 00 iedzīvotāju liela mazpilsēta, atrodas Ziemeļīrijā, bet ir akmens metiena attālumā no Īrijas Republikas. Tāpēc šī vieta ir bijusi nozīmīga un svarīga visos Īrijas salas notikumos. Bet, esot robežpilsētai, gan tās ekonomika, gan cilvēki ir daudz cietuši.

    Konors Patersons pirms gada bija sniedzis intervijas krietnam pulciņam Eiropas lielo mediju no Francijas, Vācijas, Spānijas, Beļģijas. Toreiz ar mani viņš runāja ļoti emocionāli, sakot, „bēda tāda, ka tas, ko jūs uzrakstīsiet, nekādi nemainīs britu balsojumu.” Un viņam tiešām izrādījās taisnība.

    Taču tagad, kad pēc gada tiekamies atkal, Ņūrijas tirdzniecības palātas vadītājs šķiet ar notikušo ja ne gluži ir samierinājies, tad vismaz pieņēmis to kā realitāti un tagad domā, kā viņa Ņūrijai un uzņēmējiem pēc iespējas nesāpīgāk šo procesu pārdzīvot.

    Tāpat kā toreiz ar Konoru Patersonu sarunājamies sēžu zālē, un šoreiz, mani gaidīdams, viņš pastāsta, ka nesen šeit ciemos ir bijusi Latvijas vēstniece Lielbritānijā Baiba Braže, jo Ņūrijā dzīvo Latvijas goda konsuls Ziemeļīrijā Viljams Žerārs Oheirs, un tā arī Konors Patersons ar viņu ir saticies.

    Konors Patersons šoreiz  uz galda ir nolicis datoru un saka - šoreiz vēlas man ko parādīt. Tā ir dokumentāla filma par šo Ziemeļīrijas un Īrijas Republikas robežpilsētu pirms vairākiem gadiem - to laiku, kad pastāvēja vēl stingrā robeža un Lielbritānija šeit bija izvietojusi helikopteru bāzi. Kad regulāri notika sadursmes starp britu karavīriem un Īru Republikāņu armiju.

    „Un tā bija katru dienu. Divdesmit četras stundas diennaktī. Visu laiku helikopteru skaņas,” Konors Patersons saka, lūkojoties datora ekrānā, kur redzami bruņoti britu karavīri patrulējam pie robežas un helikopteru bāzē un steidzīgā solī pārvietojamies Ņūrijas ielās, lai izbēgtu no snaiperiem.

    „Šie helikopteri šeit bija tādēļ, ka karavīriem gluži vienkārši bija pārāk bīstami pārvietoties pa zemi. Viņi piegādāja visu nepieciešamo militārās novērošanas torņiem, kur uzturējās britu armija. Gan pašus karavīrus šurp atveda un aizveda pa gaisa ceļiem, gan arī pārtiku, ūdeni un visu nepieciešamo. Naudas ziņā Lielbritānijai tas bija ārkārtīgi, ārkārtīgi dārgi.

    Es tagad bieži cilvēkiem rādu šo filmu, lai vēlreiz paskaidrotu un atgādinātu, ko nozīmē cieta robeža. Es to esmu izjutis un pieredzējis. Un esmu pieredzējis arī tās pārmaiņas, kas ir notikušas pēc tam, kad robežu atcēla.

    Es nesens salīdzināju Ņūrijas nodarbinātības datus. Laikā, ko mēs saucam par lielajiem nemieriem, kad bija politiskais konflikts starp Lielbritāniju un Īriju, 70. gados, Ņūrijā bija 30 procentu liels bezdarbs, un tas bija augstākais iespējamais bezdarba procents visā Eiropā. Un tikai tad, kad mēs iestājāmies Eiropas Savienībā, viss strauji mainījās. Tagad bezdarbs ir 2,2 procentus liels. Mums joprojām nav lielu ārvalstu investoru, taču vietējie uzņēmumi, cilvēki ir saņēmušies un spējuši izmantot to faktu, ka esam uz robežas un starp Belfāstu un Dublinu,” stāsta Konors Patersons

    Atmiņā vēl robeža, kas šķīra ģimenes

    Konoram Patersona vēl labā atmiņā ir laiks, kad robeža, kas viņa pilsētu nodalīja no Īrijas salas dienvidiem, bija stingra un cieta, tāda, kas pat vecākiem atņēma drosmi un vēlēšanos apmeklēt dēla ģimeni. Un tieši robežām mēs šajā sarunā veltām daudz laika. Tas ir kas tāds, kas Konorā gruzd joprojām:

    „Mani vecāki dzīvoja Īrijas Republikā, viss, kas notika uz robežas, patiešām bija diezgan biedējoši. Viņi pie mums neciemojās, mēs katru nedēļu centāmies aizbraukt pie viņiem. Maniem vecākiem viss šis, ka britu karavīri apstādina, prasa, kas viņi ir, kur dodas, radīja milzu spriedzi. Mēs jau pie tā šeit, uz robežas dzīvodami, bijām pieraduši, bet citus tas tiešām lielā mērā atturēja no ceļošanas. Cilvēki gluži vienkārši sacīja – mēs tur vairs nebrauksim.”

