Jau 34 gadus, neatkarīgi no tā, vai ir darbadiena, brīvdiena vai svētku diena, Valentija Embure ver Irlavas Sarkanā Krusta slimnīcas durvis. Ņiprā latgaliete savu mediķes karjeru sākusi kā ķirurģijas māsa, bet medicīnas institūtu beigusi kā terapeite un tad arī nonākusi Kurzemes pusē.
„Man bija šausmīgi grūts pirmais sākums, jo es atnācu šeit kā galvenais, bet nebija man otra daktera, kurš bija aizsūtīta kursos, nebija saimniecības daļas vadītāja. Man bija jāstrādā kā galvenajam ārstam, nodaļas ārstam, jātaisa grafiki un vēl jādomā par saimnieciskām lietām,” smago darba mūža sākumu atceras Valentija Embure, Irlavas Sarkanā Krusta slimnīcas valdes locekle, ārste terapeite.
Gadu gaitā slimnīca vairākkārt mainījusi profilu un divreiz gandrīz likvidēta, un, lielā mērā tikai pateicoties Valentijai, medicīnas iestāde, kur tagad zem viena jumta ir gan ambulatorie pakalpojumi, gan dienas stacionārs, gan paliatīvā un sociālā aprūpe, joprojām strādā. Valentijas izpalīdzību un nesavtību zina gan pacienti, gan kolēģi, arī slimnīcas vecākā māsa Līga Štolcere: „Es domāju, dažkārt pat par daudz un nesavtīgi viņa sevi izliek darbā.”
Jautāta, vai nevēlētos savu mazo kabinetu nomainīt pret Saeimas deputāta ērto krēslu un beidzot ieviest kārtību veselības nozarē, Valentija gan saka – nē:
„Kā lai pasaka? Nu, te es varu daudz ko izdarīt, kaut ko uzlabot. Ko īpašu var izdarīt deputāts? Viņi paši par sevi...daži ir ļoti gudri cilvēki, bet kā viņi ieiet tajā kopienā savā, tā viņi ir pagalam…”
Un, lai gan administratīvais darbs aizņem daudz laika un enerģijas, uzvelkot balto halātiņu daktere smaida, jo mīļš vārds sirdzējiem bieži vien svarīgāks par zālēm. Bet Valentija pati lielāko paldies saka visai savai komandai:
„Medicīna ir komandas darbs. Tu taču nevari cilvēkam normāli palīdzēt, ja tev nebūs māsiņas, kas izdara to, ko tu gribi, un nebūs sanitārīte, kas apkopj slimnieku, [bez tā] viņš jau neatveseļosies, un manējiem sevišķi smagajiem slimniekiem ir vajadzīga ļoti laba kopšana.”