    Konors Patersons man stāsta, ka ceļš, pa kuru esmu atbraukusi no Dublinas  uz Ņūriju, atjaunots un pabeigts tikai pirms sešiem gadiem, arī dzelzceļa stacija tapusi salīdzinoši nesen. V

    iss ir attīstījies lēnām un pamatīgi, pateicoties tam, ka norimis konflikts un nojaukta robeža, kas Ņūrijas gadījumā sabiedrību ir nevis aizsargājusi, bet šķēlusi.

    „Tu esi no Latvijas un tu sapratīsi, ka pārmaiņas notiek lēni,” Konors man saka, „un tāpēc ir neprātīgi tās sagraut.”

    „Kā cilvēks un četru dēlu tēvs, kuri par laimi ir uzauguši pārmaiņu laikā, kamēr es - militarizācijas periodā, esmu ļoti labi pieredzējis un sapratis, kādi ir atvērtas robežas ieguvumi. Un par to lielākoties tiešām ir jāpateicas Eiropas Savienībai.  Pirmkārt, tā deva iespēju mums abām – Lielbritānijai un Īrijai - pēkšņi paraudzīties vienai uz otru ar citām acīm un atkratīties no tiem dēmoniem, kurus ilgi pretējās acīs redzējām. Eiropas Savienībā robežas starp dalībvalstīm ir atvērtas, un tās atvērās arī starp Īriju un Lielbritāniju, un tas radīja milzīgas pozitīvas attiecību pārmaiņas tajā politiskajā kontekstā, kurā Ziemeļīrija un Īrija atradās. Iepriekš naidīgajām, bruņotajam pusēm tas atņēma ieročus, jo bija pierādījums, ka viss mainās un vairs nebija nepieciešamības pēc vardarbības,  klāsta Patersons.

    Pēc tam, kad Lielbritānija ir balsojusi par izstāšanos no bloka, Konors Patersons bieži ir Belfāstā un arī Londonā, runā ar kolēģiem no nozares, uzņēmēju pārstāvjiem un, viņaprāt, domāt, ka robežu starp Lielbritāniju un Īriju tomēr neatjaunos, ir skaisti, bet diezin vai tā tiešām būs. Tādēļ ir jārod citi ceļi, kā pasargāt uzņēmējus, kā neapstādināt to asinsriti, kas jau daudzus gadus netraucēti plūst. Īrijai Lielbritānija ir nozīmīgākā tirdzniecības partnere, kas ir arī viens no spilgtākajiem politisko sarežģījumu risinājuma piemēriem, un to zaudēt nedrīkst.

    Meklē brīvas plūsmas iespēju starp Īriju un Ziemeļīriju

    „Mēs šeit sakām tā – raugiet, mums ir vajadzīgs risinājums, lai preces un pakalpojumi un cilvēki varētu brīvi plūst starp Īriju un Ziemeļīriju, starp Īriju un Lielbritāniju. Šejienes produktiem varētu būt īpaša ģeogrāfiskās piederības zīme, īpašs marķējums, kas, ņemot vērā īpašo situāciju, ļautu tiem robežas šķērsot un būt tirgū bez ierobežojumiem, bez šķēršļiem. Mēs esam izdomājušies krustu šķērsu, izskatījuši neskaitāmas iespējas, bet šī ir vienīgā, kas liekas tiešām ir reāla un varētu būt iespējama,” spriež Konors.

    „Visai šai situācijai ir tik daudz dimensiju, tik daudz līmeņu un slāņu,” Konors Patersons saka. Un, protams, tas nav tikai par precēm un pakalpojumiem, bet arī vidi, cilvēkiem. Būdams īrs, dzīvē daudz pieredzējis un ne vienmēr Lielbritānijas politiku atbalstošs,

    Konors Paterons uzskata, ka par spīti tam, kas ir noticis, par spīti tam, ka ir bijis referendums un lielai pasaules daļai satriecošs lēmums, Lielbritānijai, kurā pašā patlaban valda haoss, šajā brīdī ir vajadzīgs atbalsts un palīdzība.

    „Man ir lūgums  eiropiešiem un Latvijai – Lielbritānijai var daudz ko pārmest, tā ir pieļāvusi daudz kļūdu. Taču kā politiskā vara tā ir ļoti, ļoti svarīga. Kad Lielbritānija ir stabila, arī Eiropa ir stabila. Lielbritānija ir tilts starp ASV un Eiropu, jo tai ir liela ietekme Amerikas Savienotajās Valstīs. Būtu ļoti svarīgi, lai Eiropas Savienības saprastu, ka tagad salauzt Lielbritāniju šajā situācijā, sadot tai sutu ar vārdiem – „mēs taču jums teicām” -, nebūtu izdevīgi absolūti nevienam. Lielbritānija haosā nav izdevīga un laba arī Baltijas valstīm. Stabila Lielbritānija Baltijas valstīm ir ļoti nepieciešama laikā, kad ir tik daudz nezināmā no Krievijas puses. Austrumeiropai būtu svarīgi paskatīties uz šo plašākā kontekstā.

    Man šķiet, ka Lielbritānija patlaban meklē risinājumu, kā aizsargāt savu demokrātiju. Tā cenšas būt godīga pret referenduma iznākumu. Lai gan es to joprojām neatbalstu, tomēr saprotu, kādēļ Londona to cenšas aizstāvēt. Man šķiet, ka Eiropas Savienībai britiem šobrīd ir jāpalīdz. Visu komunisma laiku un pilnīgi noteikti pēc tā krišanas un neatkarības atjaunošanas laikā  Lielbritānija allaž ir bijusi viena no spēcīgākajām Baltijas valstu sabiedrotajām, taču, man šķiet, Lielbritānijai tagad ir nepieciešami draugi,” pauž Petersons.

    Petersons saprot latviešus, pats savulaik atstājis savu zemi

    Šī ir viena no tām sarunām, kad iepriekš esam vienojušies par pusstundu, bet tā ieilgst līdz krietnai stundai. Konors labprāt dalās par saviem iespaidiem par to, kā Ņūrijā iedzīvojusies latviešu, poļu un citu iebraucēju kopiena. Un viņš saka:

    „Es gribētu ko bilst arī par migrāciju. Latvija ir zaudējusi daudz jaunu cilvēku, kuri ir devušies prom uz Rietumiem. Es, būdams īrs, gluži kā latvietis arī savulaik atstāju savu zemi, tas bija astoņdesmitajos gados, lai dotos strādāt uz Lielbritāniju, jo te nekā nebija. Īrijā daudzas vietas, īpaši rietumos, bija teju tukšas, jaunākie un spējīgākie bija devušies prom. Vairākas no šīm sabiedrībām tā arī nekad neatkopās. Tas nekad nav labi, jo parasti taču aizbrauc spējīgākie, jaunākie, veselāki, paliek vecākā paaudze, kam ir grūti apsēt un novākt laukus, jo nav palīdzīgu roku. Izjūk pat futbolkomandas, jo pietrūkst spēlētāju. To visu mēs, Īrijā, esam pieredzējuši. Un es tagad saku, ka Eiropas Savienībai vajag plānu, ideju, kas palīdz latviešiem, poļiem, rumāņiem visiem palikt un strādāt mājās.

    Es atgriezos joprojām jauns, deviņdesmitajos gados, kad Īrijas ekonomikas izaugsmē jau piedalījās Eiropas Savienība. Man bija ideja par uzņēmuma veidošanu, un es guvu atbalstu un paliku, jo jutu, ka man palīdz.

    Es negribu atrunāt latviešus no došanās uz Lielbritāniju vai Īriju, Spāniju, Franciju vai citām zemēm, taču uzskatu, ka nedrīkst būt tā, ka ja esi jauns, spējīgs un izglītots, tad tev gandrīz nav citu iespēju, kā doties prom. Tas nav valstij labi.

    Man liekas, ka Eiropas Savienībai vajag nopietnāk palūkoties uz migrāciju un saprast, ka tai ir jāiejaucas, jāpalīdz ar nopietnu finansiālu atbalstu, kas palīdzētu cilvēkiem sākt savu biznesu.”

    "Šis ir tāds laiks,” saka Konors Patersons, kad nav prātīgi šķelties, kad ir svarīgi saglabāt skaidrību un mieru un tajā pašā laikā nepadoties. Un tas attiecas arī uz robežām, politikā, starp zemēm un cilvēkos pašos. Īri, būdami dažādos pārbaudījumos, spiesti izceļot gan bezdarba, gan bada, gan politisko notikumu dēļ, pasaulei ir dāvājuši arī neskaitāmas izcilības - Džons Kenedijs un „bītli” ir tikai daži no piemēriem. „Tāpēc, lai „Brexit”, viņš saka, „lai cik tas arī neiespējami nešķistu, kļūst par pieredzi,  kurā iemācāmies nevis robežas uzcelt, bet no tām atbrīvoties.”

    Cilvēkstāsti
    Dzīve & Stils
    Jaunākie
    Interesanti